Kā zināms, lielum lielai cilvēku cilts daļai allaž paticis atcerēties pagātni kā “vecos, labos laikus”. Jo vairāk tad, ja tagadne neveidojas īsti tāda, kā būtu gribējies, vai vēl kāda cita iemesla dēļ. Ja kādai, domājams, visai nelielai, līdzpilsoņu grupai šķiet, ka “pie padomju varas” tomēr bija labāk, tad viņiem derētu atcerēties, ka pirms “tiem laikiem” bija arī citi laiki, proti, starpkaru periods.
Turpmākajā rakstu ciklā palūkosim, kā vietējā avīzē “Brīvā Venta” atspoguļots tā saucamās sociālisma celtniecības pirmais periods (20. gadsimta 50. gadi) konkrēti Ventspilī un – pēc tālaika terminoloģijas – Ventspils rajonā, un kā tas izskatās uz aizvadīto Latvijas neatkarības divu desmitgažu fona. Jāņem vērā tas, ka piecdesmitos gadus no brīvvalsts šķīra nieka 10–20 gadi, tātad ikviens, kurš bija pieredzējis iepriekšējo periodu, varēja salīdzināt – tad un tagad.
Lai gan komunistu izdotā avīze (oficiāli pilsētas un rajona izpildkomiteju un kompartijas pilsētas un rajona komiteju “orgāns”) aizgūtnēm cildināja un visspilgtākajiem epitetiem slavēja padomju varu un tās izcilos sasniegumus, tās redaktori, atbildīgie sekretāri, korespondenti, tāpat neoficiālie šīs lapeles satura kontrolētāji pat nemanīja, ka teju vai katrā numurā šī pati padomju vara tiek pilnīgi diskreditēta. Ļoti raksturīgs komunistu (arī bijušo) domāšanas piemērs – jo vairāk cildināt sevi, jo vairāk nomelnot pretinieku (konkrētajā situācijā pirmskara Latviju un tās darbiniekus), jo drošāk, ka tauta tam noticēs. Taču pārlieka centība rada pārcentību, kas savukārt noved pie pilnīgi pretēja rezultāta – situācija, kas nav zaudējuši aktualitāti arī mūsdienās.
Jumts virs galvas
Cilvēka eksistences pamatpriekšnoteikumi ir pārtika un jumts virs galvas – māja, dzīvoklis, istaba. Sāksim ar jumtu. Pirms turpināt, jāatgādina, ka pirmskara Ventspilī bezpajumtnieku nebija, pat smagāk cietušiem “likteņa pabērniem” atradās patversme, bet, kas attiecas uz tā saucamajiem “saulesbrāļiem” (klaidoņiem un bezdarbniekiem pēc pašu gribas), ar tiem tika galā policija.
Pilsētas lielās īres mājas (Kuldīgas ielas centra daļā, Pils ielā, Lielā, Platā, Ģertrūdes u.c. centram tuvākās un arī tālākās ielās) bija nacionalizētas jau 1940. gadā, bet 1945. gada vasarā darbiņš tika paveikts līdz galam. No bijušajiem īpašniekiem daudzi bija izsūtīti, kādi kara beigās emigrējuši, bet tiem, kuri bija palikuši, īpašuma tiesības pilnīgi un galīgi atņemtas. Laimīgs tas, kuram atļāva paša bijušajā īpašumā ieņemt mazāku dzīvokli vai “sadalīta” liela dzīvokļa daļu. Tas bija sāpīgi, taču bijušajam īpašniekam vairs nebija nekādu rūpju par mājas stāvokli, tagad tās bija namu pārvalžu ziņā.
Laikam jau ikviens (vismaz vidējā un vecākā paaudze) savā laikā būs lasījis sirdi plosošus sociālistiskā reālisma stila rakstnieku stāstus par nelaimīgajām (parasti daudzbērnu) ģimenēm, ko nežēlīgais mājas īpašnieks izmet uz ielas nesamaksāta īres parāda dēļ. Droši vien kaut kur, kaut kad tā arī atgadījies, taču šie autori “aizmirsuši” uzrakstīt, kādam nolūkam – bez nelielas peļņas – no īrnieka iekasēta nauda: namīpašniekam bija jāgādā par to, lai jumts netecētu, lai funkcionētu ūdens notekas, lai savlaicīgi būtu iztīrīti skursteņi un izlabotas plītis un krāsnis, lai kāpņu telpas būtu tīras un apgaismotas, lai būtu sakārtots pagalms, lai laikā izvestu atkritumus un tīrītu atejas bedres u.t.t. Pirmajos pēckara gados (četrdesmitajos) ar nacionalizētajām īres mājām viss vēl bija puslīdz kārtībā; pirms kara veiktie remonti bijuši labā kvalitātē. Taču 50. gadu sākumā sākās problēmas: vismaz pāris reizes nedēļā avīzē publicētas iedzīvotāju žēlabas par dzīvokļu slikto stāvokli. Bojāto jumtu dēļ no griestiem krīt apmetums, skursteņi tīrīti tik pavirši, ka nav iespējams normāli kurināt plītis (tolaik vēl dominēja malkas apkure), kāpņu telpās salauztas margas, izsisti logi, trūkst apgaismošanas spuldžu, ārdurvju atslēgas salauztas, tāpēc durvis nestāv ciet… Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Kuldīgas (tolaik Padomju) ielas 15. nams, bijušais Markau ģimenes īpašums – kādreiz grezna māja ar stikla jumta segtu gaismas šahtu. Nams pēdējoreiz remontēts 1938. vai 1939. gadā, bet aizgājušo gadu laikā vairākas stiklotā jumta rūtis saplīsušas, caur ko milzīgā kāpņu telpa pakļauta visām piejūras klimata izpausmēm.
Lietus līst iekšā, un ūdens pa sienām notecējis līdz ieejas durvīm. Sienas nopelējušas, durvju apakša pūst. Ziemā sniega sega spiež uz atlikušajām stikla rūtīm, “līdz pavasarim tās neizturēs”. 1958. gadā publicēta mājas Peldu ielā 5 iedzīvotāju sūdzība par 5. namu pārvaldes darbu: vairāku gadu garumā pārvaldei sūtīti iesniegumi ar lūgumu salabot ūdens cauruli pāris metru garumā, nemainīgi saņemot atbildi, ka tūdaļ tūdaļ visu izdarīšot… Taču nedarīja neko. Lietus izmērcēja ap 70 cm biezo sienu, tā kļuva zaļa, apmetums bira nost, un blakus esošās durvis vairs nevarēja aiztaisīt.
Ar minēto pilnīgi pietiek, lai saprastu, kāds bija nacionalizēto namu apsaimniekošanas stāvoklis un cik “rūpīgi” saimnieki bija padomju varas ieceltās amatpersonas un viņiem pakļautais personāls. Nekas tāds “Latvijas laikā” nebija iespējams, ne velti “Ventas Balss” kādreiz bija rakstījusi, kādi sodi uzlikti dažiem namsaimniekiem par īpašuma neuzturēšanu kārtībā. Vairums saimnieku savas ēkas uzturēja kārtībā, bet “Brīvās Ventas” lappuses šo faktu, pašiem neapzinoties, apstiprināja jo spilgti.
“Zelta vedēji” un ledainā pirts
1951. gada pavasarī “Brīvā Venta” rakstīja, ka pilsētas centra dzīvojamo māju pagalmos visas mēslu kastes pilnas līdz malām, tām apkārt apauguši veseli atkritumu kalni. Proti, ziemā tās neesot varēts izvest, jo Labierīcību kantora zirgi nodarbināti meža darbos, bet automašīna–pašizgāzējs pagalmos nevar iebraukt. Ateju bedres plūst pāri – “ir smirdoņa un antisanitārs stāvoklis”. Esot pasūtītas “īpašas kastes” mēslu uzkrāšanai, taču dzīvokļu pārvaldes galdnieki tās nav uztaisījuši. Par atejas bedru (oficiāli – “sauso tualešu tvertņu”) izvešanas problēmām 50. gadu avīzēs rakstīts regulāri. Jāteic, tolaik uzskatīja par pilnīgi normālu, ka “zelta vedēji” (zirga pajūgs un dēļu kaste uz riteņiem) savu darbu veica gaišā dienas laikā, kad ielas gājēju un braucēju pilnas. Turklāt šīs kastes parasti tecēja, atstājot uz ielas smakojošu strīpu… Un tālaika ventspilnieki labi atcerējās, ka pirmskara Latvijas laikā šie darbi tika veikti tikai naktī, un par tādu “tekošu kasti” vedējs dabūja maksāt prāvu sodu.
Šķiet, ka netīrība un galēja nevīžība bija viena no attiecīgā perioda spilgtākajām iezīmēm. Pirts apmeklētāji sūdzējās par regulāru karstā ūdens trūkumu, aukstām telpām (nepietiek malkas – taisnojās pirts direktors), visur netīrs – grīda, soli, apģērbu skapīši, vanniņas “sabuktētas” un cauras. Taču pirms kara bija i’ malka un karsts ūdens, i’ tīras telpas un vanniņas.
Par to, kā nedaudz gados padomju varas iestāžu ieceltā vadība “līdz kliņķim” noveda reiz tik smalko viesnīcu “Rīga”, esam jau rakstījuši. Tas pats notika arī frizētavās, kas – pats par sevi saprotams – kādreizējiem īpašniekiem, meistariem bija atsavinātas. Par vienu, kas atradās Kuldīgas ielā, vienā no 70. gados nojauktajām mājām, avīzei nosūtīta sašutuma pilna sūdzība: trūkst silta ūdens matu mazgāšanai un bārdas skūšanai, dvieļi netiek mazgāti pēc katra klienta, bet ir saslaucīti un pat piesmērēti ar sakaltušām putām, pa visu grīdu mētājas klientiem nogrieztie mati… Starp citu, šajā frizētavā kādu laiku strādāja arī tās bijušais īpašnieks, bet pēc tam, kad viņš atļāvās aizrādīt citiem darbiniekiem par minētajām nekārtībām, viņam atgādināja, ka “saimnieku varas laiki beigušies”. Un atlaida. Arī par to rakstīja “Brīvā Venta”, neliekoties ne zinis par to, ka viens raksts runā pretī otram.
Līdzīgs stāsts arī par kinoteātri, kas kopš 40. gadu beigām saucās “Komjaunietis”. 1951. gadā lasītājus uzrunāja jūsmīgs raksts, ka “atklāta jauna, moderna kinozāle”, bet pusotru gadu vēlāk (1953) kritizēšanas rubrikā stāstīts, ka “ēkai smagi bojāts jumts, caur griestiem tek ūdens, zālē no sienām skalojas nost krāsa…”.
Arī veikalos trūka malkas, tāpēc pārdevējas sala. Sala arī pircēji, kuri stundām ilgi gaidīja pievedam gan pārtikas preces (cukuru, sviestu, kviešu miltus, desas), gan apavus, gatavos apģērbus un mēbeles. Ziemā telpas nevarēja uzmazgāt, jo ūdens uz grīdas sasala.
1958. gadā vajadzēja nodot ekspluatācijā 3. vidusskolu (Pārventā). Rudenī “Brīvā Venta” publicēja sašutuma pilnu rakstu, par to, ka pēc plāna skolai bija jābūt gatavai jau pirms mācību gada sākuma. Taču “visi termiņi garām, bet ilgi gaidītā skola kā nav, tā nav gatava. Mazgājamās telpās krāni tek, zālē ūdens appludinājis griestus, jo plīsusi apkures caurule…”. Un kā lai te ventspilnieki neatcerētos 1. pamatskolas (tā tolaik saucās skola Saules ielā) atklāšanu 1925. gadā, tieši laikā un augstā kvalitātē! Tāpat 1924. gadā pēc pārbūves atvērto IX (vēlāk 4.) pamatskolu, kas, lai cik neliela, tomēr bija gatava uzņemt Gāliņciema bērnus.
(Turpinājums sekos).
11.06.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
