Ostgals un “pufaikciems” daudziem vecākā gada gājuma pilsētniekiem saistās ar jaunības dienu atmiņām, kuras, kā zināms, vairumā gadījumu ir pozitīvas un krāšņas.
Un, kur nu vēl, ja atceramies Ostgala intensīvo sabiedrisko dzīvi salīdzinoši nelielajā rajonā! Jau tikai kvartālā, kurā krustojās Baltijas (šobrīd Karlīnes) un Kapteiņu ielas, atradās seši veikali, kas šobrīd šķiet gandrīz prātam neaptverami. Lielais pārtikas veikals, gaļas, sakņu, kulinārijas, maizes un galantērijas veikals (tautā saukts par “ziepveikalu”) – un tas viss tikai dažu metru attālumā viens no otra. Neviens no veikaliem nevarēja sūdzēties par pircēju trūkumu, tieši otrādi, pircēju rinda bieži vien vijās vēl tālu aiz veikalu durvīm. It sevišķi to varēja novērot, kad bija saņemts preču pievedums. Daudzējādā ziņā tas bija izskaidrojams ar konkrēto preču mūžīgo deficītu, izstāvēt rindu un dabūt ungāru zaļo zirnīšu bundžas, importa un Liepājas šķīstošo kafiju jau bija tīrā veiksme.
Īpašas uzmanības vērts veikalu uzskaitījumā ir fakts, ka mazajā Ostgalā bija atsevišķs gaļas veikals, ņemot vērā, ka tālajos padomju gados gaļa bija deficītu saraksta preču augšgalā. Atceramies, ka gaļas veikali pārsvarā bija tukši, pircēju pārpildīti tie bija tikai pievedumu dienās. Un tomēr gaļas veikals kā stabila un atsevišķa vienība Ostgalā pastāvēja līdz pat Padomju Savienības izjukšanai un par pircēju trūkumu pārdevējas nesūdzējās. Arī galantērijas veikaliņam bija īpaša nozīme ostgalnieku dzīvē. Un ne tikai ostgalnieku dzīvē vien. Tad, kad deficītie importa šampūni, sejas ūdeņi, nagu lakas un lūpu krāsas universālveikalā Kārļa Marksa ielā (šobrīd veikals “Mego” Ganību ielā) bija izpirkti, uzņēmīgākās ventspilnieces kājām devās uz mazo Ostgala galantērijas veikaliņu, kur divas pārdevējas ar prieku sagaidīja katru pircēju. Tas padomju laika tirdzniecībā bija retums.
Šeit bija lielais pārtikas un gaļas veikali.
Bijušais sakņu veikals.
Kādreizējais maizes veikals.
Universālveikalā pircēji rindā bieži gaidīja, kad pārdevējas beigs savas privātās sarunas un veltīs uzmanību pircējiem. Uzrunāt pārdevējas nebija vēlams, atbilde lielākajā daļā gadījumu bija nelaipna, un uz jautājumu, vai ir konkrēta prece, varēja sekot noraidoša atbilde, jo prece bija nolikta zem letes savējiem. Tādēļ “apgrūtināt” pārdevējas ar liekiem jautājumiem nebija ieteicams, to zināja visi.
Šajā mājā atradās kulinārijas veikals.
Šajā mājā kādreiz atradās galantērijas veikals.
Šobrīd dzīve un cilvēki Ostgalā ir izmainījušies līdz nepazīšanai. Viena daļa Ostgala ēku ir sakoptākas, ielas ir noasfaltētas un nobruģētas. Ostgalā šobrīd ir daudz viesu namu un apartamentu viesiem. Bet pieminēto sešu kolorīto veikalu, kas piešķīra Ostgalam specifisko šarmu, vairāk nav. Šobrīd Ostgals dabīgi saplūst ar pārējo pilsētu un par aizgājušajiem laikiem, kad tas dzīvoja pats savu dzīvi, atceras vairs tikai retais.
P.S. Šobrīd Ostgala iedzīvotājus un viesus apkalpo viens mazs “Citro” ķēdes veikaliņš Kroņa ielā.
24.07.2020. / Autors: Lasītāja iesūtīts raksts
