Piedāvājam lasītājiem ar smaidu ielūkoties mūsu pilsētas vēsturē.
Kad “bānītis” pilns līdz malām
Tieši pirms 100 gadiem, 1922. gada pavasara un vasaras mijā, Ventspils dzelzceļa pasažieru stacijā kādudien ļoti liels ļaužu pulks gaidīja, kad tiks padots “mazbānītis” jeb, smalkāk izsakoties, šaursliežu dzelzceļa sastāvs braucienam Stendes virzienā. Biļetes bija pārdotas 3 vagonos – līdz pēdējai vietai. Taču tad, kad sākās iekāpšana, konduktors trešajā vagonā pasažierus neielaida, jo tas esot atkabināts. Sacēlās mērens tracis, jo triju vagonu pasažieri nekādi nevarēja ietilpināties divos (jo vairāk tāpēc, ka lauku ļaudis, vairums “bānīša” pasažieru, bija apkrāvušies ar pamatīgu bagāžu – kurš tad no pilsētas brauc tukšā!).
Nekādi nespējot tikt galā ar saniknotajiem brauktgribētājiem, stacijas atbildīgās amatpersonas lika piekabināt sastāvam divas vaļējas platformas… Tālāko “Ventas Balss” aprakstīja sekojoši: “Platformas nebija tīrītas, ar dažādiem atkritumiem piemestas, bet vietas bij jāieņem, ja negribēja palikt atpakaļ. Lielākie protestētāji tika ievietoti konduktora vagonā, lai tikai vilcienu varētu palaist. Uz publikas vēlēšanos lūdz paskaidrot, vai tādas nekārtības nevarētu novērst, jo biļetes tika izdotas visiem par vienu cenu. Bez tam galu galā tika līdziņemts kāds dienesta vagons, kurā nevienu pasažieri nelaida un kurš tukšs līdzi brauca…”
Tā kā šis gadījums notika maija pēdējā dienā, jācer, ka laiks bija pietiekami silts, lai braukšana uz vaļējas platformas nopietni neapdraudētu apdalīto pasažieru veselību. Taču, ja padomā, ka līdz Lielirbei “bānītis” pukšķināja teju četras stundas, jāsecina, ka nekāds priecīgs brauciens tas nevarētu būt bijis.
Kā konkurēt velnu?
1922. gada jūnija beigās Ventspils Latviešu biedrības nama zāli bija iznomājis kāds iebraucējs, uzvārdā Polis, kurš sevi dēvēja par misionāru un tautas garīgo modinātāju. Uz “garīgās modināšanas sapulci” bija sanācis savs pussimts ventspilnieku – lielākoties dāmas, bet pa vidam arī kāds kungs. Pasākuma norise laikrakstā aprakstīta tā: “Misionārs Polis, “modināšanas sapulci” iesākdams, uzaicina publiku dziedāt kādu no paša izdotām dziesmām, un pats, dūšīgi spēlējot seškantīgas harmonikas, dziedāšanu pavada. Tā kā Poļa dziesmas pa lielākai daļai ir paša komponētas, publikai tās ir jāmācās. Pie šī cēlā mācīšanas darba Polis ķeras ar lielu sirsnību, nemaz nepārliecinājies, vai publika to vēlas vai ne. Viņš uzstājas arī kā diriģents un lūdz visas dāmas dziesmu mācīties. Savukārt kungus uz dziedāšanu aicinot, diriģents lūdz tā dziedāt, lai dāmas tiktu “konkurētas”. Uz kopdziedāšanu aicinādams, viņš saka, ka tagad “velnu konkurēšot”. Iznāk tā, ka viņa dziesmas dzied arī velns, un pat labi dzied, kas redzams no tam, ka to vajadzīgs konkurēt. Ja nu velns Poļa konkurenci dziedāšanā neizturēs, tad laikam gan, ar Poļa vārdiem sakot, “tas melnais zellis no pasaules aizmuks”. Un, ja tas notiks, tad, domājams, ventspilnieki Polim uzcels slavenu monumentu par velna izkonkurēšanu.”
Zilumi no zaļumiem
1924. gada Vasarsvētkos Ventspilī bijis ļoti skaists laiks, tamdēļ pilsēta un tās apkārtne abās svētku dienās bijusi pilna zaļumnieku, proti, svinētāju brīvā dabā. Taču svētku atskaņas, kā atzīmēja “Ventas Balss”, bijušas ja ne padrūmas, tad traģikomiskas gan. Tāpēc dodam vārdu mūsu senajam kolēģim – reportierim, kurš rakstīja: “Pagājuši svētku prieki, tikai zaļumu sajūsmā dabūtie zilumi palikuši kā lietiskie pierādījumi. Jau pirmā svētku dienā pilsētas ielās bija sastopami pilsoņi, kuri “kreisēja” no vienas trotuāra malas uz otru. Otros svētkos agri rītā pa Tirgus ielu uz baznīcas pusi soļoja kāds pilsonis, ko svētku sajūsma bij novedusi tādā stāvoklī, ka viņš bija uzāvis vienā kājā šņorzābaku, bet otrā – tikai zeķi vien. Mazliet tālāk uz ielas visā garumā gulēja kāds jauneklis, kura “pievākšanai” izsauca policiju. Bet, kad policisti dažas minūtes vēlāk ieradās zināmajā vietā, tur atrada tikai jaunekļa “džimmi” kurpes, bet pats jauneklis, vai nu basām kājām vai zeķēs, bija nozudis. “Džimmi” kurpes vēl tagad atrodas policijā, bet to īpašnieks vēl nav ieradies tās savākt.
Kāds cits jauneklis otro svētku dienā skurbumā bija iedomājies sevi par svētu vīru un mēģināja staigāt pa Ventas ūdeņa virsu ostmalā, bet izdzertā alkohola smagums vilka uz leju. Viņš nogrima vairākas reizes, kamēr beidzot attapās un sāka saukt pēc glābšanas.”
Pagalam skurstenis, pagalam govs
1931. gada jūnija pirmajās dienās Ventspilī pieturējās neparasts karstums, kas jau tuvojās 30 grādiem. Tveice izraisīja ārkārtīgi spēcīgu pērkona negaisu ar nepārtrauktu zibeņošanu, lietus gāzēm un pat krusu. Lūk, ko rakstīja avīzēs: “Spožām zibeņa ugunīm sekoja dārdoši pērkona grāvieni. Rupjās lietus lāses līdz ar krusas graudiem dažās minūtēs pārpludināja pilsētas ielas, jo ūdens novada rīdziņas nespēja to novadīt. Lodes dārzniecībā Kuldīgas ielā zibens iespēris siltumnīcas skurstenī, bet, no turienes tālāk ejot, ķēris siltumnīcā strādājošo 22 gadus veco Osvaldu Jansonu, kas notriekts zemē, bet tad uzlēcis un izskrējis dārzā, kur palicis bez samaņas guļot. Klātesošie strādnieki viņu nekavējoši ierakuši zemē, pēc kam Jansons atžilbis. Skurstenim izgrauti ķieģeļi, kas krītot sadauzījuši siltumnīcas rūtis. Kādā aplokā pilsētas tuvumā zibens ķēris divas govis. Viena nosperta, otra pēc laika atžilbuse. Ostā zibens iespēris A/S “Jūra” tvaikoņa “Saule” pakaļējā mastā. No gaisa saviļņojuma kāds strādnieks triekts pret klāja kravas stutēm un krietni sadauzīts. Bez tam zibens iespēris arī vairākos kokos un telefona stabos.”
Pirmais telefons–automāts Ventspilī
Līdz 1937. gada jūnijam Ventspilī nebija iespēju piezvanīt kādam “no ielas”, bet vienīgais publiskais tālruņa sarunpunkts atradās pasta namā, Kuldīgas ielā 26, trešajā stāvā. 5. jūnijā “Ventas Balss” informēja, ka dienu iepriekš jau iebetonēta pamatne automātiskā telefona būdiņai, kuru uzstādīs tuvāko dienu laikā Kuldīgas (tobrīd Vadoņa) ielas mazās alejas galā blakus apaļajam kioskam. Modernā, viscaur stiklotā kabīne izgatavota Rīgā. Tādu pašu paredzēts uzstādīt arī apstādījumos Pils un Akmeņu ielas krustojumā.
Jauna ietve un atutošanas iestāde
1942. gada jūnija pirmajās dienās Ventspilī tika atklāta vēl nebijusi iestāde – publikai pieejams atutošanas punkts Kuģinieku ielā 9 (Ventmalā). Ko tu padarīsi – karš ar visām izrietošajām sekām. Taču maldīgs ir uzskats, ka II Pasaules kara laikā Ventspilī tikai grauta, postīta un nolaista pilsētas infrastruktūra. Izrādās, šajā laikā pilsētas pašvaldība ar vairāku zāģētavu atbalstu izbūvējusi ap pusotra kilometra garu koka dēļu ietvi Rūpniecības ielā. Par to lielu paldies sacīja simti šajā ielā atrodošos zāģētavu darbinieku, kas agrāk, uz darbu ejot, pavasaros un rudeņos brida pa īstu dubļu jūru.
5.08.2022. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ventspils centrs 20. gs. 30. gadu otrajā pusē. Diemžēl 1937. gadā uzstādītā automātiskā tālruņa būdiņa šajā rakursā nav redzama.
