Tokijas Olimpisko spēļu čempions, ventspilnieks Kārlis Pauls Lasmanis tic, ka spēs kopā ar komandas biedriem savu sasniegumu atkārtot arī 2024. gadā. Attālinātā, bet dzīvā un ārkārtīgi enerģiskā intervijā laikrakstam “Ventspilnieks.lv” Ventspils un Latvijas pērnvasaras nacionālo varoni un vienlaikus arī Latvijas sporta augstākā novērtējuma “Triju Zvaigžņu balvas” saņēmēju izvaicāja Dainis Lemešonoks
– Kādas ir galvenās izmaiņas jūsu dzīvē šajā nepilnajā pusgadā pēc Tokijas?
– Teikšu tā: pagaidām izmaiņu nav, jo pēc Tokijas tāpat bija jānoslēdz [ikgadējo 3×3 spēļu] sezona, un bija vēl daudz turnīru priekšā. Tagad ir tā sauktais “off-season” jeb, latviskojot šo terminu, pēcsezonas atveseļošanās. Ir arī tīri fiziski “jāatiet”, jāsaved visa veselība kārtībā. Visas traumas, kas izveidojušās, ir jānovērš. Bet citādāk – nekādu izmaiņu dzīvē nav.
– Tātad jūs nejūtat nekādu “zemestrīces efektu” savā ikdienā?
– Īsti nē. Varbūt tikai jūtama lielāka cilvēku uzmanība, bet kardināli nekas nav mainījies.
– Ko, jūsuprāt, olimpiskais tituls ir devis pašam, ģimenei, ko – varbūt atņēmis?
– Kā jau teicu – ir atpazīstamība, prestižs. Sev pašam – tas ir sasniegums, ko “aizmirst būs grūti”. Īsti atņēmis tituls nav neko, tikai licis klāt, un devis jaunu pieredzi dzīvē, jaunas vēsmas.
– Mēs – mazas, citiem mazzināmas, pat “neinteresantas” valsts tauta (saku to arī no paša pieredzes) – no saviem sportistiem sagaidām un pat prasām “nest Latvijas vārdu pasaulē”. Jūs sevi apzināties šo vēlmi pietiekami apmierinājis?
– Domāju, ka jā: ne tikai pēc Tokijas, bet arī citiem turnīriem varu redzēt, ka cilvēki mūs novērtē un atbalsta, seko līdzi mūsu spēlēm. Mums ir izveidojies savs fanu pulciņš arī ārpus Latvijas un latviešiem. Ir jauki no viņiem saņemt siltus vārdus. Protams, pēc sāpīgiem zaudējumiem ir jāpaklausās arī negatīvāki komentāri. Bet tas jau ir tikai normāli, visā ir vajadzīgs balanss.
– Varbūt tomēr reizēm jūtat, ka dažam ārzemju medijam esat “olimpiskais čempions, šķiet, no Balkāniem”?
– Pagaidām īsti vēl nē.
– Sabiedrība mēdz būt visai nežēlīga, fokusējot un pārfokusējot savu uzmanību uz sportiskiem sasniegumiem. Jūs pieļaujat, ka – piemēram, sākoties ziemas olimpiādes kaislībām – varat plašai publikai kļūt par “vakardienu”?
– Protams, tas jau ir tikai normāli, jo dzīve iet uz priekšu, parādās arvien jauni pasākumi un panākumi… Tas, ko mēs izdarījām Tokijā, domāju, bija ļoti skaisti, bet cilvēki tāpat dzīvo tālāk, seko līdzi turpmākiem notikumiem. Atmiņās ir forši pagremdēties, bet visi jau cer uz jauniem panākumiem, uz jauniem sporta spīdoņiem.
– Jūs šobrīd izjūtat, ka Latvijas sabiedrība, tās “sporta aprindas” cer vai pat sagaida no jums un komandas Tokijas uzvaras atkārtošanu Parīzē?
– Pagaidām es tādu spiedienu īsti ne no viena nejūtu. Tas būtu ļoti skaisti, ja mums izdotos vēlreiz. Tas ir sapnis, kas tiešām ir jāsapņo. Sapņi piepildās. Ja nebūs sapņa, nebūs, kam piepildīties! Un vispirms ir jāizcīna tiesības doties uz Parīzi.
– Sakāt, ka “pagaidām” nejūtat publikas spiedienu. Kad olimpiāde nāks tuvāk, tad sajutīsiet?
– Protams. Ar mums rēķināsies, no mums sagaidīs vairāk. Tādam spiedienam ir jābūt gatavam. Katrs neparedzēts – pat maznozīmīgs – zaudējums var lielā daļā cilvēku izraisīt kādu spēcīgu “kairinājumu” pret mums.
– Interesanti, kas gan varētu būt “vairāk” par olimpisko zeltu… Jūs pats ticat vai cerat iespējai “atkārtot Tokiju”?
– Protams, es gan ticu, gan ceru, ka tas mums var izdoties. Taču, lai izdotos, vēl ir pamatīgi jāstrādā. Kā saka, vēl daudzām barjerām jāpārlec pāri, lai līdz turienei nonāktu.
– Varbūt pat esat pārliecināts?
– Viss ir iespējams.
– Kaut jūsu atbildes to neliecina, bet tomēr: varbūt jums ir sajūta, ka patlaban esat pašā savas dzīves virsotnē, un turpmāk ceļš vedīs tikai lejup?
– Nē, es noteikti zinu, ka šī nav ne virsotne, ne pat dzīves vidusceļš. Šis ir tāds posms manā dzīvē, no kā ir jāņem tik, cik vien var paņemt – un gūtā pieredze ir jāizmanto. Ir jāstrādā, lai tas atkārtotos, lai es pilnveidotu un uzlabotu savas spējas, lai nonāktu vēl augstākos savas dzīves posmos.
– Beigšu ar pavisam “dzeltenu” jautājumu. Mēdz teikt, ka “uzvarai ir daudz vecāku, savukārt sakāve ir bārene”. Kopš Tokijas ir piedzīvoti agrāk distancētu vai pavisam svešu cilvēku uzstājīgi centieni iztaisīties par lieliem draugiem, labvēļiem un palīdzētājiem – jums, komandai, jūsu pelnītai valdības balvai?
– Ir jau, protams, kaut kādi cilvēki, kas uz to cer, bet… Es cenšos pats ar savu galvu domāt, vadīties no saviem instinktiem. Tas ir no katra paša atkarīgs, kā tu savu galvu, savus instinktus liec lieta. Būsi naivs – tevi apčakarēs jebkurā dzīves situācijā.
– Sevī naivumu nesaskatāt?
– Daļēji man, protams, arī piemīt naivums, bet tas ir tikai veselīgi. Es tā uzskatu.
– Ko es nepavaicāju, bet ko jums pašam ir svarīgi ventspilniekiem pateikt?
– Ir pāris lietas. Man ir svarīgi atgādināt, ka lielu lomu visā sportista karjerā – jebkurā sporta veidā – spēlē ne tikai pats sportists, bet arī komanda, kas viņam ir apkārt. Cik spēcīga ir šī komanda, tik labs ir sportists, tik lielas ir viņa iespējas izcīnīt uzvaras savā karjerā. Otrkārt – cilvēki, pasmaidiet! Smaids neko nemaksā!
21.01.2022. / Autors: Dainis Lemešonoks / Foto: Sporta pārvalde
