Foto: Viesnīca “Rīga”, 20. gs. 20. gadu beigas.
Karnevāls, pie mums saukts arī par masku balli, ir jautrs pasākums, kura saknes meklējamas senos, tālos viduslaikos vai vēl agrāk – Senās Romas laikā. Vēlme kaut reizi gadā būt tam, kas patiesībā neesi, taču labprāt vēlētos būt, cilvēkiem, kā redzams, piemitusi jau kopš aizlaikiem. Par “karnevāla galvaspilsētu” pamatoti uzskata Venēciju, taču ne mazāk spilgti masku svētki notiek arī viņpus okeāna – Brazīlijā.
Arī mūsu zemē maskošanās tradīcijas ir visai senas. Jo jautrie ķekatnieku un “būzeļu” gājieni no mājas uz māju tas pats karnevāls vien ir. Jaunāko laiku Latvijas vēsturē (to vēsta arī latviešu literatūras klasiķu darbi) ķekatu laiks sākās novembrī. Nereti būzeļnieku un ķekatnieku gājieni noslēdzās Vecgada vakarā. Atceros, kā vidusskolas gados, sagaidot Jauno gadu klasesbiedru pulciņā, visi saģērbāmies, nomaskojāmies, kā nu bija iespējams, un apstaigājām visu vakara dalībnieku mājas. Visur tik sirsnīgi cienāja ar svētku labumiem, ka gājiena beigās polsterēties ar spilveniem vairs nebija nepieciešams…
Taču tradicionālais karnevālu laiks pēc Rietumeiropas tradīcijas sākās pēc Jaunā gada, katoliskajās zemēs – februārī, laikā ko mēs saucam par Meteņiem vai Vastlāvjiem (Vastlāvis ir pārveidots vācu vārds Fastabend, t.i., vakars pirms lielā gavēņa). Ir ziņas, ka mūsu pilsētā karnevāli rīkoti 19. gadsimtā (par agrāku laiku trūkst informācijas), domājams, gan tikai vāciskajā vidē. Latviešu pilsētnieku sabiedrībā tāda veida sarīkojumi sākās pirms Pirmā pasaules kara, it īpaši pēc Latviešu biedrības nama uzcelšanas 1912. gadā.
Kara laikā tādas blēņas nevienam i prātā nenāca, taču jau 20. gadu sākumā karnevālu rīkošana atjaunojās. Ja no sākuma šie sarīkojumi bija, tā sakot, savējo lokā, tad, sākot ar 1923. gadu, tā vien šķiet, ka masku baļļu rīkošanas jomā dažādas organizācijas centušās cita citu pārspēt.
Pirmajā vietā laikam jāliek pati Latviešu biedrība. Laiku lieki nekavējot, biedrībnieki savus karnevālus vairāk nekā 15 gadu garumā rīkoja dažas dienas pēc Jaunā gada, parasti ap Zvaigznes dienu (6. janvāri). Šajā sakarā arī biedrības masku balles afišās un sludinājumos dēvētas par grandioziem “Zvaigžņu kostīmu svētkiem”, kas iešot vaļā visās telpās no 8 vakarā līdz 3 no rīta. Tikšot godalgotas piecas labākās maskas. Un kas par balvām! Zelta gredzens, medaljons ar ķēdi, porcelāna vāzes, fotoalbums un ādas portmonē (portmonē – naudas maciņš)! Tas – 1923. gadā. Citos gados balvu sarakstā ir pulksteņi, glezniņas un lietišķās mākslas darbi, šokolādes kārbas un galda lampas; esot bijušas pat slidas un “kājballe” (futbolbumba). Tā kā pirmskara Latviešu biedrība bija daudzskaitlīga un visai spēcīga organizācija, tā varēja atļauties pievilināt publiku ar vērtīgām balvām un dažādām atrakcijām pa visu biedrības namu, jo par telpām tak jāmaksā nebija.
Vēl viena no aktīvākajām karnevālu rīkotājām bija Ventspils Teātra sabiedrība. 1923. gadā tā savu pasākumu reklamēja šādi: “Latviešu biedrības namā liels karnevāls – Budēļu nakts! Blakus telpās budēļu krodziņš. Priekšnesumos farss “Skaistākā sieviete” un pantomīma “Šausmu drāma”. Deja visās telpās. Spēlēs palielināts pūtēju orķestrs un dažādi citi orķestri.”
Lai publiku vēl vairāk saintriģētu, teātrinieki ievietojuši “Ventas Balsī” mazu rakstiņu, kurā teikts: “Tā kā mūsu pilsēta neko nav palikusi pakaļ citiem Latvijas gaišajiem centriem, tad tāpat kā Rīgā 3. februārī, kur Rīgas mākslinieki nodomājuši taisīt vienu lielu šurumburumu, arī mēs, Ventspils mākslas pabērni, esam izdomājuši būt solidāri ar saviem Rīgas kolēģiem un sarīkojam vienu latvisku budēļu nakti ar visām citām raibām lietām. Kas grib, lai nāk un skatās!” Skaidrs, ka teātra ļaudīm bija savs “kapitāls” – profesionāli vai vismaz pusprofesionāli aktieri, dekorācijas, protams, arī kostīmi. Tāpēc teātra rīkotajos ikgadējos karnevālos allaž “spēlēja teātri”, uzveda īpaši izmeklētus vai pašu izdomātus skečus, dialogus, situāciju komēdiju fragmentus, uz ko ventiņu publika allaž bija kāra. Piemēram, 1924. gadā Ventspils Teātra sabiedrības masku balli ievadīja izrāde ar daiļrunīgu nosaukumu – “Ārprātīgs pret paša gribu”, vēl tika piedāvāti “dažādi citi humoristīgi priekšnesumi, kas jautrību tikai vairo”.
Karnevālu rīkošanā iesaistījās arī Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Ja šodien tas varētu likties mazliet komiski, tad jāatgādina, ka ugunsdzēsēju biedrība kopš pašas dibināšanas droši un pārliecinoši iekļāvās kultūras nesēju lokā, dibinot gan orķestrus, gan korus, rīkojot svētkus plašai publikai ar pazīstamu mākslinieku piedalīšanos. Tai pašā 1923. gadā, jāteic, vēl visai nabadzīgos laikos, ugunsdzēsēji Latviešu biedrības nama zālē sarīkoja karnevālu ar varen erotisku nosaukumu “Mīlas nakts”, piesolot apmeklētājiem nepārtrauktu jautrību, amorpastu, precības biroju, mīlas ieleju, puķes, konfeti, serpentīnu un “sniedziņus”. Orķestris spēlē līdz četriem no rīta, bet zāle dekorēta “no slavena speciālista, no Rīgas izsaukta mākslinieka!”.
Tā vien šķiet, ka ugunsdzēsēji izvirzījuši mērķi – gādāt par ventspilnieku demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, jo arī turpmāk savās masku ballēs rūpējās par mīlētāju ērtībām. 1924. un turpmākajos gados par “pažarnieku” rīkoto karnevālu vizītkarti kļuva “skuju būdiņas”, kas tika solītas kopā ar uzjautrinājumiem, pilnu bufeti un solījumu, ka “telpas tiks turētas pienācīgā siltumā”. Pēdējais ir ļoti svarīgs apstāklis, jo tolaik vēl līdz galam nelikvidēto kara un okupantu postījumu dēļ apkures sistēmas lāgā nedarbojās ne Latviešu biedrības namā, ne Valsts vidusskolā (ģimnāzijā) un citās sabiedriskajās ēkās. Ja siltajai zālei un omulīgām skuju būdiņām pievienojas Cēsu kājnieku pulka un Dzelzceļnieku biedrības orķestri, kas turklāt spēlē tālaika modernākās dejas – javu, kamervolku un milongu –, ugunsdzēsēju balles pievilka kā magnēts.
Neticami, bet fakts: karnevālus rīkoja arī sporta biedrība “Spars”, Ventspils Tirgotāju savienība un pat Sarkanā Krusta Ventspils nodaļa. Sportisti bija tik oriģināli, ka savus karnevālus centās pieskaņot Latvijas “de jure” atzīšanas dienai – 26. janvārim. Biedrības zāle gan bija pati plašākā un skanīgākā, taču vēlākos gados dažas organizācijas savus karnevālus rīkoja mazākās telpās: Rūpnieku biedrībā (pad. laikā “pionieru nams”), viesnīcā “Rīga” (pad. laikā bērnu un stomatoloģijas poliklīnika, nama vairs nav) un viesnīcā “Royal”. Pēdējo par gadskārtējā karnevāla vietu izraudzījās sporta biedrība “Spars”. 1937. gada karnevāla devīze bija “Viesos pie jautrā mandarīna Sianfu”, tātad tas ieturēts ķīniešu stilā.
Noteikti jāpiebilst, ka ienākumi no karnevālu ieejas biļetēm tika ziedoti konkrētiem mērķiem – biedrības nama jumta un apkures remontam, teātra dekorāciju materiālu iegādei, “Spara” stadiona labiekārtošanai, ugunsdzēsības iekārtu iegādei u.c.
Bet nu kāds vārds par maskām. Daudzas Ventspils kundzes un jaunkundzes karnevāla tērpus darināja pašas, liekot lietā pieejamos materiālus un labi daudz izdomas. Taču maskas varēja arī izīrēt, to attiecīgās sezonas laikā reklamēja daži pilsētas audumu un apģērbu veikali.
Kādās senās atmiņās par tālaika maskuballēm lasāms: “Tā kā man izdevies no teātra paziņām izlūgties Lāčplēša kostīmu, eju zālē vērties pēc savas Laimdotas. Ak posts, ak bēda, – Laimdotas veselas divas, bet katrai savs kavaliers pie sāna. Ko man darīt, skatos pēc citas zeltenes, jo orķestrs pašbrīd sāk spēlēt tik saldu bostonu (lēnais valsis – red.piezīme), ka sirds tīri vai kņud. Ir grieķu dievenes plīvošās hlamīdās, ir Pjeretas un Kolumbīnes, raibas, ka acis ņirb, trīs draiskulīgas Trejmeitiņas, lunkana, zaļa nāra un visādas puķes – rozes, pojenes un margrietiņas. Grasos jau ķert vienu rozīti ciet, kad ieraugu Viņu! Karmeni sarkanos brunčos un sarkanu, īstu rozi matos. Acis maskas spraudziņās zib vien. “Vai drīkstu lūgt?” “Drīkstat gan, šeitan drīkst gandrīz visu…”, un Karmene jau slīgst Lāčplēša skavās. Ardievu, Laimdota, šonakt es nebūšu tavs, jo daiļā spāniete mani savaņģojusi vismaz līdz trijiem rītā…”
Noskaņas uzturēšanai – 1924. gadā sacerēts dzejolis. Autors – “Ventas Balss” līdzstrādnieks R. Robinsons. Vai tas jums neatgādina šodienu?
Ka laiki tagad pagrūti,
To dzirdam katru dienu,
Bet svētki tomēr svinēti
Vēl top pie mums arvienu.
Vai mūsu mazā pilsētā
Pa svētkiem trūka prieku?
Ak Die’s, – ne tikai netrūka,
Bet līksmojās pārlieku!
Cik brīnišķi! Kā miglā zūd
Pa svētkiem visas raizes.
Vairs cilvēks bēdu nesajūt,
Ne skumst, ne brēc pēc maizes.
Pat Jaungadu še gaidīja
kā pienākas – ar šņabi.
Kaut raķešu ar’ nebija,
Bet tomēr bija labi!
Tāds klusums gan mums ir šobrīd,
Bet jāzin tomēr arī,
Ka klusos purvos velni mīt
Un citi baigi gari…
Pa ceļiem un pa neceļiem
Var atkal skriet pēc baudas,
Var atkal spriest par likumiem
Un līgumiem, cik jaudas.
Bet nav ko vaimanāt šobrīd
Šai mūsu klusā malā,
It sevišķi, kad sniedziņš krīt
Un turas laiks pie sala…
12.02.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: No personīgā arhīva
