Klāt 1991. gada janvāra barikāžu dienu atcere. Pagājuši 34 gadi. Izaugusi jauna paaudze. Bet barikāžu notikumi neaizsākās 1991. gada janvārī. Sākums ceļam uz Latvijas neatkarību, kurā 1991. gada janvāris bija liktenīgs un mūs pārbaudīja, bija Trešā tautas atmoda.
Piemēram, 1987. gads, kad 14. jūnijā disidentu kustība “Helsinki – 1986” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1941. gada 14. jūnija deportāciju upuru piemiņai. 23. augustā – 1939. gadā noslēgtā Molotova – Ribentropa pakta, ar ko sākās Latvijas okupācija – gadadienā pie pieminekļa notika ar padomju režīmu neapmierināto cilvēku protesta mītiņš, kura laikā demonstrantus padomju milicija piekāva un arestēja.
1988. gada 8. oktobrī latvieši nodibināja Latvijas tautas fronti. 1989. gada 23. augusts – akcija “baltijas Ceļš”, kad dzīvu cilvēku ķēde 670 km garumā stāvēja cauri visām trim Baltijas valstīm.
1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma Neatkarības Deklarāciju, kurā pasludināja 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas atjaunošanu un pārejas posmu līdz Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanai. Padomju Savienība šo dekrētu pasludināja par spēkā neesošu.
Laiks pēc Neatkarības Deklarācijas pieņemšanas bija neziņas un draudu pilns. Aktivizējās neatkarības pretinieki. Padomju Savienības valdība centās noturēt Baltijas republikas PSRS sastāvā jebkuriem līdzekļiem.
No visiem Atmodas gadiem 1991. gads bija visliktenīgākais. Pret Baltijas tautu neatkarību vērstās militārās akcijas sākās Lietuvā 12. – 13. janvāra naktī. Padomju armijas daļas un speciālās vienības (OMON) uzbruka Viļņas televīzijas tornim, nogalinot 14 cilvēkus un daudzus sakropļojot. Maskavas organizētās vardarbības akcijas Rīgā, līdzīgi kā Viļņā, nenotika tādā veidā, kā bija iecerēts. Tās kavēja negaidīti straujie un pēc saviem mērogiem grūti aptveramie tautas pašaizliedzības pasākumi.
Viens no tādiem – plašā tautas manifestācija Rīgā, Daugavas krastmalā, 13. janvārī, kurā piedalījās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju, protestējot pret vardarbību Viļņā un izsakot atbalstu Latvijas neatkarībai un likumīgi ievēlētajai valdībai.
13. janvāra agrā rītā Latvijas republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns aicināja pulcēties Rīgā Doma laukumā Augstākās padomes aizsardzībai. Sākās barikāžu celtniecība, no visas Latvijas uz Rīgu brauca smagā tehnika, lai bloķētu ielas un tiltus.
No Latvijas rakstnieku Savienības uzsaukuma “Likteņdienās” 1991.g. 15. janvārī: ”Mūs nenospiedīs uz ceļiem, ja nepadosimies vājumam, šaubām un maldīgām ilūzijām, kā tas notika pirms 50 gadiem. …Smagas dienas. Mēs esam kopā. Ar mums vienā elpā arī mūsu brāļi visā pasaulē. Latvija, dod mums spēku!
Ventspilī darboties sāk pilsētas pašvaldības izveidotā Apvienotā pašaizsardzības un koordinācijas padome. 14. janvāra rītā uz Rīgu devās pirmie 10 autobusi ar Ventspils pilsētas un ( tolaik) rajona brīvprātīgajiem. Uz Rīgu nosūtītas 32 smagās tehnikas vienības, malka, degviela, pārtika. Katru dienu Rīgas sardzē bijuši ap 500 ventspilnieku un novada cilvēku. Viņi faktiski ar kailām rokām devās nosargāt brīvību.
Barikādes izveidoja pēc pārdomātas shēmas, cenšoties iespējami ievērot drošības tehnikas elementārākās prasības. Cilvēkus sadalīja pa sektoriem un posteņiem. Vecrīgā bija 7 aizsardzības sektori, kuros patstāvīgi darbojās 44 posteņi. Katram sektoram un katram postenim bija vadītājs, kura pienākumi bija stingri reglamentēti.
Nav šaubu, ka padomju karaspēks šos objektus viegli ieņemtu, taču tas prasītu lielu upuru skaitu un izraisītu krasi negatīvu pasaules sabiedrības attieksmi, kas Padomju Savienībai draudētu ar smagām politiskām sekām un ekonomiskām sankcijām.
Pēc barikāžu laika, kas prasīja arī cilvēku upurus, neziņa par Latvijas nākotni saglabājās. Vēl bija 1991. augusta pučs – neveiksmīgais valsts apvērsuma mēģinājums padomju savienībā ar mērķi nepieļaut Padomju Savienības reformēšanu.
21. augustā, kad OMON bruņutransportieri ieņēma Doma laukumu, LR AP pieņēma Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kurā noteica, ka tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas, tādēļ 1990. gada 4. maijā deklarētais pārejas periods ir beidzies un Latvijā pilnā apjomā ir atjaunota 1922. gada Satversmesdarbība.
1996. g. tika nodibināts valsts apbalvojums “1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme”. Ar šo zīmi apbalvoti 757 cilvēki no Ventspils un Ventspils novada. Jāņem vērā, ka ne visi, kas piedalījās barikādēs, tikuši pieteikti šīs zīmes saņemšanai.
Pārskatot apbalvoto cilvēku sarakstus, saprotams, ka blakus bija tēvi un dēli, brāļi, ģimenes. Gadu gaitā daudzi barikāžu dalībnieki domājuši: vai šodien es ietu…
Mēs ietu, jo katram cilvēkam un katrai tautai augstākais ir brīvība.
20.01.2025. / Autors: Stella Lindenberga, Ventspils muzejs / Foto: Ventspils muzeja krājums
