Atzīta Latvijas valsts!
1921. gada 26. janvārī noslēdzās Latvijas valsts ceļš uz starptautisku atzīšanu “de iure”. Latviešu diplomātu un valstsvīru neatlaidīgais darbs divu gadu garumā beidzot vainagojās ar uzvaru. Šajā dienā pirms 100 gadiem I Pasaules kara uzvarētāju valstu alianse jeb Antante (Francija, Beļģija, Apvienotā Karaliste, Itālija un Japāna) atzina Latviju par neatkarīgu, suverēnu valsti ar visām starptautiskajām tiesībām. Starpkaru periodā 26. janvāris bija brīvdiena – svētku diena, ko atzīmēja ar svinīgiem sarīkojumiem, īpaši iestudētām teātra izrādēm un koncertiem. 1922. gadā Ventspilī, atzīmējot Latvijas “de iure” atzīšanas pirmo gadadienu, notika svinīgs dievkalpojums luterāņu baznīcā, kas esot bijusi stāvgrūdām pilna. Vakarā Latviešu biedrības namā publiku aicināja pašu teātra izrāde – Raiņa “Pūt, vējiņi”. Atzīmēts, ka ventspilnieku vairākums, neraugoties uz joprojām valdošo trūcību, rīkojis arī ģimeniskas svinības savējo lokā un kopīgas pastaigas pa pilsētu.
Petrograda atdod Latvijas kuģus
1923. gada janvāra sākumā avīzes ziņoja: aizvadītā gada decembra priekšpēdējā dienā Latvijas kuģu reevakuācijas komitejai izdevies panākt, ka boļševiku valdība piekritusi atdot Latvijai vairākus kuģus, kas 1914. un 1915. gadā aizvesti uz Sanktpēterburgas ostu: ledlauzi “Ļibava II”, bagaru “Ļibava”, kā arī ostas velkoņus “Ainaži” un “Venta”. Uz visiem kuģiem pacelts Latvijas karogs, un tie jau devušies ceļā uz savu ostu.
Sportistu klubs Raiņa ielā
1923. gada pirmajā dienā iecienītā Ventspils sporta biedrība “Spars” ieguva jaunas telpas. “Ventas Balss” rakstīja: “Līdzšinējais klubs Kuldīgas ielā tika likvidēts, un tā vietā 1. janvārī atklāts jaunais klubs Raiņa ielā Lībertāla namā (šo namu pieminējām rakstā par Sarkanmuižas ielas (dambja) un Raiņa ielas piedzīvojumiem – aut.). Jaunās telpas daudz ērtākas un glītākas, un tās pastāv no sešām patīkami ierīkotām istabām. Apmeklētājiem pieejamas dažādas spēles, piemēram, biljards, fortuna, šahs, domino un citas. Uz lasāmgalda atrodas dažādi žurnāli. Ir gādāts arī par tējas pasniegšanu. Klubs atvērts katru dienu no plkst. 6–12, svētdienās no plkst. 2–12 vakarā.”
Autošļirce par miljons rubļiem
1925. gada janvārī vietējie laikraksti ziņoja, ka Ventspils drīz vien tikšot pie supermodernas un jaudīgas ugunsdzēšanas ierīces. “Atzīstama vietējās brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības rosīgā darbība un cenšanās, lai tiktu pie labas un ātri pārvietojamas dzēšanas ietaises. Šinīs dienās noslēgts pirkšanas līgums ar firmas “Magirus” (Vācijā) priekšstāvi Rīgā par pagājušajā vasarā Rīgas izstādē izstādīto autošļirci, kura maksā tuvu pie miljons rubļiem (līdz 20. gs. 20. gadu vidum Latvijā, paralēli latam, apgrozībā bija arī Latvijas rubļi; kurss – 1 lats = 50 rbļ., tātad šī ugunsdzēšanas mašīna ar “šļirci” maksāja gandrīz 20 tūkstošus latu – aut.). Pie pirkšanas trešā daļa iemaksāta. Autošļirci sagaida pienākam Ventspilī nākamnedēļ.”
Tautas konservatorija arī Ventspilī
Tagadējai Ventspils Mūzikas skolai pamati likti pirms 93 gadiem, sniegotā un saulainā 1928. gada Zvaigznes dienā (6. janvārī). Todien Valsts Ventspils vidusskolas (tag. ģimnāzijas) telpās tika atklāta Latvijas Tautas konservatorijas Ventspils nodaļa, par kuras direktoru kļuva tolaik vēl gluži jaunais, bet pilsētā jau plaši pazīstamais dziedātājs Fricis Puķītis. Šis pasākums bija apmeklēts tik kupli, ka skolas zāle nespēja uzņemt visus interesentus, tāpēc daļa publikas klausījās svinīgās runas, apsveikumus un sekojošo koncertu, stāvot gaitenī. Uz atklāšanas sarīkojumu bija aicināts arī tālaika izglītības ministrs Jānis Rainis, taču viņa vietā uzstājās Latvijas Tautas konservatorijas direktors Prūsis un profesors Kārkliņš, kurš sveica ventspilniekus arī Valsts konservatorijas rektora profesora Jāzepa Vītola vārdā. Pēc daudzajiem apsveikumiem ventspilnieki baudīja lielisku klasiskās mūzikas koncertu gan Rīgas, gan vietējo mākslinieku izpildījumā. Turpmākās dienās sākās interesentu pieteikšanās klavieru, vijoles un pūšamo instrumentu klasēs, kā arī dziedāšanas klasē.
Janvārī. Ar motociklu. Līdz Cēsīm un atpakaļ!
Ja kāds domā, ka ekstrēmi sporta veidi un ļaušanās “izaicinājumam” ir tikai jaunāko laiku “produkts”, tad viņš smagi maldās. To pierāda 1928. gada 27. janvāra “Ventas Balsī” ievietotais Ventspils motosportistes, “Harley Davidson” motocikla īpašnieces E. Mateusas stāsts par aizraujošu motobraucienu visnotaļ skarbos apstākļos, ko šeit citējam gandrīz pilnā apmērā, lai lasītājs varētu izbaudīt stāstījuma šarmu.
“Jaungada dienas pēcpusdienā izbraucu ar brālēnu stud. A. Jakobsonu uz Rīgu. Līdz Ugālei ceļš bija teicams, un nesatikām arī neviena pajūga, tā kā varējām attīstīt diezgan lielu ātrumu. Aiz Ugāles līdz Spārei ceļš bija apledojis, tāpēc braukšanas tempu vajadzēja samazināt. Ceļā no Spāres uz Stendi dabas ainavas strauji mainījās. Kailie apsalušie lauki ietērpti biezā sniega segā. Ceļš kļūst apbrīnojami līdzens, un mēs ar lielu ātrumu, kurš aiz Stendes vēl palielinās, viegli lidojam uz priekšu zem motora ritmiskās dūkoņas. Liekas, it kā mūsu ķermeņi būtu zaudējuši svaru. Motora spēcīgais prožektors tāli urbjas nakts tumsā. Telegrafa stabi ceļmalā svilpdami joņo gar mums. Te mēs strauji ceļamies kalnā, te reibinošā ātrumā ripojam lejā. Gar ceļu mežmalā redzas dažreiz drausmīgas, zaļganas uguntiņas. Tas ir meža zvēru acu mirdzums, kuri apbrīno savādos viesus. Tā joņojot, beidzot nonākam Tukumā. Tīri negribas ticēt, ka esam tik tālu no Ventspils. Rīta agrumā traucamies tāļāk uz Rīgu cauri Slokai. Pēc Rīgas – tālāk uz Vidzemes vidienu – Cēsīm. Siguldā mūs pārsteidz šausmīgs sniegputenis, ceļi bieži aizputināti kupenām cilvēka augstumā. Braucam pa laukiem un mežiem, sniegs lipina acis ciet, bet pie lielāka kustības ātruma sniega kristālīši sāpīgi pļaukā seju. Lūpas asiņo un acis asaro, bet mēs ar nenogurstošu enerģiju cīnāmies ar dabas spēkiem un kā uzvarētāji nonākam Cēsīs. Vēl daži kilometri, un esam sasnieguši galamērķi. Siltumā, pie tējas glāzes un klavieru skaņām atdzīvinājām mūsu sastingušos locekļus, bet ausīs vēl skan motora rūkoņa un acu priekšā sapņainā tālumā aizvirzās kaleidoskopiskie dabas skati un zvēru acu zaļais mirdzums. Pēc pāris dienu ciemošanās sēdāmies atkal uz motora, kas mūs laimīgi bez klizmām pārnesa Ventspilī.”
Kā atzinības balvu par šo braucienu “Harley Davidson” firmas pārstāvis uzdāvināja Mateusai skaistu un jaudīgu motocikla prožektoru.
6.02.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: 20. gadi. Ventspils ostas velkonis “Rota” Ventā starp ledus gabaliem. “Rota” – mūsu ostas leģenda; pēc I Pasaules kara burtiski atkarota no vāciešiem, kas jau bija paspējuši to nogremdēt pie Klaipēdas ostas, atgādāta mājās, izremontēta, uzposta, čakli un pašaizliedzīgi kalpojusi ostas dienestiem 20 gadus. “Rotas” komanda glābusi desmitiem zvejnieku dzīvības, sniegusi palīdzību avārijās cietušiem un ledū iesalušiem kuģiem. “Rotas” pēdējais kapteinis Arvīds Ludeviks – bezbailīgais latviešu jūrnieks, kurš burtiski pēdējā brīdī centās glābt vairākus simtus savu tautiešu no sarkanā mēra 1945. gada maijā, par ko samaksāja ar desmit dzīves gadiem katorgā. Padomju vara atriebās ne vien kapteinim, bet arī kuģītim – aizdzina to uz kādu Krievijas ostu, un tālākais “Rotas” liktenis nav zināms.
