1922. gada 22. septembrī “Ventas Balss” ziņoja, ka pēc dažām dienām gaidāms akmeņu un celmu spridzināšanas demonstrējums. “26. septembrī plkst. 2 dienā Zlēkas “Jaunmačos” un 28. septembrī plkst. 1 dienā Usmas “Jaunpiesdangās” apriņķa valdes agronomiskā nodaļa rīkos akmeņu un celmu spridzināšanas skati. Spridzināšanu izdarīs bez caurumu borēšanas.” Divas nedēļas vēlāk laikrakstā atzīmēts, ka akmeņu un celmu spridzināšanas kursos piedalījušās 40 personas, no kurām pārbaudījumu izturējušas 36, līdz ar to iegūstot “spridzināšanas meisteru” tiesības.
Meklē uguni ar uguni
“Otrdien, 1922. gada 10. oktobrī ap plkst. 11 naktī pilsētu uztrauca ugunsgrēka signals un baznīcas zvanu dunoņa, kas vēstīja ugunsgrēku. Ziņots bija, ka degot Skroderu ielā nr. 7, uz kurieni arī ugunsdzēsēji aizsteidzās, bet tumsā uguns bija ar uguni jāmeklē, un tomēr to nekur neatrada. Kā vēlāk noskaidrojās, tad vietējais skursteņu slaucītājs K., būdams “labā gara stāvoklī”, gribējis redzēt, cik ātri ugunsdzēsēji varot būt klāt, un tādēļ tos izsaucis uz savu dzīvokli. Jāvēlas, lai tādas maldināšanas turpmāk nenotiktu, vainīgos pienācīgi sodot,” rakstīja Ventspils laikrakstā. Interesanti, vai mūsdienās kāds “labā gara stāvoklī” nonācis ventspilnieks arī riskētu izsaukt ugunsdzēsējus uz savu dzīvokli, lai izvērtētu viņu darbības operativitāti?
Tramvajam Ventspilī – sociāldemokrātisks “nē”!
1923. gada septembrī “Ventas Balss”, atspoguļojot pilsētas domes ārkārtējās sēdes gaitu, rakstīja: “Vakar vakarējā domes sēdē socialdemokrati karsti uzstājās pret ielu dzelzceļa būvi un beigās, lai nesadabūtu vajadzīgo balsu skaitu pie aizņēmuma izprasīšanas no valdības, paziņoja, ka viņi nebalsos. Citiem vārdiem sakot – nevajaga strādniekiem darbu un, kurš nespēj maksāt ormani, lai nes savu nastu pa pleciem, kurpretī pa ielu dzelzceļu varētu aizbraukt uz staciju par 10 rubļiem (t.i., 20 santīmiem, – aut.).” Šī pirmā tramvaja līnija bija ieprojektēta no tagadējā Siena tirgus laukuma (centrālās autobusu pieturas) pa Raiņa ielu un Sarkanmuižas dambi pāri tiltam līdz dzelzceļa stacijai un ar vēlāk izbūvējamu pagarinājumu līdz Ostgalam.
Jāteic, teju 100 gadu vecās Ventspils pilsētas domes sociāldemokrātiskās “pozīcijas” spītīgā, veselam saprātam nesaprotamā lēmuma sekas pilsētā jūtamas vēl šodien, jo “pilsēta ar tramvaju” (Rīga, Daugavpils, Liepāja) tomēr ir interesantāka nekā “pilsēta bez tramvaja”. Taču, kazi, tagadējā pašvaldība būtu nolikvidējusi hipotētisko Ventspils tramvaju kā nerentablu, tāpat kā dzelzceļa satiksmi ar Rīgu un Jelgavu?
Ko teiks viņa stulbā zarna?
To, cik “saprātīgi” rekordi fiksēti Ginesa rekordu grāmatā, mūsdienās zina ikviens, kam par to jel kāda interese. Taču tais senos laikos (no vēstures viedokļa skatoties, nebūt ne TIK senos), kad par tādu Ginesu mūspusnieki i dzirdējuši nebija, vēlme uzstādīt savdabīgus rekordus nebūt nebija sveša. Lūk, 1923. gada rudenī kāds ventspilnieks pacenties sevi izpaust… neizlobītu vēžu ēšanā. Šo faktu vietējā prese komentēja sekojoši: “Pēdējā laikā, sportam attīstoties, viens otrs mēģina parādīt savas spējas vienā vai otrā sporta nozarē. Šādi mēģinājumi nogājuši pat līdz rekorda uzstādīšanai vēžu ēšanā. Vienā no vietējiem traktieriem kāds pierādījis savas spējas ar to, ka noēdis 4 novārītus vēžus nelaupītus ar visām čaumalām un kājām, uzdzerot pēc tam vienu glāzīti degvīna. Vai šāda akla vēžu ēšana nevarētu novest pie stulbās zarnas iekaisuma, ēdējam nenāk ne prātā.”
Tirgotājiem norauj izkārtnes
Ja kāds domā, ka dižās vētras, kas ik pa laikam piemeklē mūsu zemi un pilsētas, ir tikai globālās sasilšanas produkts, tad viņš diži maldās. Proti, 1924. gadā, kad vēl nekas nebija tik “globāli sasilis”, Ventspili piemeklēja traka vētra, ko var droši salīdzināt ar 1967. un 2005. gada postošajām stihijām. “Ventas Balss” rakstīja: “23. septembrī ap plkst. 7 no rīta Ventspilī un apkārtnē plosījās ļoti stingri rietum vēji. Pilsētā vairākiem tirgotājiem norautas izkārtnes, no namu jumtiem krita dakstiņi, un daudzās vietās apgāztas sētas; pilsētas apstādījumos izgāzti veci un ļoti resni koki, kuri krītot sapostīja telegrafa un telefona vadus. Kuldīgas alejas ceļu bij aizsprostojuši nogāzušies resni koki, tā ka dažas dienas satiksme pa šo ielu bij pārtraukta. Ostā ūdens ārkārtīgi cēlies un, ja vētra nebūtu drīz mitējusies, vietējām zāģētavām būtu nodarīti lieli zaudējumi. No lauku iedzīvotājiem ienāk ziņas par mežos sagāztiem kokiem un sapostītām labības kaudzēm. Vai visi caur mežiem vedoši ceļi bijuši nosprostoti no nogāzušamies kokiem. Autovadītājs, kurš minētās dienas rītā veica autobraucienu uz Kuldīgu, atstāsta, ka ceļā caur mežu vairākās vietās nācies pārzāģēt nokritušos kokus, lai ceļu atbrīvotu.”
Lai nesagānītu cilvēces smalkākās jūtas
1925. gada 12. septembrī Ventspilī atklāja deju kursus, uz kuriem bija ieradušās vairāk nekā 100 personas. Dejas skolotājs M. Kolbergs paskaidroja, ka “dejas kursi pieejami visām šķirām un tautībām. Vispārīgi dejas pacelšanai uz augstākas pakāpes Latvijā trūkst mācītu pasniedzēju, tāpēc Rīgā nodibināta dejas skola dejas pasniedzēju sagatavošanai. Pēc katras dejas tika doti paskaidrojumi, aizrādot uz nevēlamām kustībām, kuras ieviesušās no deju grīdām un kuras sagāna visas cilvēces smalkākās goda jūtas, no kā sevišķi izsargājami bērni un skolu jaunatne.”
Ventspils policijā pieņemts suns
“Apriņķa valde gadu atpakaļ nopirka noziegumu apkarošanas nolūkos suni un nodeva to apriņķa policijai. Suns pēc apmācības Rīgā atrodas policijas rīcībā. Pagājušo sestdien Lečos atkal uzlauzta vīnogu siltumnīca un nozagta daļa vīnogu. Suns uzņēma noziedznieka pēdas un noveda līdz pašam noziedzniekam, pie kura arī atrada nozagtās vīnogas. Lai gūtu jo drošākus panākumus noziegumu apkarošanā, pilsoņi pilsētā un uz laukiem tiek lūgti noziegumu gadījumos viņu mājās vai dzīvokļos par tādiem nekavējot ziņot tuvākam policijas ierēdnim un apsargāt nozieguma vietu, lai neiznīcinātu noziedznieka pēdas. Ar pieprasījumiem pēc suņa izsūtīšanas jāgriežas pie pilsētas policijas priekšnieka Ventspilī,” 1926. gada septembrī lasītājus informēja “Ventas Balss”.
Nāvīgs zibens spēriens
“1926. gada 12. septembrī ap plkst. 12 dienā pār pilsētu uznāca bargs pērkona negaiss, kas plosījās līdz vēlai naktij. Zibeņa spērieni sekoja viens pēc otra, un pērkona grāvieni negribēja rimties. Negaiss prasīja arī upurus. 3 klm no Ventspils Kustes muižas tuvumā uz lauka, ejot zirgus dzirdīt, no zibeņa nosperts muižas rentnieks 26 gadus vecais Ernests Jencis. Pēdējam tuvumā no zibeņa ķerts vēl viens rentnieks – 46 gadus vecais Jānis Puriņš, kuram izsperti daži zobi un nodarīti vieglāki miesas bojājumi. Viņa dzīvībai briesmas nedraud,” rakstīja vietējā prese.
3.10.2020. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Arhīva foto
