Pirms 33 gadiem (1988. gada 13. jūlijā) Tārgales pusē, Dieva un cilvēku piemirstā nostūrī, blakus senajiem Doku kapiem pēkšņi saradās trokšņains cilvēku bariņš ar lāpstām, cirvjiem, grābekļiem un citiem darbarīkiem. Klusās vietas miera traucētāji atbrauca daždažādos transporta līdzekļos, kādi nu tolaik bija pieejami, sasēduši bezmaz cits citam klēpī. Braucēju “flagmanis” – dīvainas konstrukcijas automobilis, ko tās saimnieks lepni dēvēja par “Fantomasu”. Tie bija Ventspils Vides aizsardzības kluba biedri ar ģimenēm, bērniem, draugiem un domubiedriem.
Par Ventspils Vides aizsardzības klubu (VAK) mūsu laikrakstā bijušas vairākas publikācijas. Šoreiz piebildīsim tikai to, ka Ventspils sabiedrība, kas 5. jūnijā pēc kluba aicinājuma bija iznākusi ielās un piedalījusies daudzskaitlīgajā mītiņā Dziesmu svētku laukumā, gaidīja no kluba ne vien uzsaukumus un aicinājumus, bet arī “labos darbus”. VAK biedri to apzinājās un kā vienu no šiem labajiem darbiem izlēma pašu spēkiem uzstādīt pieminekli vietā, kur 17. gadsimtā atradusies Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera dibinātā Ventspils kuģu būvētava. Atbilstoši vēsturnieku tālaika viedoklim un priekšstatiem, būvētava esot bijusi tieši tur. Vēlāk gan atklājās, ka īstā kuģubūvētava atradusies krietnu gabalu tālāk pa Ventu uz leju, netālu no Sarkanmuižas. Savukārt pie Dokupītes jeb Packules lunkā bijusi kuģu remonta vieta – doks.
Lai sagatavotu apkārtni pieminekļa uzstādīšanai, uz Dokupītes krastiem, kā jau minējām, 1988. gada 13. jūlijā izbrauca Vides aizsardzības kluba biedri, skaitā vismaz 30. Pēc šīs talkas dalībnieku atmiņām, skats, kas viņus sagaidīja, nepavisam nebija iepriecinošs.
Dakteris ar izkapti
Nelielais dīķītis – kādreizējā doka vieta – bija pilnīgi ieaudzis krūmos: alkšņos divu vīru augumā, aizaudzis ar niedrēm un vilkvālītēm. Kamēr atbraucēji apdomāja, no kuras puses ķerties tai postažai klāt, par neformālo darbu vadītāju kļuva tolaik ikvienam ventspilniekam labi zināmais vides aktīvists, dakteris Andrejs Eizāns, viņš – arī slavenā “Fantomasa” īpašnieks. Tālaika talcinieki atceras, ka no mašīnas dzīlēm izniris dīvains daikts ar milzīgi garu asmeni, iestiprināts koka kātā, ap kuru dakteris kādu brīdi pabūrās un pārsteigtajiem klātesošajiem paskaidroja, ka tā esot niedru pļaujamā izkapts. Kreklā izmeties, Eizāns veica pirmo cirtienu, iepriekš brīdinājis gan bērnus, gan pieaugušos nenākt tuvāk, jo izkapts esot ļoti asa.
Pārējie ķērās pie krūmu izciršanas, vākšanas, kraušanas čupā un dedzināšanas. Bērni plūca milzīgi augsto zāli un čakli stiepa uz ugunskuru, kas nu svieda gaisos milzu dūmus. Tie, protams, koda acīs un kaklā, tomēr no tiem bija savs labums – nekrita virsū pirms tam niedrēs un alkšņu lapās rāmi dusējušie dunduri. Pirmajā talkā klāt bija Ģirts Valdis Kristovskis, Rita un Aivars Vīndedži, Valentīna un Aldis Birznieki, Juris Igars, Ieva Spridzāne, Kārlis Laucenieks, Laimdota Sēle, Aija Bumbiere, Daina Gasanova, Inga Aulmane, Maija Skore, Edvīns Helde, Milda Kalniņa un daudzi, daudzi citi tālaika vides aizsardzības aktīvisti un viņu ģimenes locekļi.
Visi darbojās ārkārtīgi intensīvi – neatkarīgi no vecuma, dzimuma un fiziskajām spējām. Entuziasms bija tik sakāpināts, ka vīri apšķibīja arī gar kapsētas žogu ārpusē saaugušos alkšņu krūmus, atbrīvojot līdz tam gandrīz nepieejamo taku. Talka, kā tas vispārpieņemts, noslēdzās ar kopīgām pusdienām no līdzpaņemtajiem kurvīšiem, ar patiesu gandarījumu par paveikto un lielu apņemšanos nākamajā mēnesī darbus turpināt.
Saziedosim piemineklim!
Turpmāko talku laikā Vides aizsardzības kluba biedri galīgi izlēma, tieši kurā vietā piemineklis uzstādāms. Nācās nolīdzināt gadu gaitā uzaugušo pauguru, likvidēt nozāģēto krūmu saknes un izveidot līdzenu laukumiņu. Nelielais dīķītis, kuram, kā stāsta leģenda, reiz bijusi ozolkoka grīda, līdz rudenim bija pilnībā attīrīts. Tad daži kluba biedri nolēma pārbaudīt, cik patiesības ir senajā leģendā un, apbruņojušies ar dažādiem piemērotiem rīkiem, drosmīgi iebrida dīķītī un pēc vairākiem mēģinājumiem tiešām uzdūrās koka dēļu atliekām – to atceras Aldis Birznieks.
Tālaika noskaņojumu raksturo arī tas, ka talcinieku bērni, kuri piedalījās pirmajā izbraucienā, saviem vecākiem pieprasīja, lai viņus ņem līdzi arī uz visām turpmākajām talkām, jo gribēja būt klāt tad, kad “viss būs gatavs”. Protams, tie, kam 1988. gadā bija 10–12 gadi, tagad jau ir vīri, tēvi un varbūt vectēvi, bet viņi noteikti atceras kopīgā un aizraujošā darbā pavadītās svētdienas.
Kamēr talkas turpinājās, aktualizējās galvenais jautājums: kur ņemt piemērotu akmeni un kam uzticēt pieminekļa izgatavošanu? Kluba aktīvisti mākslinieki Juris Igars un Aldis Birznieks izvēlējās vērsties pie Zūrās strādājošā pazīstamā akmeņkaļa Kārļa Stepana. Meistars piekrita uzreiz, taču radās vēl viens jautājums – kur ņemt naudu atlīdzībai par paveikto darbu? Kluba biedri un atbalstītāji sāka vākt ziedojumus pie Atmodai draudzīgu uzņēmumu vadītājiem, kā arī lūgt pilsētas iedzīvotājus piedalīties šajā pasākumā ar savu ieguldījumu. Viena no plašākajām ziedojumu vākšanas akcijām notika 1988. gada augustā, kad Ventspils stadionā notika sporta svētki. Ziedojumu vācēju galdiņš atradās netālu no stadiona vārtiem pie Lielā prospekta. Vācēji atceras, ka, uzzinot, kādam nolūkam nauda tiek vākta, pie viņu galda sastājusies vesela ventspilnieku rinda. Tā kopīgiem spēkiem bija sadabūta nepieciešamā summa, un ap to laiku, kad no kokiem jau sāka birt lapas, piemineklis Ventspils kuģu būvētavai bija praktiski gatavs. Tā uzstādīšanu paredzētajā vietā uzņēmās pats akmeņkalis Stepans ar dažiem palīgiem, un no Zūrām uz Dokupītes krastu lielo akmeni nogādāja ar kolhoza “Komunisma ceļš” smago automašīnu.
Edgara Liepiņa atklāsmes Dokupē
Pieminekļa atklāšana notika tā paša gada 12. novembrī. Svinīgi, zem paceltiem Latvijas valsts un Vides aizsardzības kluba karogiem. Protams, tas bija liels gandarījums, jo, lai gan VAK par savām prioritātēm neuzskatīja tikai padomju varas laikā nolaisto vietu uzkopšanu, tomēr piemineklis Ventspils senajiem kuģu būvētājiem, viņu meistarībai un pelnīti iegūtajai pasaules slavai bija kas vairāk par vienkāršu, primitīvu sestdienas talku, kādas savulaik rīkoja padomju iestādes.
Edgars Liepiņš 1989. gadā: “Cik kolosāli ir tas, ko var paveikt cilvēks!”
Līdz ar to entuziastu izlolotais piemineklis sāka dzīvot savu dzīvi un vismaz pirmajā gadu desmitā pēc uzstādīšanas bija arī viens no mūsu novada tūrisma objektiem.
1989. gada februārī mūspusē viesojās iemīļotais un populārais Tautas skatuves mākslinieks Edgars Liepiņš kopā ar grupu “Ārprāc–88” Jura Kulakova vadībā. Tolaik vēsts par Ventspils Vides aizsardzības kluba panākumiem un aktivitātēm bija sasniegusi arī galvaspilsētu, tai skaitā allaž dumpinieciski noskaņoto Edgaru Liepiņu. Tādēļ viņš vēlējās iepazīties ar šiem ļaudīm personiski un ar savām acīm aplūkot pašu taustāmāko kluba veikumu – pieminekli Ventspils kuģu būvētājiem. Uz Dokupītes krastiem Edgaru Liepiņu un Kulakova komandu pavadīja viens no šī raksta autoriem. Lai gan laiks todien bija nemīlīgs un drēgns, pāri Dokupītei pūta ledains vējš, galvaspilsētas viesi ilgi kavējās šajā vietā, izbaudot skarbo un tādu kā senlaicīgo gaisotni. Pirms prombraukšanas Edgars Liepiņš teica: “Cik kolosāli ir tas, ko var paveikt cilvēks! Te kādreiz tapa lieli kuģi un tagad te ir tapis piemineklis, kas stāsta par šo kuģu būvētājiem!” Atklāšanā piedalījās arī Ventspils muzeja krājumu glabātāja Ingrīda Štrumfa un pieminekļu aizsardzības inspektore Inga Apmane.
Grupa “Ārprāc – 88″ Dokupes vējos.
90. gadu pirmajā pusē, kad Ventspilī viesojās grupa žurnālistu no citām Latvijas pilsētām, pēc šī pieminekļa apmeklējuma viens no viņiem pauda varbūt ne gluži iepriecinošu domu: tas cilvēku entuziasms, kāds valdīja 80. gadu beigās un piesaistīja “neformālu” idejām simtus cilvēku, tobrīd jau krietni retāk sastopams, tāpēc jāpateicas tiem aktīvajiem un darbīgajiem ventspilniekiem, kuru ieceres un darba rezultātā tapis šis piemineklis. “Diez vai tagad atrastos daudz tādu, kas uz to visu parakstītos!” viņš teica. 1993. gadā izdotajā S. Rusmaņa un I. Vīka grāmatā par Kurzemes ievērojamākajām vietām ir pieminēta arī domātās kuģubūves vieta – Ventas labajā krastā, pie Kamārces, lejtecē sauktas arī par Dokupi, tā sauktajā Packules lunkā. Autori apgalvoja, ka vēl tagad (t.i., 90. gados) Packules lunkā esot atrodami kuģu vraki. Te gan jāpiebilst, ka 1988. gada karstajos vasaras mēnešos talkojot un turpat upītē izpeldoties, nekas tamlīdzīgs netika ne konstatēts, ne atrasts (kaut gan meklējumi bija).
Pieminekļa atklāšana 1988. gada 12. novembrī
Bija vērts
90. gados Tārgales ceļa malā labajā pusē bija uzstādīta norāde uz “Ventspils kuģubūvētavas vietu”. Tagad šīs norādes vairs nav, jo, kā jau sākumā minējām, vēsturnieku iegūtie dati un liecības neapstiprina, ka tur atradusies kuģu būvētava, bet gan kuģu īslaicīga uzturēšanās vieta un remonta doks. Tomēr pirms trīsdesmit trim gadiem uzstādītais piemineklis joprojām atrodas savā vietā, pieejams visiem interesentiem, un tā apkārtne tiek regulāri uzkopta. Tas ir ļoti svarīgi, jo, lai arī hercoga Jēkaba slavenie kuģi šeit netika būvēti, bet tikai remontēti, Dokupīte vai Packules lunka ir un paliek būtiska senatnes lielo darbu lieciniece, bez kuras mūsu pilsēta varbūt būtu veidojusies pavisam citāda. Tomēr visbūtiskākais ir tas, ka tai tālajā 1988. gada vasarā atradās cilvēki – daudz cilvēku, kuriem šķita svarīgi šo vietu sakopt, atjaunot un padarīt atkal redzamu un atpazīstamu. Ja viņi to nebūtu paveikuši, tad, visticamāk, Dokupītes krastā plestos vien necaurejamas krūmu audzes. Tāpēc bija vērts pūlēties.
Interesanti, vai šodien atrastos tādi ļaudis?
23.07.2021. / Autors: Laimdota Sēle, Zigurds Znotiņš / Foto: No personīgā arhīva
