Ielūdz “Grand Kino”, svētība Dzelzs tiltam un – sargi degunu!
1908. gada decembra sākumā, nesen pēc tam, kad Kuldīgas un Lielās ielas stūrī (agrākā cirka vietā, tagad tur atrodas veikals “Mini Rimi”) atklāts pilsētas pirmais kinoteātris “The Grand Kino”. “Ventspils Apskats” rakstīja: ““The Grand Kino” savu glītu un interesantu bilžu dēļ pievelk arvien vairāk un vairāk publikas. Ikkatram ievēlams, kas uz stundiņām no ikdienišķām rūpēm vēlas atkratīties, šos tiešām krāšņos uzvedumus apskatīt: “Bērnu glabāšanas iestāde Maskavā” – ļoti interesanti, “Marmora industrija Kararā” – pamācoša, “No tēva rokas” – lieliska drama, “Bērnu kāzas” – ļoti humoristīgas. Un vēl dažādas citas fantazijas, historijas, dramas, dabas uzņēmumi un humoreskas.” (Bet kurp doties mūsdienu ventspilniekam, kurš vēlas kādu stundiņu atkratīties no rūpēm?)
9. decembrī Ventspils pareizticīgo draudzes priesteris Žuravskis iesvētīja Dzelzs tilta pamatus. Ceremonijā piedalījās Kurzemes vicegubernators un pilsētas varasvīri. Pēc iesvētīšanas akta minētie kungi esot “turējuši brokastu” vietējā krievu kluba (vēlākā “ādžene”, tagad Kultūras centrs) telpās. Uz mielastu aicināti arī pilsētas domnieki, informēja “VA”.
Nedēļu pirms Ziemassvētkiem (joprojām 1908. gadā) “Ventspils Apskats” rakstīja: “Īsts Ziemas svētku laiks pie mums pēdējās dienās iestājies pēc tam, kad jau ilgāku laiku uz ziemu bijām velti gaidījuši. Bet to tiesu tagad ziema atkal ņem krietni rokā: 18–20 grādu sals uzmeklē katru kaktiņu, un čaklus svētku iepircējus uz ielām redz līdz ausīm kažokos ietinušos, tā ka nabaga deguniņš viens pats visu aukstumu dabon izciest. Ja tas tā ilgāki ies, tad arī ventiņi “labdienas” vietā varēs teikt “sargi degunu” kā pie krieviem Sibīrijā.”
Vētra, kas Ventspili neķer. Jauns kājceliņš uz Gāliņciemu
1912. gada decembra pirmajās dienās pāri Latvijai gāja pamatīga vētra, kas nodarīja ievērojamus postījumus. Rīgā turklāt to pavadīja spēcīgs pērkona negaiss ar milzīgiem zibeņiem. Daugavgrīvā, Bolderājā un Mīlgrāvī notikušas tvaikoņu sadursmes, Eksportostā nogrimušas septiņas liellaivas, piekrautas ar plankām. Kuģi un zvejnieku laivas cietušas arī Liepājā, izgāzti koki, sarautas telefona līnijas. Taču Ventspilī, kā par brīnumu, vētra šur tur tik nobirdinājusi no jumtiem dakstiņus un sagāzusi kādu pavirši uzkrautu malkas kaudzi.
“VA” ziņoja, ka beidzot pabeigts tik ilgi gaidītais dēļu kājceliņš no Sarkanā tilta līdz Gāliņciemam, konkrēti – Tīsiņu mājām. “Pateicoties enerģiskai rīcībai un kopdarbībai, ikviens gājējs tagad atzīst šī kājceliņa vērtību. Par visu darbu samaksāti 576 rubļi. Vēl vajadzētu pilsētas galā pie Sarkanā tilta iztrūkstošu gabalu piebūvēt arī pār lielo grāvi (Vidmes upīti; domāts gājēju tiltiņš – aut.) un šim nolūkam 50 rubļus samest. Skatoties uz ceļa ērtību un labumu, jādomā, ka tie, kas vēl nav vai ir mazāk devuši kā Kurpniekciema iedzīvotāji, kuri arī tagad bauda tā labumu, čakli ķersies pie darba un iztrūkstošo izpildīs.”
Te jāpiebilst, ka koka dēļu kājceliņš vairāk nekā 2 km garumā uzbūvēts par ieinteresēto ārpilsētas iedzīvotāju ziedotajiem līdzekļiem. Dāsnākie ziedotāji – J. un A. Skores, J. Švānenbergs, J. Rutks, J. Šmīdenbergs, K. Māls un vēl daži – devuši 3–5 rubļus, vairums, skaitā ap 80, pa rublim, netrūkst arī tādu, kuri varējuši atlicināt 40–50 kap.
No frontes ziņo…
1919. gada Adventes laikā nebija ne svētku iepirkumu, ne greznotu eglīšu, ne dāvanu un apsveikuma kartiņu. To vietā bija cīņa par izdzīvošanu vislielākā trūkuma apstākļos, ziņas no frontes un lūgšanu vakari baznīcā par tiem, kuri cīnījās par dzimteni. Tobrīd galvenās cīņas risinājās Latvijas austrumos ar lielinieku armijas daļām. No 17. līdz 24. decembrim tālaika pilsētas laikraksts “Ventspils Avīze” ziņoja: “Uz ziemeļiem no Lubānas ezera mūsu izlūki izsita ienaidnieku no divām sādžām. Saņemti gūstekņi un iegūts 1 ložmetējs. Līvānu rajonā pie Mutiniekiem artilērijas uguns. Borhu stacijas rajonā pie Lošku sādžas izklīdināti ienaidnieka izlūki. No stacijas padzīts pretinieka bruņotais vilciens. Neraugoties uz stipro ienaidnieka spiedienu, visi uzbrukumi atsisti ar lieliem zaudējumiem pretinieka pusē.”
Ventspilī atjaunota telegrāfa satiksme ar Rīgu un atbrīvoto Vidzemi. Vietējā pasta kantorī ieviestas pārdošanā Latvijas Sarkanā Krusta izdotās pastkartes. Ienākumi par labu Sarkanajam Krustam. Vācu sūtniecība Liepājā uzsēdināta uz tvaikoņa un ir ceļā uz Vāciju.
Čakste nošauj buku. Eglītes drīkst pārdot visi
1921. gada decembra sākumā Ugāles mežniecībā notika “smalko aprindu” medības, kurās piedalījās vairāki ministri, Satversmes sapulces locekļi, kā arī Satversmes sapulces prezidents Čakste. Pēdējais nogāzis stirnu buku, citi šāvuši lapsas, mežacūkas un putnus, bet vislielākā medību laime bija docentam Kalniņam, kurš nošāva briedi un mežacūku.
Vēl laikraksti ziņoja, ka tirgošanās ar Ziemassvētku eglītēm atļauta ikvienam pilsonim, kurš tās cirtis atļautajās teritorijās, taču labākās tirgošanās vietas ierādāmas kara invalīdiem.
Jānis Čakste medībās
Sprādziens Pils ielā. Ventspilij apstiprināts ģerbonis
1925. gada 7. decembra pēcpusdienā veikalā Pils ielā 20 (nams blakus kinoteātrim) apriņķa kara pārvaldes kareivis Izraelsons gribējis iegādāties sešas petardes jeb, kā tolaik teica, “pugaču patronas”. Veikalniekam Veidenbaumam pie rokas bijušas tikai četras, pārējās divas nācies ņemt no jauna iepakojuma, kurā atradās 300 petaržu. Tikko viņš atvēris iesaiņojumu un cēlis laukā petardes, norībējis drausmīgi skaļš sprādziens, kas esot bijis dzirdams visā pilsētā. Bija eksplodējuši visi 300 “pugači”… Visi veikala logi izbiruši, preces no skatlogiem un plauktiem izmētātas pa pusi ielas, lete, kur petaržu kaste stāvējusi, saplosīta gabalos. Veikalniekam Veidenbaumam apdegusi seja, bet pircējam Izraelsonam bez sejas apdegumiem cietušas arī acis, un viņš nekavējoties aizvests uz Rīgu pie speciālista – okulista. Laikrakstos teikts, ka neveiksmīgajam pircējam viena acs zaudējusi redzi. Par notikušās nelaimes cēloni atzina nekvalitatīvo iesaiņojumu, kā arī pārdevēja neuzmanīgu rīcību, strādājot ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem.
1925. gada decembrī “Ventas Balss” ziņoja, ka Valsts prezidents apstiprinājis Ventspils pilsētas ģerboni: sarkans damascēts lauks, augšējā daļā zelta ķetnu krusts, apakšā – mednieka taure.
Slimnīcas sienā atrod naudas skapi
Tai pašā 1925. gada decembrī vecās pilsētas slimnīcas sienā atklāts iemūrēts naudas skapis. “Ventas Balss” rakstīja: “Vācu okupācijas laika nauda 1, 3, 5, 10, 15, 20, 25 un 50 kapeiku vērtībās lielākā daudzumā uzieta, attaisot bijušās pilsētas slimnīcas sienā iemūrētu dzelzs skapi, kura atslēgas lielinieku laikā bija nozaudētas. Minētā ēkā okupācijas laikā atradās pilsētas valde, kur tad arī nauda līdz šim laikam uzglabājusies. Pilsētas valdē vairākkārt ienākuši pieprasījumi pēc minētās naudas no dažādiem kolekcionāriem, kuri tagad varēs to pret samaksu saņemt.”
17.12.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: No personīgā arhīva, Pixabay
