“Apbrīnojama ir viena viņa spēja – meklēt jaunu un doties nezināmajā,” tā par Andreju Šulcu savā grāmatā “Kurzemīte” rakstīja Imants Ziedonis, salīdzinot viņu ar latviešu pasaku pozitīvo varoni – Trešo tēva dēlu, kurš nav baidījies darba un grūtuma. Līvu mākslinieka un muzejnieka darba augļus ventspilnieki ar prieku un lepnumu vēl šodien bauda paši un rāda pilsētas viesiem.
Andrejs Šulcs. “Pašportrets”
Andrejam Šulcam ventspilnieki var pateikties gan par skaisto Piejūras brīvdabas muzeju, gan visu iemīļoto Mazbānīti. Pēc tam, kad pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Ventspils dzelzceļa stacija tika modernizēta, bet mazbānīša ceļi nojaukti, bānīti gaidīja nodošana metāllūžņos. Taču to Andrejs Šulcs nekādi nespēja pieļaut – viņš devās uz Maskavu, kur vairākas dienas pēc kārtas klauvēja pie dažādu funkcionāru kabinetu durvīm, līdz iestāstīja viņiem, ka vilciens nepieciešams muzejam, nevis jānodod lūžņos.
Bānīša ierīkošanas talka 1963.(64.) gads. Foto no Ventspils muzeja krājuma.
Par Andreja Šulca izveidoto tolaik vēl Zvejniecības muzeju 1966. gadā rakstīja teju vai visas tā laika Latvijas avīzes. “Pirmais un pagaidām vienīgais mūsu zemes Zvejniecības muzejs ir Andreja Šulca ilgā un neatlaidīgā darba rezultāts. Muzejā ir vairākas nodaļas. Hronoloģiskā secībā izvietotie materiāli stāsta par zvejnieku dzīvi pagātnē un tagadnē. Ekspozīciju ievada arheoloģijas nodaļa. Tās eksponāti vēstī par zvejniecību tālā pagātnē un par Baltijas piekrastes dabu. Pati plašākā ir etnogrāfijas nodaļa. Te redzam senus zvejas rīkus un zvejnieku sadzīves priekšmetus. Netālu no jūras zem klajas debess paceļas zvejnieku mājas un saimniecības ēkas, kas atvestas no dažādām vietām. Atsevišķas nodaļas veltītas zvejas rīkiem. Te eksponēta “Oskara laiva”, ko izmantoja, uzņemot filmu “Zveknieka dēls”, kā arī zvejnieku arteļa “Sarkanā bāka” motorlaiva, ar ko vesti krastā pirmie kolektīvie lomi…”
Interesants stāsts saistās arī ar Andreja Šulca vadībā atjaunoto Ventspils novadpētniecības muzeju Akmeņu ielā 3. Proti, muzejam, kā jau tajos laikos ierasts, ticis izsniegts liels Ļeņina krūšutēls. Muzeja telpas bijušas samērā šauras un slikti apgaismotas, taču Šulcs esot Ļeņinam atvēlējis veselu telpu – tās centrā uz podesta atradusies vadoņa biste, bet aizmugurē novietots patafons, uz kura bijusi skaņuplate ar Ļeņina runu. Ienākot šai telpā, apmeklētāju skatam sākumā pavēries krēslā grimstošais krūšutēls, tad atskanējusi neganta čerkstoņa, caur kuru laukā lauzusies Iļjiča balss… Komunistiskās partijas funkcionāri ar šādu risinājumi esot bijuši visnotaļ apmierināti, taču daudzi tā laika ventspilnieki tur saskatīja Andrejam Šulcam piemītošo smalko sarkasmu, un pēc ideoloģiski pareizās zāles apmeklējuma vien smīnējuši.
Kad pēc nepilniem pieciem gadiem Zvejniecības muzeju pievienoja Ventspils pilsētas muzejam, Šulcs sāka organizēt Rietumu baseina zvejniecības muzeju Jūrmalā. “Ko nepaspēju pie Ventas, tas jāpaspēj pie Lielupes!” esot sacījis izcilais ventspilnieks.
Andreja Šulca divas kaislības
Andrejs Šulcs dzimis 1910. gada 14. maijā Ventspils apriņķa, Pizes (Miķeļtorņa) ciemā, Olmaņu mājās Friča un Annas Šulcu ģimenē, un jau kopš bērnības viņam bija divas lielas kaislības – zīmēšana un dažādu interesantu eksponātu vākšana. Savulaik, daloties atmiņās, viņš paudis: “No mazām dienām sāku zīmēt ar ogli uz malkas pagalēm. No tēva dabūju brickas – apķērnājis visu malku ar oglēm… Tad viņš man nopirka tāfeli un grifeli, kādas toreiz skolā bija…” Savukārt interese par senatni un etnogrāfiju viņam radusies, pateicoties Krišjānim Baronam. Lūk, vēl kāds fragments no Andreja Šulca atmiņām: “Viņa ietekmē manī jau skolas gados radās interese par tautas vēsturi, gara mantu vākšanu, senatnes pētniecību. Biju toreiz desmit vienpadsmit gadu vecs puišelis, skolotājs mums deva uzdevumu vākt latvju dainas. Tā nu sagadījās, ka man un vēl vienai manai klasesbiedrenei bija izdevies savākt par visiem vairāk. Tā mums par atzinību bija tas gods braukt uz Rīgu un pašiem nodot dainas Krišjānim Baronam.”
Pēc vispārējās izglītības iegūšanas Ventspilī, 1930. gadā viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur glezniecību apguva profesora Vilhelma Purvīša dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā. Viņa mācību gaitām akadēmijā sekoja līdzi vai visa Ventspils – un kā nu ne! Andrejs Šulcs bija pirmais ventspilnieks, kuram bija izdevies tikt tik tālu!
Kā tapa “Rīga”
Akadēmiju viņš absolvēja ar diplomdarbu “Rīga”, iegūstot mākslinieka gleznotāja grādu. 2000. gadā ciklā “Sarunas ar māksliniekiem”, Andrejs Šulcs par diplomdarba tapšanu stāstīja, ka sākumā viņam bijušas izvēlētas divas skices – jūra un Rīga. Taču Vilhelms Purvītis teicis, ka labāk būtu izvēlēties Rīgu, jo jūra ir kustīga, to gleznot būs grūtāk. “Izraudzījos Rīgu, un sāku gleznot. Tur katram telpa bija izraudzīta, un viņš [Purvītis] pienāk, skatās un saka – ar šitādām krāsām jūs nevarat Rīgu uzgleznot. Tagad viņš palūdz papīru un raksta, raksta, raksta, pieraksta pilnu un saka: ziniet, študente, ar šo jūs aizejiet uz Holendera krāsu veikalu un tur jūs dabūsiet tās krāsas, kas jums ir vajadzīgas. Es aizgāju, un man tik liela paka bija, ka es nevarēju aiznest.” Bet Andreja Šulca diplomdarbu vēlāk nopirka Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Pašreiz darbs ir Latvijas Mākslas muzeja īpašumā.
Andrejs Šulcs pie sava diplomdarba “Rīga”. Foto no A.Šulca ģimenes arhīva.
Šulca pirmā personālizstāde kopā ar Kārli Danni notika jau 1931. gadā Ventspilī. Kopš tā laika personālizstādes rīkojis regulāri Ventspilī, Rīgā, Tukumā, īpaši aktīvi – sākot ar 1980. gadu, kad nedalīti varējis pievērsties glezniecībai. Andrejs Šulcs izstādījies arī daudzās ārvalstīs: Igaunijā, Somijā, ASV, Kanādā, Brazīlijā, kuplinājis arī izstādes “Līvõd kuņšt”.
No 1933. gada līdz 1940. gadam bijis LMA vienotnes “Zaļā zeme” biedrs, Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1983. gada. Šulcs bija pārliecināts marīnists, pat viņa klusajās dabās īpaša vieta atvēlēta jūras tēmai. Par to gan nav jābrīnās, jo no līviem cēlies laivmeistara mazdēls un zvejnieka dēls Andrejs Šulcs jau bērnībā izbaudīja skaisto un skarbo dzīvi pie jūras. Grūto zvejnieka dzīvi darbā uz burukuģiem viņš iepazina arī jaunības gados, pelnot naudu studijām.
Mākslinieks, kurš pēdējais gleznoja Ulmani…
1939. gadā Šulcs tika iesaukts aktīvā kara dienestā. Liktenim bija labpaticis, ka armija nozīmēja jauno mākslinieku veidot Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un kara ministra Jāņa Baloža portretus. 1940. gadā darbi tika pabeigti, bet Andrejs Šulcs kļuva par mākslinieku, kurš pēdējais gleznojis šos valstsvīrus.
“Sarunās ar māksliniekiem” Andrejs Šulcs stāsta: “Toreiz es atrados Zemgales artilērijas pulka jātnieku baterijā, un man tā laime un tāda izdevība bija uzgleznot šo divu valsts vīru portretus. Vispirms izraudzījos Balodi. Mēs ar pulkvedi Kalniņu aizbraucām pie ģenerāļa Baloža, vispirms mani kārtīgi izdresēja, lai ievēroju visu reglamentu, bet izrādījās, ka kara ministrs Balodis ir tik sirsnīgs cilvēks (..) Pulkvedis Kalniņš izstāstīja priekšlikumu, kāpēc esam atbraukuši, un kāds mums ir uzdevums, Balodis pasmaidīja un teica: drusciņ uzgaidiet. Viņš aizgāja un uzvilka savu mundieri ar visiem ordeņiem, un tad sākās sviedrainais darbs – fotografēt, zīmēt un tā tālāk. (..) Pēc nedēļas Balodi biju uzgleznojis un komisija darbu pieņēma.”
Ar tikšanu pie prezidenta Ulmaņa bijis grūtāk. Braukuši kādas trīs reizes, bet prezidents visu laiku bijis aizņemts. Tad viņiem nozīmēta vizīte pie Ulmaņa Dauderos. “Vispirms mums lika uzgaidīt, un mēs redzējām, ka tur dārzā viens vīrs īsās biksēs staigā un baro stirniņu. Pēc tam izrādījās, ka tas stirnas barotājs bija pats Kārlis Ulmanis. Pulkvedis stāda priekšā, stāsta, ar kādu uzdevumu mēs atbraukuši, bet viņš [Kārlis Ulmanis] tā padomāja, pasmaidīja un tad tā zīmīgi teica: tas vairs nebūs vajadzīgs. Es redzu, ka mans pulkvedis paliek pavisam tāds domīgs. Man lika kādu laiciņu uzgaidīt, viņi iegāja blakus telpā, pēc laika Ulmanis aicināja iekšā. Es domāju, īstais sviedrainais darbs sāksies, visa tā gleznošana, zīmēšana un fotogrāfija, bet izrādījās, ka mani aicina pie prezidenta brokastu galda. Biju tā savā prātā iedomājies, ka prezidenta brokastu un pusdienu galds ir tik bagāts, ka tur ne putna piens netrūkst, bet izrādījās pavisam citādāk. Kas uz galda bija? Rupjas maizes klaips, nogriezts šķēlēs, arī šķiņķis, tāds kārtīgs žāvēts, tad šķiņķis uzcepts ar olu, sviests, kafija, un tās bija visas prezidenta brokastis. Zināms, man no uztraukuma nekāda ēšana nesanāca. Prezidents redzēja, ka esmu uztraukts, viņš pamāja ar galvu un teica – ēdat droši, pie šī galda mēs visi esam vienādi.”
Andrejs Šulcs bija pēdējais mākslinieks, kurš gleznoja Kārli Ulmani. 1940. gada pavasaris. Foto no A.Šulca ģimenes arhīva.
Kad laiki mainījās, Šulcs ar līmes krāsām Ulmaņa portretam virsū uzkrāsoja Daugavpili, lai vēlāk varētu tās nomazgāt. Vienreiz okšķeris pamanījis, ka vienā maliņā pamazgājies nost un teica, ka darbs būšot jāved uz ekspertīzi. Tad Šulcs ātri uzgleznojis virsū Abavas senleju.
Pēc kara mākslinieks sāka strādāt Ventspils 1. vidusskolā, kur vadīja rokdarbu darbnīcu un bija 8. klases audzinātājs. Pēckara gadu Ventspils vidusskolas absolvente Valda Kupče atceras, ka skolotājs un mākslinieks Šulcs bijis kustīgs, runīgs ar gaišu prātu un interesantām domām: “Viņš bija mākslinieks un sava novada patriots vārda vislabākajā nozīmē. Andreja Šulca stundās uzzinājām daudz tāda, ko klasei var dot tikai ļoti liela personība.” 1950. gada absolventu atmiņās Andrejs Šulcs atklājas arī kā drosmīgs un patriotisma apgarots cilvēks, jo uzsākot 1945.-1946. mācību gadu, viņš uzrunāja savu audzināmo 8. klasi ar tādiem vārdiem: “Ir pabeigts karš starp divām lielvarām, ieguvēja nav Latvija. Ceru, zēni, ka jūs būsiet starp tiem, kas nākošajā karā izcīnīs uzvaru Latvijai.” Tiem laikiem ļoti drosmīgi teikts.
Dienaskārtībā māksla, novadpētniecība un etnogrāfija
Darbojoties muzeju jomā, viņš daudz laika veltīja novadpētniecībai un etnogrāfijai. 1953. gada jūlijā viņš piedalījās Talsu Vilkmuižas ezera hidroarheoloģiskajā izpētē, bet 1959. gada jūlijā Ludzas ezera izpētē. 1958. gadā viņš Maskavā papildināja zināšanas kursos, kas bija organizēti novadpētniecības muzeju direktoriem. Darbojoties muzeju jomā, viņš daudz laika veltīja novadpētniecībai un etnogrāfijai. 1963. gadā Andreju Šulcu uzņēma par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta ārštata zinātnisko korespondentu Latvijas etnogrāfijas specialitātē.
Viņš vienmēr bija aktīvs sabiedriskais darbinieks, un lielu mūža daļu veltījis lībiešu sabiedriskajām aktivitātēm, bija Līvu savienības Latvijā biedrs un līvu emblēmas autors. Atjaunotajos Līvu svētkos viņš vienmēr pacēla līvu karogu pie Tautas nama Mazirbē, vadīja gājienu uz jūru, laivā devās, lai godātu ar vainagu aizgājušos jūrmalniekus. 1997. gadā Andrejs Šulcs tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
2005. gadā Rīgā, atzīmējot A.Šulca 95 gadu jubileju, Latviešu biedrības namā tika organizēta pēdējā personālizstāde viņam klātesot ar 43 darbiem. 2005. gadā kinorežisors Rodrigo Rikards uzņēma videofilmu “Līvs ar otu – Andrejs Šulcs”.
Mūžībā Andrejs Šulcs aizgāja 2006. gada 21. novembrī. Dižo mākslinieku un sabiedrisko darbinieku Ventspilī pavadīja daudzie draugi.
Godinot līvu mākslinieka Andreja Šulca piemiņu, viņa 110. jubilejas gadā Rīgas Latviešu biedrība, biedrība “Mazirbes draugu kopa” un Andreja Šulca ģimene 2020. gada 3. oktobrī atklāja izstādi “Līvs ar otru. Andrejam Šulcam 110”.
Izstāde Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē būs apskatāma līdz 21. oktobrim, no plkst. 10 līdz 18, pirms izstādes apmeklējuma piesakoties pie RLB administratora. Ieeja izstādē par ziedojumu.
(Autore pateicas biedrībai “Mazirbes draugu kopa” un jo īpaši tās vadītājai Lilitai Kalnājai par palīdzību raksta tapšanā.)
16.10.2020. / Autors: Ilona Bērziņa
