Šis nebūs vēstījums iz simtgadīgas vēstures, bet gan stāsts par pirmoreiz atklāti atzīmēto 18. novembri. Tas notika leģendārajā 1988. gadā, un visiem pēc 1940. gada dzimušajiem kļuva par pirmajiem īstajiem Latvijas valsts svētkiem viņu mūžā. Domājams, togad 18. novembri svinēja daudzās mājās, iespējams, arī darba un domubiedru grupās. Taču tāda mēroga svētki, kādus saviem biedriem un ģimenēm sarīkoja tālaika Ventspils “TOP organizācija” – Ventspils Vides aizsardzības klubs (VVAK) kopā ar Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) Ventspils nodaļu, diez vai bija kaut kur citur.
Papildinot personiskās atmiņas ar to, ko no šīm svinībām atceras daži to dalībnieki, jācer, ka šīs rindas būs interesanti lasīt gan notikuma laikabiedriem, gan jau neatkarības laikā dzimušajām paaudzēm.
Stāsts noteikti jāsāk ar karogu – mūsu sarkanbaltsarkano brīvības un lepnuma simbolu. 1988. gada vasaras beigās raksta autorei nejauši gadījās ieiet mazā audumu veikaliņā, kas atradās tai pašā mājā, kur slavenā “tirgus kafejnīca”. Uz nepievilcīgu drēbju ķīpām apkrautās letes acis pamanīja kaut ko īpašu – tumšsarkana kokvilnas auduma baķi. Kur tāds – tieši pareizajā krāsā – radies, kas to vairs zina! Vienā mirklī bija skaidrs, kas darāms. Uz lūgumu – paglabāt šo audumu “tikai vienu pusstundiņu” – pārdevēja reaģēja neticami saprotoši, un pēc pusstundas smagais baķis jau bija nogādāts Komunālās pārvaldes mākslinieku darbnīcā, kas bija viens no “vakiešu” štābiem. Sadabūt balto audumu nebija problēma. Kluba vecākās dāmas ķērās pie šūšanas, un drīz bija gatavs pusotrs desmits īstu Latvijas karogu – kluba biedriem. Kādā galdnieku darbnīcā uztaisīja saliekamus karogkātus. 7. oktobrī Mežaparka mītiņā mūsu karogi plīvoja starp daudziem tūkstošiem citu.
Taču autores karogam bija lemts vēl atbildīgāks uzdevums – pašam pirmajam uzvīties pār mīļoto dzimto pilsētu. Tas notika tā: 17. novembra vēlā vakarā, līstot negantam lietum, pie durvīm pieklauvēja kokapstrādes uzņēmuma “Ventspils koks” galvenais inženieris, VVAK un LNNK biedrs Bruno Jurševics un lūdza palīdzēt. Proti, direktors Leonards Čamanis uzdevis gādāt, lai 18. novembrī kopš agra rīta uzņēmuma karogmastā būtu pareizais karogs. Cilvēks, kurš apsolījis karogu sagādāt, pazudis, un es (autore) nu palikusi pēdējā cerība. Tādam lūgumam atteikt neiespējami, jo vairāk tāpēc, ka tas vajadzīgs “Ventspils kokam”… (kā piemiņa no tās dienas, karogā palicis rozīgi iekrāsots baltās strēles gals, sarkano krāsu bija pašķīdinājis diennakti ilgušais lietus).
Jo ar “Ventspils koku” VAK biedriem bija īpašas attiecības – tā caur un cauri latviskā vadība ne reizi vien atbalstīja VAK pasākumus, turklāt 18. novembra svētku ballei bija jānotiek tieši “koka klubā”. “Ventspils koka” nelielais, bet mājīgais kultūras nams, īsāk saukts par “koka klubu”, bija mājvieta tolaik pašai populārākajai pilsētas rokgrupai “RE-vīzija”, savukārt vairāki grupas mūziķi bija VVAK biedri. Tāpēc ideja par “īstas valsts svētku balles” rīkošanu nebija lemta papīrgrozam. Skaidrs, ka neviena cita tamlīdzīga iestāde “neformāliem” un “ekstrēmistiem” šāda pasākuma rīkošanai durvis nevērtu, bet omulīgais “koka klubs” tās atvēra jo plaši.
Šķiet, līdz svētku vakaram bija palikusi tikai nedēļa, kad dažu “ekstrēmistu” prātiņos uzvirmoja pavisam traka ideja – gribam, lai skatuve būtu noformēta tā, kā reiz Nacionālā teātra skatuve Viļa Rīdzenieka vienīgajā, par relikviju kļuvušajā fotogrāfijā. Parēķinājām, un iznāca, ka virs skatuves stiprināmajam karogam jābūt apmēram 15 m garam! Atkal skrējām uz zināmo veikaliņu un – kāda laime! – uz letes atkal gulēja bordokrāsas katūna baķis. Šķiet, ka šo milzu karogu savās mājās sašuva mākslinieka Alda Birznieka sieva Valentīna. Togad 18. novembris bija piektdiena, tāpēc visi aktīvie ļaudis, cik nu katram bija iespējams, noorganizēja sev “īso dienu”, lai gatavotos ilgi (ak vai, cik ilgi!) gaidītajiem svētkiem. Vīri un puiši kārtoja galdus un krēslus, nagloja virs skatuves Valentīnas meistardarbu, savukārt politiski represēto (vēl nenodibinājušās apvienības) dāmas saimnieces Emmas Mazistabas vadībā svīda pie plīts.
Te jāatceras, ka 1988. gads bija veikalu “tukšās sezonas” atklāšanas laiks. Miltus un taukus vēl varēja nopirkt, taču nebija ne olu, ne cukura, ne rauga, kur nu vēl cūciņas cauraudzīša speķraušiem! Tomēr tas viss kaut kur tika sadabūts! Ne velti saka – latvietis ir īsts “krīzes galda” burvis, jo svētku galdā bija gan speķraušu bļodas, gan milzu šķīvji ar plātsmaizēm un cepumiem. Pat īsts lauku alus, ko Jūrkalnes pusē sagādāja tolaik vēl jestrais un dūšīgais, smagas represijas pārdzīvojušais Ansis Rozītis. Viss pārējais nāca no “groziņiem” – āboli, marinēti gurķīši un dažādi salāti, sēnītes, tomāti želejā… “Bācinieki” (zvejnieku kolhoza “Sarkanā bāka” ļaudis) uzstājās ar dažu labu zivtiņu, bet “koka arodbiedrības” priekšniece Aija piešķīra kafiju – pilnīgs luksuss!
Tik garš mielasta apraksts šeit tikai tāpēc, lai jaunākie lasītāji saprastu, cik ļoti tālaika svētku organizēšana atšķīrās no tagadējās, kad – bijusi tik nauda – visu galdā liekamo bez kādas piepūles var nopirkt vienā pašā veikalā.
Jā, un vēl – svētkos taču jāsapošas! Ikvienai sievietei gribas jaunu tērpu un kurpītes, arī vīriem derētu smukas “laķenes” un pavisam svaiga šlipse. Ak, vai, tas taču bija astoņdesmito gadu beigu gals, kad gatavo apģērbu veikali piedāvāja bezformīgu trikotāžu, kokvilnas treniņtērpus (kā tolaik teica – pa trīs rubuļ’ ar visu augšu), izcili neglītas jakas un brunčus, kā arī maisveidīgus uzvalkus. Līdz svētkiem tikai dažas dienas, un pēkšņi tevi piemeklē atskārta, ka, vārda vistiešākajā nozīmē, nav ko vilkt mugurā. Pēc ilgas skraidīšanas pa veikaliem (Pārventu ieskaitot), atklājas, ka “unītī” (“Kosmoss”, tagad “Mego”) pēkšņi izmesta Ogres trikotāža. Ne jau tāda kā 70. gados, ne arī tāda, kā vēlāk, bet tīra sintētika, kurā jāsvīst kā sutas lāvā un kas līp pie zeķbiksēm kā dadži. Taču izvēles nav, un par pirmās valsts svētku balles tērpu kļūst svārciņi un tunika ne visai smukā brūnganā krāsā, ar melniem un baltiem raibumiem. Ja piesprauž baltu mākslīgo ziedu pušķi, izskatās tīri “tā neko”. Tā kā zālē būs patumšs, vecās kurpes neviens nemanīs. Un, ja arī manīs – kam tad tagad ir labāk? Galvenais ir noskaņojums – pirmo reizi svinēsim mūsu pašu, mūsu senču izcīnītās Latvijas 70. dzimšanas dienu.
Tovakar sešos Lielajā laukumā (tad tur vēl bija ļeņineklis) bija paredzēta svētku sadziedāšanās ar Elvīras Salmiņas diriģēto “Līvzemi” un Mūzikas vidusskolas orķestri. Lai gan no debesīm gāzās īsts “šļodraks”, ļaužu bija vesela jūra, viņu vidū arī mūsējie. “Visu nakti biju gulējusi “uz ruļļiem”, sataisījusi skaistu frizūru, bet tajā slapjumā no tās palika tikai atmiņas,” atceras Brigita Spīla. Taču turpat Lielā prospekta malā jau gaidīja “koka autobuss”, lai aizvestu svinētājus uz klubu.
Atmiņa reizēm izspēlē dīvainus jokus, jo neviens aptaujātais neatceras, kādas bijušas svinīgās daļas uzrunas. Taču tādas bija: savu vārdu teica gan VAK prezidents Ģirts Kristovskis, gan LNNK nodaļas vadītājs Ainārs Ozoliņš. Šķiet, ka runāja arī mūsu izcilais biedrs, autoritāte un drošā klints – dakteris Andrejs Eizāns. Labāk prātā palicis divdaļīgais koncerts. Vispirms uzstājās politiski represēto koris “Ziemeļzvaigzne”. Ilggadīgā apvienības vadītāja Velta Kraulere (tolaik Šablovska) stāsta, ka uz to brīdi koris pastāvējis tikai 6–7 nedēļas: “Mēs meklējām diriģentu, prasījām Mūzikas skolas direktoram, lai kādu iesaka, bet viņš tikai raustīja plecus. Aizgājām pie Ilgas Buntikas, un viņa uzreiz – jā! Tā mums bija pirmā uzstāšanās, varbūt īsti labi neskanēja, bet galvenais bija, ka dziesmas nāca no sirds – svētku sajūta un tāds aizkustinājums, ko ne izteikt.”
“RE-vīzija” tolaik bija patiesi izcils “politroka” ansamblis (lai gan spēlēja arī džezu), izpildīja dziesmas ar sociāli aktuāliem tekstiem un labā kvalitātē. “Koncerts bija vienkārši fantastisks, tas viss bija tik ļoti savējais, mūsējais, ka mēs jau jutāmies kā uzvarētāji, lai gan tobrīd vēl bija tikai pats sākuma,” atceras Velta Kraulere.
Pēc svinīgās daļas gāja vaļā pašdarbība. Vislabāk prātā palicis “nacionāļu” improvizētais korītis, kur diriģenta lomā iejuties Ainārs Ozoliņš savus vīrus stādīja rindās, vadoties pēc… sejas apmatojuma intensitātes: bārdaiņi pirmajā rindā, ūsaiņi – otrajā, visi pārējie trešajā. Dakteris Eizāns stāstīja politiskās anekdotes. Tie, kas atceras šo izcilo vīru, spēj iztēloties, cik spilgts bija viņa priekšnesums un kādas smieklu vētras izraisīja…
Un pēc tam – balle līdz rītam. Dziesmas, smiekli, pāri līstošs prieks. Tā var justies tikai īstas svētku noskaņas varā. Tāds bija mūsu pirmais 18. novembris, mūsu pirmie valsts svētki.
23.11.2020. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Pixabay
