…ja dzīvotu pirms simt gadiem? Kādos Ventspils veikalos iegrieztos, kādas Ziemassvētku dāvanas izvēlētos saviem mīļajiem, ko iegādātos svētku galdam?
Pirms 100 gadiem – tas nozīmē domās (iztēlē, fantāzijā) atgriezties pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, – laikā, kas mūsu zemē bija ārkārtīgi grūts – vēl nelikvidētie I Pasaules kara postījumi, dramatiski samazinājies iedzīvotāju skaits, kas sāka reāli pieaugt tikai 20. gadu vidū. Arī trūcība, jo daži pirmskara uzņēmumi un ražotnes bija paputējušas, citas tikko uzņēma apgriezienus darbības atjaunošanai. Tāpēc 1921. un 1922. gada pirmssvētku laikā avīzēs velti meklēt pārtikas preču, kur nu vēl delikatesu tirgotavu reklāmas, jo nebija ko reklamēt. Ļaudis savus Ziemassvētku galdus savīkša, kā nu katram bija pa spēkam. Veca radiniece pirms daudziem gadiem stāstīja par pirmajiem Ziemassvētkiem dzimtenē 1922. gadā pēc atgriešanās no Krievijas. Viņi pārbrauca kā pilnīgi tukšinieki, jo nedaudzās vērtīgās mantas izmainītas pret ēdamlietām, lai nenomirtu badā. Arī radi, pie kuriem sākumā apmetās, dzīvoja no rokas mutē. Taču Ziemassvētki jāsvin! Kas tas par latvieti, kurš Ziemsvētku vakarā nesēdēs pie pilna galda! Pilsētniekiem toreiz izsniegts pa mazai kulītei rupju kviešu miltu, pagrabā bijis ap puspūru kartupeļu, no zvejniekiem dabūts kāls reņģu. Sievietes izcepušas sklandraušus un “speķraušus”, kuros speķa vietā likti tauku piciņā sacepti sīpoli. No reņģēm sanākuši vareni rolmopši. Bērni dabūjuši pa cukura gabalam un tantes adītus cimdiņus vai zeķes. Vārdu sakot, arī tad, kad nebija nekā, ļaudis tomēr svinējuši pa godam.
Taču šādas tādas svētku dāvanu reklāmas tālaika laikrakstā atrast var. Piemēram, 1921. gadā juvelieris N. E. Joze “noderīgāko Ziemas svētku dāvanu” aicinājis meklēt viņa zelta un sudraba izstrādājumu un pulksteņu veikalā Pils ielā 41. Cik ventspilnieku tolaik varēja atļauties dāvināt sudraba pulksteņus, nav zināms. Daudz saprātīgāki ir firmas “T. G. Antman” un fotodarbnīcas “Konkurenzija” piedāvājumi; Ziemassvētku kartiņas lielā izvēlē, spodrpapīrs un zīdpapīrs skaistās krāsās – eglītes rotājumu darināšanai. Savukārt “Konkurenzija”, ko vadīja mūsu lasītājiem jau zināmā Emīlija Mateusa, ieteica dāvināt tuviniekiem “palielinātas fotoportrejas rāmīšos”. Ventspils Latviešu Teātris kā labāko svētku dāvanu pieaugušajiem un bērniem ieteica ieejas biļetes uz svētku izrādēm 25., 26. un 27. decembrī.
1922. gada pirmssvētku laikā parādījās ļoti praktisks piedāvājums Ziemassvētku dāvanām: vīriešu vilnas cimdi par 50 rubļiem (vēlāk tas būtu 1 lats) un citas adītas lietas par lētām cenām, kas darinātas t. sauc. “Krievu adītavā” Pils ielā 16. Antmaņa firma reklamē “noderīgas Ziemas svētku dāvanas piederīgiem, draugiem un pazīstamiem”, t.i., grāmatas, albumus, rakstāmlietas un neiztrūkstošo “Ventspils kalendāru”. Taču avīzē var lasīt arī par zināmām “ekstrām”. Šķiet, pirmo reizi pēc kara pilsētā parādījušies rūpnieciski ražoti eglītes rotājumi, ko piedāvā E. Grīnblata kundze, aptiekas preču tirgotavas (Kuldīgas ielā 17) īpašniece. Par to nav jābrīnās, – tālaika aptiekās varēja nopirkt gan smaržas un ziepes, gan “kukaiņu pulverus” un pat tapetes. “Eglīšu izgreznojumus esmu saņēmusi tieši no ārzemēm un tādēļ piedāvāju par bezkonkurences cenām”, sludināja Grīnblata kundze. Bet pie “Petrov kunga” Lielajā ielā 19 (un labākajās viesnīcās un restorānos) svētkiem piedāvāja “īstos smalkākos “Askov” liķierus “Curacao” (Kiraso), Cherry Brandy, Kakao Ekstra u.c.”. Acīmredzot, ja bija piedāvājums, bijis arī pieprasījums… Atzīšos, vecās avīzes lapojot, ne reizi vien gribējies pagaršot tālaika smalko “šeribrendi” vai kakao liķieri.
Kā liecina pirmssvētku sludinājumi un reklāmas, līdz1923. gada Ziemassvētkiem Ventspilī dzīve bija jūtami gājusi uz augšu. Paralēli agrāko gadu pieticībai (grāmatas, krāsains papīrs, kartiņas, cimdi) ventspilniekus mudina iegādāties “jaunmodīgus” eglītes rotājumus, “eņģeļmatus” un pat brīnumsvecītes (Lielā ielā 11) K. Ustberga rakstāmlietu veikalā. Līdzīgs piedāvājums arī Cimmermaņa grāmatnīcā Pils ielā 28; Ziemassvētku kartes – mirdzošas, fotografētas un ar pantiņiem, vēl eņģelīši, “zelta un sudraba papīri priekš eglītes greznošanas”.
Antmaņa grāmatnīcas dāvanu sortiments pamatīgi vērties plašumā. Lūk! “Svētku dāvanām piedāvā tieši no ārzemēm saņemtas, dāvanām piemērotas lietas: statujas, vāzes, porcelāna lietiņas, metāla, stikla un marmora tintnīcas, rakstāmmapes, nošu mapes, grāmatu somas, krāsu kastiņas, zīmekļu kastiņas, krāsu zīmuļus, pasteļkrītus, pelnu trauciņus, kabatas tintnīcas, pildāmos spalvaskātus, albumus greznos iesējumos, ādas portfeļus, naudas makus un dāmu somiņas, galda, sienas, noplēšanos un kabatas kalendārus 1924. gadam, kā arī Ziemassvētku un Jaungada kartiņas”.
Par to, ka tukšo veikalu laiki beigušies, liecina šāda reklāma: “Pagodinos paziņot god. Ventspils un apkārtnes publikai, ka esmu atvēruse Ventspilī, Kuldīgas ielā Nr. 13 pārtikas un delikatesu preču tirgotavu. Uz priekšā stāvošiem Ziemas svētkiem piedāvāju lielā izvēlē konfektes, šokolades, marmelades, riekstus, eglītes konfektes, kakao, kafiju, tēju, sīrupu, miltus, rīsu, mannu. Tikai svaigi ražojumi. Augstcienībā V. Māler”.
1924. gada pirmssvētku laikā dažādu firmu un veikalu reklāmas sludinājumi jau aizņēma ievērojamu laikraksta platību.
Oto Artuma apavu veikalā, Kuldīgas ielā 26 par pazeminātām cenām uz svētkiem pārdeva 500 pārus kungu, dāmu un bērnu apavu, kā arī augstvērtīgas zviedru firmas “Malmo” galošas.
Cimmermaņa grāmatu tirgotava 1924. gadā piedāvāja fotoalbumus, greznus pastpapīrus, eņģelīšus un “Ziemassvētku vīriņus” no krāsaina stikla, zelta zvaigznes un citus eglītes greznumus.
Bet, ja, iepērkoties pie Artuma un Cimmermaņa, mēs nolemtu pagādāt sev un ģimenei jaunu apģērbu, būtu lietderīgi iegriezties J. Grota manufaktūras veikalā Annas ielā 2, jo tur… “priekš Ziemas svētku dāvanām saņemts liels sūtījums angļu bostona un ševiota, dāmu kostimu un kungu uzvalku drēbe, flanels un flanelets priekš veļas, vilnas muslins modernos musturos, tīras vilnas gultas segas un kamanu segas, linaudekli”.
Tāpat vērts iegriezties Antmaņa grāmatnīcā, jo tur 1924. gada Ziemassvētkiem sagādātas brīnumjaukas lietas: rakstāmgalda garnitūras ar vai bez pulksteņiem (garnitūrā ietilpa divdaļīga tintnīca ar spalvaskātu vāzīti, dzēšpapīra prese, pārliekamā galda kalendāra pamatne), pildspalvas (iepriekš sauktas par pildāmiem spalvaskātiem), rasetnes, kokgriezumiem izdaiļoti penāļi, kabatas nazīši un, protams, jaunākās grāmatas, kuru vidū īpaši daudz krāsainu bilžu grāmatu bērniem.
Arī V. Kīliņš Kuldīgas ielā 32 aicināja iegādāties rotaļlietas, skolas somas, ceļasomas un finiera (!) somas, lampas, stikla, emaljētus un metāla izstrādājumus – “ķēķa piederumus”.
Bet ja nu mēs ar jums būtu gardēži, tad nekādi nespētu paiet garām Teodora Švederska delikatesu veikalam Kuldīgas ielā 17. Tādi piedāvājumi svētku galdam, ka, lasot vien, mute pilna siekalām: šokolāde tāfelēs, konfektes, tējas cepumi, halva, piparkūkas, vafeles; īpaši sakārtoti “augļu kurvīši” un atsevišķi nopērkami mandarīni, apelsīni, citroni, vīnogas, rozīnes ķekaros, vīģes, dažādi rieksti, žāvēti augļi, svaigi grauzdētu pupiņu kafija, turpat arī augļu, dārzeņu un zivju konservi, i nerunājot par augstākās kvalitātes miltiem, rīsiem un dažādām garšvielām – kanēli, kardamonu, ingveru, krustnagliņām, pat safrānu (dzeltenmaizei ar riekstiem).
No Švederska neatpalika arī Johaness Egerts (Pils 17), kura delikatesu un koloniālpreču tirgotavā uz svētkiem varēja iegādāties arī krāsainās karameles, šokolādes skaidiņas, mandeles un dateles, eglītē karamas, ar spožu papīru apliktas šokolādes figūriņas. Turklāt Egerts parūpējās arī par tiem, kam svētku galdā kārojas kas “kreftīgāks”, piemēram, Šveices, Edamas (Holande) un Rokforas (Francija) sieri, sālīts un žāvēts lasis, laša kaviārs un nēģi. Turpat arī cigāri no pašas Kubas!
Lasītāj, padomā! Šī pārtikas un citu augstākminēto preču pārpilnība un dažādība mūsu pilsētas veikalos parādījās tikai dažus gadus pēc paša postošākā un iznīcinošākā kara pasaules vēsturē. Nerunāšu par iedzīvotāju pirktspēju; protams, tā nebija visiem vienāda, tāpat kā mūsdienās. Taču pat vistrūcīgākajās ģimenēs Ziemassvētkos galdā bija daži mandarīni, sauja riekstu un piparkūkas. Un, ja 20. gadiem pretnostata “attīstītā sociālisma” laikus, ko no kara šķīra vairāki gadu desmiti, tad pat fanātiskākajam “padlaiku” aizstāvim vajadzētu saskatīt atšķirību. Pirmajā gadījumā – valsts, kas brīvi attīstās tirgus ekonomikas apstākļos, otrajā – “sociālistiskā valsts plāna” nejēdzībām pakļauta kolonija, kur nevis iepērkas, bet “dabū”.
Taču atgriezīsimies savā iztēlotajā Ziemassvētku iepirkšanās tūrē pirms apmēram simt gadiem. Pienākuši 1925. gada Ziemassvētki, un mūs ieinteresējis firmas “Brāļi Izraelson” jaunatvērtā veikala Kuldīgas ielā 22 (pēckara gados universālveikals, vēlāk mēbeļu veikals, tagad dažādu veikaliņu pajumte) piedāvājums, kur solīts “visjaunākos musturos zīda, vilnas, plīša, kokvilnas audumi, dāmu un kungu mēteļi un uzvalki no kārtējā ārzemju sūtījuma. Mūsu pastāvīgajiem pircējiem uz Ziemas svētkiem tiek aprēķinātas sevišķi pazeminātas cenas”. Vilinoši…
Kīliņa veikals piedāvāja rotaļlietas, sporta un mazbērnu ragaviņas, leļļu mēbeles un leļļu ratiņus, servīzes, visādas lampas, puķu un augļu vāzes no stikla, majolika, porcelāna, kristāla.
Grundmaņa elektropreču veikals iesaka dāvināt mājasmātēm modernos elektriskos gludekļus, elektriskās tējas un kafijkannas, kā arī “vārāmos aparātus”, ko arī darbina elektrība. Ir arī elektrisko svecīšu komplekti un laterniņas. Tas viss bija jau tad… Tāpat kā visur citur Eiropā, kur atkal esam atgriezušies. Arī Ziemassvētki ir atgriezušies. Šajā rakstā skarta tikai svētku “merkantilā puse”, bet bez tās tomēr neiztikt.
21.12.2022. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: No personīgā arhīva
