Ventspils ir viena no tām pilsētām, ko 20. gadsimta karu vētras skārušas ļoti maz. Nav bijis ne lielu kauju, ne arī armiju pretimstāvēšanas uz frontes līnijas; gan 1915., gan 1941. gadā vācu okupācijas karaspēks Ventspilī ienāca mierīgi, jo te nebija nekādu spēku, kas stātos pretī ar ieročiem.
Piecpadsmitajā gadā praktiski visus ieročus nestspējīgos vīriešus jau bija mobilizējusi cariskās Krievijas armija, bet 1941. gadā – nedēļu pēc dramatiskā 14. jūnija – šeit palikušie pieņēma vāciešus ja ne kā atbrīvotājus no boļševisma šausmām, tad vismaz kā cerību, ka tās neatkārtosies.
Taču bija kāds laikposms apmēram mēneša garumā, kad mūsu pilsēta piedzīvoja baisus un asiņainus brīžus. Tas sākās 1919. gada 30. janvārī, kad Ventspilī iebruka “sarkanie”. Turpmākos notikumus atklāj kāda latviešu virsnieka atmiņas, kas publicētas starpkaru perioda preses izdevumos. Te jāņem vērā, ka pēc 1918. gada novembrī noslēgtā pamiera ar Vāciju un Latvijas kā suverēnas valsts proklamēšanas Ventspilī valdīja relatīvs miers; pamazām formējās jaunās valsts institūcijas, kam šeit vēl palikušās vācu armijas daļas praktiski nelika šķēršļus. Diezgan daudz jaunu vīriešu gatavojās stāties tikko izveidotās Latvijas armijas rindās, toskait arī stāstītājs.
1918. gada pēdējās dienās iebraucis Rīgā, viņš satika bijušos kauju biedrus no 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka, un pēc īsas apspriedes tika nolemts ar aizsardzības ministra atļauju Ventspils un Kuldīgas rajonos formēt brīvprātīgo karaspēka daļas. Rīgu jau apdraudēja lielinieki; bija zināms, ka viņu spēki jau stāv pie Inčukalna. 28. decembra vakarā aizsardzības ministrs uzticēja mūsu stāstītājam – virsleitnantam L. – saformēt Ventspilī brīvprātīgo rotu. Nākamajā dienā L. un vēl 11 virsnieki, līdzi vedot 30 šautenes un 10 tūkstošus patronu, atgriezās Ventspilī. Vecgada vakarā pilsētā tika izplatīti uzsaukumi, aicinot stāties brīvprātīgo Latvijas valsts aizstāvju rindās. 1919. gada pirmajās dienās sāka pieteikties Ventspils vīri un puiši diezgan kuplā skaitā, diemžēl, kā atklājās vēlāk, viņu vidū bija daži tādi, kas bija nākuši izlūkot, lai iegūtās ziņas vēlāk nodotu lieliniekiem jeb sarkanajiem. Taču jau agrāk šie ļaudis pilsētā izplatīja valodas, ka tiekot formēts jauns “baltvācu” karaspēks, un tamlīdzīgu dezinformāciju, kas sēja šaubas daudzu ventspilnieku prātos, jo liela daļa sabiedrības juku laikos nespēja orientēties. Brīvprātīgajos pieteicās apmēram 50 cilvēki, taču vairāk par desmitu atbira jau pirmajās dienās, nevarot sagaidīt, kad izsniegs jaunus mundierus un zābakus. Pa to laiku Rīga jau bija lielinieku rokās, un, to uzzinājuši, galvas pacēla vietējie sarkano piekritēji. Uz ātru roku saorganizēta “strādnieku padome” pieprasīja pārtraukt rotas formēšanu un likvidēt Latvijas karavīru Nacionālās apvienības Ventspils nodaļu.
“Tanī pašā dienā apspriedē ar pārējiem virsniekiem visi atzīst, ka tādos apstākļos Ventspilī strādāt nav iespējams. Tiek pieņemts lēmums – braukt uz Liepāju, kur valdība jau pārcēlusies. Mani kolēģi jau 7. janvārī aizbrauca uz Liepāju. Ģimenes lietu nokārtošanas dēļ tieku uz 3 nedēļām atstāts Ventspilī. 29. janvārī arī es gribu doties uz turieni, bet lielas vētras dēļ neviens kuģis neiet. 30. janvārī ap 8 no rīta ieskrien pie manis pazīstama lauciniece un uztraukta stāsta, ka Ventspilī iejājuši lielinieki. Ātri apģērbjos un gribu skriet atvadīties no savas sieviņas, kas ir slima un kopā ar mazo bērniņu atrodas slimnīcā. Izgājis uz Jūras ielas, redzu apmēram 300 soļus tālāk – pa ielas vidu puskažokos, šautenes kaujas gatavībā, nāk lielinieku banda. Uz priekšu skriet nav droši, tāpēc dodos atpakaļ un pa Liepu ielu gar sinagogu skrienu uz Ventmalu lūkot, kur atrodas vācu kuģis “Capella”, lai kopā ar kareivjiem tūlīt izbrauktu jūrā…”
Taču kuģa komanda gulēja teju letarģiskā miegā, un pārsalušais sargkareivis nevēlējās ielaisties nekādās sarunās ar latviešu virsnieku. Šī augstprātīgā “nevēlēšanās” viņam stundu vēlāk maksāja dzīvību. Mūsu stāsta varonis L. aizsteidzās uz t. s. “dzelzsdivīzijas” štābu pilī. Brīdī, kad viņš uzrunāja sardzi, pilsētā sāka šaut ložmetēji. Nesaprazdami, kas notiek, arī sargi sāka haotiski šaudīties. Galu galā noticējuši, ka pilsētā sarkanie, vācu virsnieki un kareivji skrēja uz kuģi. Bet tur…
“Kapteinis tikko piecēlies, staigā apakšveļā, galds klāts brokastīm. Saucu, ka kuģim jāiet jūrā, jāglābjas no lieliniekiem, bet kapteinis atcērt, ka viņam ir sava priekšniecība un tikai tā var dot pavēles. Tad no pilskalna norīb šāviens, un sargkareivis saļimst, sašauts kaklā. Kapteinis beidzot dod komandu “galus vaļā”, taču izrādās, ka kuģis iesalis krasta ledū. Lielinieki jau klāt un, slēpdamies aiz akmeņogļu kaudzēm, apšauda kuģi ar ložmetēja un flinšu uguni, met rokas granātas. Visi, izņemot kapteini, ielien mašīntelpā. Dzinējs strādā, un visi ir pārliecināti, ka kuģis jau izgājis jūrā. Te atskan kapteiņa komanda: “Visi uz deķa (klāja – aut.), mēs padodamies!”.”
Pēs īsas svārstīšanās mūsu virsleitnants L. arī nolēma kāpt augšā. Viņš vēl nebija ticis krastā, kad kāds sarkanarmietis jau piegrūda viņam pie galvas revolveri, draudēdams šaut. 27 vāciešus un vienu latvieti aizveda aiz akmeņogļu kaudzēm un nostādīja rindā. Turpat bija sanācis pulks lielinieciski noskaņoto vietējo, lai paņirgātos. Sarkanie atvilka pāris ložmetēju, un visi rindā nostādītie bija pārliecināti – pēdējā stundiņa klāt. Taču nē, gūstekņus izveda uz Pils ielas, veda Vasarnīcu ielas virzienā, pāri aplokam (vēlākā Esplanāde) līdz Jūras ielai, tad pa Mežu ielu un Lielo prospektu līdz Kuldīgas ielai. Tur L. citu ventspilnieku vidū ieraudzīja arī savus izmisušos vecākus. Pie Puherta muižiņas (tagad Lielais laukums) bija apmetušies lielāki sarkano spēki, arī jātnieki un lauka virtuve. “Mūs gribēja sadzīt mācītāja Grīnberga mājas pagrabā, tomēr pārdomāja, un tikām dzīti tālāk Sarkanā tilta virzienā. Nonācām līdz kādam veikalam (Latgales–Durbes ielu rajonā – aut.), kur mūs sadzina noliktavā. Pie durvīm stāvēja sargi no vietējiem iedzīvotājiem. Viens no viņiem ļoti gribēja zināt, kur esmu licis vagonu ar no Rīgas atvestiem ieročiem un munīciju. 5-6 vācu kareivji bija ievainoti, tie gulēja un vaidēja. Sarkanarmieši visus pa kārtai aptīrīja – noņēma pulksteņus un gredzenus. Arī sargi (vietējie) centās iedzīvoties. Pēc dažām stundām mūsu kompāniju papildināja vācu kareivji no pilsētas, kas beidzot bija padevušiem. Telpa bija piebāzta līdz beidzamajam.”
Tad parādījās sarkano komisārs un prasīja pēc latviešu virsnieka. L. nekavējoties atsaucās, un komisārs paziņoja, ka tūdaļ viņu par izdarītajiem noziegumiem tiesāšot Ventspils strādnieku partija. Tās delegācijā – visi L. pazīstami, taču uzreiz lika saprast, ka uz žēlastību lai necer. Sarkano komisārs lika aizvest L. kopā ar ievainotajiem. Strādnieku delegācija viņu nogādāja milicijā un ieslodzīja kamerā, kur jau atradās vairāki ventspilnieki – latvieši. Lai kā gribējās gulēt, tas nebija iespējams, jo cisu vietā – cementa grīda, februāra aukstumā salta kā kaps. Taču tomēr ne īsts kaps, atšķirībā no likteņa, kas piemeklēja 96 veikalā palikušos gūstekņus. Tos izģērba kailus, nošāva un apraka kaut kur Kaziņmežā.
“Guļot uz grīdas, dzirdējām ārā šāvienus. Ieveda kādu vācu matrozi, kamerā nu bijām četri. Nākamajā dienā mūs pārveda uz citām telpām Valsts bankas nodaļā blakus vidusskolai, tur vācieši okupācijas laikā bija ierīkojuši cietumu. Šī kamera bija plašāka un siltāka, katram sava nolaižama lāva. Pienāca jauni arestētie – kāds kuģa īpašnieks, tālbraucējs kapteinis no Dundagas un inženieris Vācietis. Naktī mūs uzmodināja lielgabalu šāvieni. Pilsētā bija jūtama liela kustība. Domājām, ka sarkanie atkāpjas, ka no jūras izsēdināts desants. Dīvaini, bet no rīta nevienam milicim uz rokas vairs nebija sarkanā lentīte. Sarkanie bija atkāpušies. Dabūju solījumu, ja viņi līdz pulksten sešiem vakarā neatgriezīsies, mani atbrīvos.”
L. tiešām atsvabināja, bet ne uz ilgu laiku. Sarkanie necik tālu nebija aizgājuši, un pēc viņu atgriešanās L. atkal saņēma ciet. 15. februārī vairākus viņa kameras biedrus aizveda, sacīja, ka sūtīšot uz Rīgu. Patiesībā arī šos cilvēkus nošāva.
“Dzīve cietumā kļuva ar katru dienu nepanesamāka. No mājām pārtiku aizliedza sūtīt, bija jāpārtiek no cietuma porcijas – ūdeņa zupas, gabaliņa maizes un aukstas, rūgtas kafijas. No gara laika lūdzām atvēli zāģēt malku turpat cietuma sētā. 24. februārī 8 no rīta koridorī tāds savāds troksnis. Dzirdu, ka šauteņu aizslēgi noskan, pēc tam tiek pavēlēts atslēgt 1. kameru. Norīb šāviens, pēc tam otrs. Šausmīgs kliedziens un vaimanas. Atskan saucieni “slēgt nākamo kameru vaļā!” Atkal šausmīga kliegšana – vai, vai, nešaujiet! Vairāki šāvieni viens pakaļ otram, un kliedzējs noveļas uz grīdas. Atskan pavēle slēgt vaļā 3. kameru (tajā atrodamies mēs), un tai pašā brīdī koridorā kāds sauc: “Biedri, pasteidzieties, baltie mūs aplenc!” Neatslēguši 3. kameru, sarkanie panikā metas laukā, sasēžas kādos ratos un aizbrauc. Cietumā dažas minūtes kapa klusums, tālumā dzird lielgabalu dunoņu un ložmetēju tarkšķēšanu. Pēc neilga laika landesvērs bija klāt un mūs visus atsvabināja.”
Lai gan lielinieku patriekšanu no pilsētas simti ventspilnieku uzņēma ar atvieglojumu, šausmas vēl nebija beigušās. Sarkanajam teroram sekoja saniknotā landesvēra (vācu armijas) terors. Tika nošauti ne vien tie vietējie, kas bija tieši iesaistīti vācu karavīru nošaušanā, bet arī citi, kuru līdzdalība bija minimāla vai tās nebija vispār; nekādas tiesas, ne izmeklēšanas, šajā ziņā ne ar ko neatšķiroties no lieliniekiem. Daudz ventspilnieku nošāva Ventmalā starp Ūdens un Kuģinieku ielām, citu grupu nonāvēja tagadējās ģimnāzijas pagalmā, burtiski, skolas bērnu acu priekšā. Šīs šausmas turpinājās līdz februāra beigām, iespējams, arī martā, un laikam tas ir bijis pats baigākais mēnesis Ventspils vēsturē vairāku gadsimtu laikā.
26.02.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Valsts bankas nams, kura pagrabā ierīkotajā cietumā 1919. gada februārī lielinieki ieslodzīja apcietinātos ventspilniekus. No personīgā arhīva
