Mūsdienu Ziemassvētki ir plašs pasākumu kopums, kas aptver praktiski visas cilvēku darbības nozares. Tas ir “ziedu laiks” tirdzniecības vietām – no lielveikala līdz mazītiņai bodītei, no smalkākajiem “butikiem” līdz tirgus laukumam.
Ja šogad un pērn masveidīgāku svinēšanu nepieļāva profilaktiski pasākumi “kovida” ierobežošanai, tad iepriekš (un, cerams, arī tuvā nākotnē) Ziemassvētkus atzīmēja ikvienā izglītības un kultūras iestādē, tāpat valsts iestādēs un privātās firmās. Koncerti, uzvedumi, sanākšanas un ballītes pie pušķotām eglēm, ar dāvanām un sirsnīgiem vēlējumiem. Jāteic gan, ka daudz kur, īpaši tirdzniecības vietās, nonāca līdz pārmērībām, ko vislabāk pauž divdomīgais apzīmējums – “Ziemassvētku izpārdošana”… Un visā šajā raibajā jūklī, kas tās pašas “izpārdošanas” dēļ sākas jau mēnesi pirms pašiem svētkiem, ir gandrīz aizmirsta Ziemassvētku patiesā nozīme – Kristus bērniņa dzimšanas pieminēšana, kas kristīgajā pasaulē nesaraujami saistīta ar pretrunu izlīdzināšanos, prieku, mīlestību un cerību. Diemžēl.
Taču vidējā un vecākā paaudze atceras arī citādus Ziemassvētkus.
Padomju okupācijas režīms, kā zināms, nosodīja jebkādu reliģisko svētku atzīmēšanu, kaut gan tā sauktajā padomju konstitūcijā bija pants par sirdsapziņas brīvību… Patiesībā tie bija tikpat lieli meli kā personiskā, vārda un citas brīvības, ko “vienkāršajam padomju cilvēkam” neredzēt kā savas ausis. Taču lielais vairums Latvijas iedzīvotāju no Ziemassvētkiem neatteicās un svinēja, kā katrs spēja, jo vairāk tad, ja ģimenē bija mazi bērni. Tomēr tas nenācās viegli.
Vispirms vajadzēja sadabūt eglīti. Tagad pirms svētkiem tās pārdod daudzviet, arī katrs pats drīkst nocirst eglīti atļautajās vietās valsts mežā. Tolaik bija citādi. Eglītes izlika pārdošanā tikai pirms Jaunā gada, dažreiz gan “mežinieki” apžēlojās un eglīšu pārdošanu uzsāka jau 23. decembrī. No darba vietām, kur bija automašīnas, paklusām vakara krēslā brauca uz mežu un sacirta “kolektīva vajadzībām”. Šai ziņā lauciniekiem, protams, bija vieglāk. Otra lieta – svecītes. Mūsdienās grūti pat iedomāties, ka pirms Ziemassvētkiem nevarētu nopirkt svecītes, turklāt visdažādākajās krāsās, pat zeltītas un sudrabotas. Taču tolaik eglīšu sveces bija milzīgs deficīts, kaut gan tās ražoja tepat Latvijā – Dobeles ķīmiskajā rūpnīcā.
Trakākais bija tas, ka cilvēki nezināja, kur kuro reizi svecītes “izmetīs” – “Bērnu pasaulē” pie eglīšu rotājumiem, tirgus paviljonā kopā ar dažādiem krāmiem vai saimniecības preču veikalā. Tas, kuram paveicās “uzskriet virsū”, pirka vairākas kārbiņas – sev, radiem un draugiem, vai rezervei – nākamajam gadam. Ar eglīšu rotājumiem problēmas neradās, varbūt tie nebija tik skaisti un izsmalcināti kā tagad, bet tālaika neizlutinātajam cilvēkam labu labie.
Svētku mielastu, vismaz līdz pagājušās gadsimta 70. gadu vidum, sarīkot nebija grūti, ja ņem vērā mūsu tautas apbrīnojamo spēju pat krīzes apstākļos uzklāt tādu “krīzes galdu”, kur beigās grūti atrast vietu sālstrauciņam… Prātā stāv kādi Ziemassvētki 80. gadu sākumā, draugu pulkā, kur katram bija izdevies “kaut ko sadabūt”. Saimniece uzstājās ar zirņu biezeni, āboliem un pašbrūvētu vīnu. Tradicionālo rasolu taisīja kopīgi – vienam bija olas, otram vārītās desas gabaliņš, trešam marinēti gurķi. Tirdzniecībā strādājoša draudzene, gavilēm skanot, izcēla no somas visu deficītu kroni – zaļo zirnīšu bundžu un burciņu majonēzes. Ko gan vēl vairāk vēlēties!
Padomjlaika Ziemassvētku svinēšanai bija vēl viena īpatnība – cieši aizvilkti logu aizkari vai, vēl labāk, aiztaisīti slēģi. Tas – privātmājās. Daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem bija jāuzmanās, lai svinēšana, toskait Ziemassvētku dziesmu kolektīva dziedāšana, būtu pēc iespējas klusāka – gadījumos, ja aiz sienas (augšā, apakšā) dzīvojošie kaimiņi piederēja pie Ziemassvētku noliedzējiem. Tāda uzmanība īpaši aktuāla bija 50., 60. un 70. gados, kad antireliģiskā propaganda sita augstu vilni, it īpaši tā saucamajos “Hruščova laikos”.
Tajos gados bija tāds padrūms jociņš – ja avīzē (šeit – “Brīvajā Ventā”, vēlāk “Padomju Ventā”) parādās raksti par reliģisko svētku reakcionāro būtību, “melnsvārču” (domāti mācītāji) liekulību un alkatību, “pierādījumiem”, ka Jēzus Kristus nekad nav dzīvojis u. tml., tad skaidrs – drīz būs Ziemassvētki. Aizliegt svētku dievkalpojumus baznīcās padomju vara tomēr neuzdrošinājās. Taču tās varā bija sagādāt pamatīgas nepatikšanas cilvēkiem, kuri Ziemassvētku vakarā devās uz baznīcu. To nedrīkstēja atļauties skolotāji, kultūras darbinieki, jebkādus vadošus amatus ieņemošas personas un nepavisam ne komunisti un komjaunieši. Arī ne pionieri. Par to draudēja publisks un nežēlīgs nopēlums.
Arī šī raksta autore bērnībā to izjuta uz savas ādas. Mūsu mājās bija pieņemts vismaz reizi gadā – Ziemsvētku vakarā – visiem kopā iet uz ev.lut. baznīcu. Togad (man bija 11 gadu) iegadījās skaisti, sniegoti Ziemassvētki. Mamma sarunāja ar pazīstamu taksometra šoferi – aizvest uz baznīcu vecomāti, kam slimo kāju dēļ bija grūti paiet, un pēc dievkalpojuma pārvest mūs visus mājās. Nedomāju, ka tajā vecumā (un vēl pioniere) es būtu bijusi visai ticīgs bērns, taču baznīcā man ļoti patika – krāšņās egles, sveču smarža, ērģeles un kopā dziedātās Ziemassvētku dziesmas, noskaņa, kādas nebija nekad un nekur citur. Taču nākamajā dienā skolā man burtiski uzklupa kāda vecākas klases meitene Agrita – no pionieru vienības padomes. “Kur tu vakar biji! Kā tu drīkstēji? Kā tev nav kauna! Un vēl brauc taksometrā kā buržuju meita!” Iesauca “pionieru istabā”. Tur tādu grēkāžu, kā es, bija vēl kādi seši, septiņi skolēni. Gānīja mūs, kā saka, no panckām ārā, arī pionieru vadītāja “piebēra sāli”, bet mēs tikai stāvējām un klusējām, laikam jau toreiz saprazdami, ka taisnoties nozīmētu sevi pazemot.
Runāja, ka katros Ziemassvētkos (tāpat Lieldienās) pie baznīcām, īpaši luterāņu un baptistu, dežūrējot pilsētas skolu skolotāji un dažādu organizāciju komjauniešu un komunistu pārstāvji. Tur vajadzēja salasīties krietnam okšķeru pulciņam, ja paskaita, cik pilsētā skolu, cik iestāžu un uzņēmumu, kur strādā jaunieši. Daudz daudz vēlāk atklājās, ka tas tā tiešām bijis. Strādājot pie Ventspils ģimnāzijas vēstures pētījuma un pārlapojot pedagogu padomes sēžu protokolus, kā arī direktora pavēļu grāmatas, tajās ik gadu lasāms, kuriem skolotājiem (vairākiem!) pie kuras baznīcas jādežūrē, ka jābūt uzmanīgiem, lai neviens attiecīgās skolas skolēns (pionieris, komjaunietis) nepaliktu nepamanīts. Un pēc svētkiem padome apsprieda, “kādi mēri” attiecībā uz katru baznīcā gājēju pieņemami. Par to no skolas neizslēdza, bet nepatikšanas bija gan (rājieni, brīdinājumi, “samaitāts” raksturojums, skolu beidzot). Te jums nu bija sirdsapziņas brīvība!
Gadījās reiz runāt ar kādu jau pasen pensionētu skolotāju par Ziemassvētku dežūrām pie baznīcas. Viņa to atcerējās ar dziļu rūgtumu. Gājusi, un ne reizi vien, ne pēc savas gribas. “Tādus nepatīkamus pienākumus parasti uzdeva jaunākajām skolotājām. Gāja pa divām kopā. Citreiz bija kolēģe, kam varēja uzticēties, citreiz ne. Man bija žēl to bērnu, ja bija iespējams, nevienu nenosūdzējām. Bet, ja es zināju, ka tas otrs cilvēks pieraksta visus, vajadzēja rakstīt arī man, citādi pašai būtu nepatikšanas līdz pat darba zaudēšanai. Galvenokārt vajadzēja skatīties pēc dievkalpojuma, kad cilvēki nāca no baznīcas ārā. Pirms tam varēja dzirdēt, kā iekšā dzied, kā ērģeles spēlē “Kluso nakti”. Man pašai būtu gribējies iet iekšā un dziedāt līdzi, kaut arī nekāda ticīgā nebiju. Vienkārši – tas bija tik skaisti, tik svinīgi un aizgrābjoši! Bet es nedrīkstēju…”
To visu atceroties un pārdomājot, var neviļus rasties jautājums – kāpēc? Ja reiz bija tādi laiki, kad par Ziemassvētku svinēšanu un baznīcā iešanu draudēja nepatikšanas un pat sodi, kāpēc cilvēki tā darīja, kāpēc neaprobežojās ar klusu eglītes dedzināšanu aiz aizvērtiem slēģiem? Kamdēļ visus garos un drūmos padomju varas gadus Ziemassvētku vakarā baznīca bija stāvgrūdām pilna? Kāpēc tik daudz bērnu un jauniešu paši no laba prāta gāja līdzi vecākiem un vecvecākiem uz baznīcu un no vecās drukas dziesmu grāmatām “boksterēja” “Jūs, bērniņi, nāciet” un “Klusa nakts, svēta nakts”?
Acīmredzot bija (ir) tādas grūti definējamas, ārpus praktiskās un zināmās pasaules mītošas izjūtas, kas izrādījās stiprākas par bailēm no rājieniem, ņirgām un citām nepatikšanām. Varbūt latviskā spīts vai arī Jaunajā Derībā minētās par visu augstākās lietas –– ticība, cerība un mīlestība. Un to nevajadzētu piemirst arī mūsu laika brīvi svinamo Ziemassvētku iepirkšanās drudža laikā.
24.12.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
