Iespējams, gana daudzi bija tādi, kuri vēl īsi pirms Latvijas 1.līgas čempionāta regulārās sezonas finiša atmeta ar roku Ventspils hokeja kluba “VENTA 2002” izredzēm aizstāvēt pērn izcīnīto čempionu titulu. Komandai sezona patiesi aizritējusi kā pa viļņiem, turklāt pirms pašas regulārā čempionāta sezonas finiša patiesi draudēja pat nekvalificēšanās izslēgšanas spēlēm… Ventspilnieki sezonas pēdējās spēlēs tomēr sapurinājās un guva svarīgas uzvaras, kas ļāva turpināt cīņu play-off. Izslēgšanas spēlēs VENTA 2002 bija jau atkal tā komanda, kādu mēs visi pazīstam – neapturama un uzvarēt griboša. Teicama spēļu bilance pusfinālā un finālā, rezultātā – otro sezonu pēc kārtas HK VENTA 2002 kļuva par Latvijas 1.līgas čempioniem, regulārās sezonas pirmās vietas ieguvēju triju spēļu summā apspēlējot ar 14 pret 2. Turklāt tas ir paveikts, klubam startējot pieaugušo čempionātā tikai trešo sezonu! Zināms laiks pēc titula aizstāvēšanas ir jau pagājis, tomēr emocijas vēl ir jūtamas ļoti labi. Tā saka HK VENTA 2002 valdes loceklis Aivis Landmanis.
– Pieļauju, ka vēl dažas nedēļas pirms triumfa bija ne mazums skeptiķu, kuri teica – komandai par play-off ir jāaizmirst… Tā robeža arī bija ļoti šaura: vēl viens zaudējums un sezona beigusies.
– Protams, aizstāvēt titulu ir daudz grūtāk nekā to iegūt. Turklāt šosezon arī pats čempionāts bija krietni atšķirīgāks no sezonas iepriekš. Un – daudz spēcīgāks. Šosezon bija jākonkurē deviņām komandām iepriekšējās sezonas septiņu komandu vietā, kas ir pat par trešdaļu vairāk kā virslīgā. Komandas spēcīgas un ar tradīcijām, piemēram, Liepāja, Jelgava, Daugavpils, nemaz nerunājot par HS Rīga 2001. Tā ir hokeja skola, kurai ir senas, vēl no padomju laikiem mantotas tradīcijas, un to ļoti atbalsta Rīgas dome. Spilgts komandas sagatavotības piemērs ir Lido komanda, kuru izveidojis ēdināšanas jomas lieluzņēmējs Gunārs Ķirsons, kurš komandu īpaši apgādā un sagatavo. Viņš jau vairākus gadus investē komandā ļoti apjomīgu finansējumu, kurš ir gandrīz tikpat liels viņa vienai komandai, kā mūsu bērnu un jauniešu hokeja piramīdai ar 180 spēlētājiem un piecām dažāda vecuma komandām kopā. Viņa vienu komandu trenē labi apmaksāti trīs treneri, komandai ir savs menedžeris, internāts, servisa personāls atšķirībā no mums, kur visas komandas kopā trenē trīs pieredzējuši un četri mazāk pieredzējuši treneri. Tas vien jau par kaut ko liecina.
– Pirms sezonas, kad Ventspils basketbola klubā vēl spēlēja Kristaps Janičenoks, viņam bija iecienīts situācijas apzīmējums – “amerikāņu kalniņi”. Šķiet, jums šosezon bija līdzīgi.
– Tieši tā. Pēc pagājušā gada čempionāta bija cerība, ka mūs atbalstīs vairāk. Pērn doma vispār bija turpināt attīstīt klubu jau uz hokeja akadēmijas principiem, lai šeit jaunieši brauktu, trenētos un mācītos. Diemžēl pērn šo projektu vēl neizdevās iesākt, jo pašvaldība to neatbalstīja. Līdz ar to sakrita tā, ka arī esošo nu jau divkārtējo Čempiona komandu pašvaldība tā īsti nemaz neatbalstīja. Labi, ka bija atbalstītāji, AS Ventbunkers, AS Kālija parks, SIA Ventspils nafta termināls sagādājot vērā ņemamu finansējumu. Pēc mūsu pagājušā gada triumfa AS Ventbunkers un citu Ventspils tranzīta uzņēmumu padomes priekšsēdētājs Rūdolfs Meroni kungs aicināja komandu uz viņa kompāniju pasākumu un pats personīgi pasniedza klubam atbalsta čeku. Arī SIA Ventspils nafta termināls vadītājs, ģenerāldirektors Larss Panclafa kungs pieņēma mūsu kluba vadību, pateicās par rezultātiem un nodrošināja atbalstu šajā sezonā.
Šosezon pirmo reizi īpaši pretim nāca arī SIA Olimpiskais centrs Ventspils (OC), atvēlot mums hokejam paredzētās divas pastāvīgās ģērbtuves un nodrošinot pirts, masāžas telpas, atlētikas zāles pieejamību. Pirmoreiz ģērbtuves mums bija tādas, kādas U-18 un 1.līgas komandām ir nepieciešamas un kurās var visu sezonu, kā teikt, komfortabli atrasties. Mums ir apsolīta arī mazāko komandu spēlētājiem tik nepieciešamā formu žāvēšanas telpa un kas zina, varbūt tuvākajā laikā OC atvēzēsies arī uz sintētiskā ledus laukuma pārvietošanu no piedzīvojuma kalna uz vietu blakus ledus hallei. Jaunās ledus sagatavošanas mašīnas iegādi pašvaldība un OC jau nodrošina, tāpēc visu iepirkumu un līguma slēgšanas procedūru pabeigšanas būs jau šovasar.
Par iegūto finansējumu iegādājāmies hokeja nūjas, nodrošinājām trenera, fizioterapeita, masiera darbu apmaksu, daļēju inventāra atjaunošanas, transporta, sporta internāta un citu klubam būtisku pakalpojumu apmaksu. Arī tas bija pirmo reizi vēsturē, kad varējām kaut nedaudz palīdzēt spēlētājiem ar nūju iegādi. Pirmo reizi arī bija noslēgts līgums ar PSIA Ventspils reiss – varējām braukt ar labiem autobusiem, tādā veidā nenogurdinot spēlētājus un arī attiecīgi prezentējot savu pilsētu, Līdz tam nekas tāds nebija!
Sezonas sākums bija veiksmīga Latvijas kausa izcīņa, kurā izšķirošajā spēlē zaudējām Latvijas virslīgas daudzkārtējiem čempioniem Mogo. Pēc tam sākās Latvijas čempionāts un arī mūsu grūtības. Pašā sezonas ievadā spēlē Valmierā nopietnu savainojumu guva vadošie spēlētāji – Edgars Cgojevs salauza potīti, Celmam bija pleca trauma, vēl bija arī “smadzeņu trīces”… Tā tas gāja līdz brīdim, kad notika epopeja ar Ventspils hallē salūzušajām ledus tīrīšanas mašīnām. Pēc tam gluži kā pārvilkta melnā strīpa…
– Droši vien komandas iekšienē daudz esat par to runājuši. Vai esat sapratuši, kas bija galvenais neveiksmju iemesls?
– Vienubrīd šķita, ka viss un visi ir nostājušies pret mums. Pagājušā gada Čempiona titulu ieguvušie spēlētāji, kluba vadība klusi cerēja, ka pašvaldība nominēs komandu Ventspils pilsētas Gada atzinībai sportā, taču tā nenotika. Tas radīja kārtējo psiholoģisko triecienu. Pēc tam sekoja nelaime ar ledus mašīnu. Pretinieki arī nesnauda, “pa kabinetiem” cenšoties panākt, ka mums ieskaita tehnisko zaudējumu… Divas reizes LHF disciplinārā komisija pieņēma lēmumu par tehnisko zaudējumu un abas reizes panācām, ka šis lēmums tiek atcelts. Arī pašvaldības lēmums nepalielināt atbalstu klubam 2018.gadā lika par sevi manīt.
– Vēl taču bija arī ilga pauze.
– Vesels mēnesis pagāja bez spēļu prakses! Šķita, ka komanda ir pilnīgi “nosēdusies” un – viss.
– Daudzi sekojošo smago zaudējumu Daugavpilī ar 1:9 tulkoja kā pilnīgu fiasko un sezonas pāragru finišu.
– Pirmkārt, nebijām ilgi spēlējuši. Otrkārt, komandā ir spēlētāji, kuri arī strādā algotu darbu. Spēlējām tikai ar četriem aizsargiem. Objektīvu iemeslu dēļ puse sastāva spēlētāju nespēj pietiekoši trenēties. Jaunie spēlētāji, kuri trenējas un mācās, ir labā formā, bet otra puse – strādājošie – vienkārši fiziski nespēj tikt uz treniņiem agri no rīta. Un tad sākās finiša skrējiens. Beigās sanāca 14 spēles pusotra mēneša laikā, izslēgšanas spēles ieskaitot! Taču tas drīzāk pat nāca par labu. Komanda pamazām iegāja ritmā un atkal atgriezās uz panākuma ceļa.
– Ja pretinieki tomēr būtu panākuši, ka jums piešķir tehnisko zaudējumu par nenotikušo spēli Ventspilī, ko tas būtu mainījis?
– Es domāju, ka tas būtu psiholoģisks nokauts. Bija intereses no citiem klubiem, lai mēs netiktu play-off. To es zinu skaidri. Jebkurš hokejists grib aizvadīt spēli godīgi uz laukuma – uzvara vai zaudējums, nevis kaut kur “kabinetos”. Tevi nosoda par to, pie kā nemaz neesi vainīgs.
– Viens ir laimīgi iekļūt play-off. Otra lieta, pretiniekiem palīgā nāk spēlētāji no virslīgas klubiem, turklāt jau sezonas gaitā gan pret Mārupi, gan pret HS Rīga 2001 tikai zaudējumi.
– Ar to saskārāmies vēl pirms play-off. Abas spēles ar Daugavpils komandu – gan nelaimīgā pārspēle, gan atbildes spēle, turklāt abas izbraukumā – nācās aizvadīt šogad. Taču jau tad daugavpiliešiem palīgā nāca spēlētāji no Kurbada virslīgas kluba. Kamēr citi ar Daugavpili bija nospēlējuši, mums viss vēl bija priekšā. Psiholoģiski grūti bija spēlēt pret Mārupi, kuras vārtus vienā spēlē sargāja pat virslīgas kluba Mogo vārtsargs. Starp citu, arī finālā pret HS Rīga 2001 bija “zvans draugam” – lūgumu mainīt līderim piespriesto diskvalifikāciju un ļaut tomēr spēlēt… Kā tā var? Mūsu diskvalificētie sodu, atšķirībā no HS Rīga 2001 līdera, tā arī bija spiesti izciest.
– Par spīti grūtībām un liktiem šķēršļiem, bilance beigās izdevās perfekta.
– Mans kolēģis Uldis Kristiņš ar savu optimismu un ticību īpaši māk motivēt un kritiskās situācijās dzīt komandu uz priekšu. Viņš ir fanātisks un izcils darba rūķis. Es vairāk atbildu par kluba administrēšanu, finansējuma piesaisti, par darbu ar pašvaldību, OC un racionālu ideju sniegšanu federācijai. Oļegam Sorokinam ir savukārt darbs ar treneriem, spēlētājiem un federāciju. Starp citu, kritiskajā brīdī tieši Oļegs speciāli atbrauca un kopā ar treneriem Jāni Svitiņu, Robertu Grosbergu un Aigaru Bergsonu pamatīgi izrunājās ar visu komandu. Domāju, ka tas sapurināja un arī, iespējams, deva izšķirošo grūdienu vēlāko panākumu sasniegšanā.
– Sezona lielajai komandai ir cauri, čempionu kauss paliek Ventspilī. Kādas ieceres nākamai sezonai?
– Pirmkārt, klubam sezona nav beigusies. Četras no piecām komandām turpina dalību LHF čempionātā. Priekšā vēl starptautiskais turnīrs Rīga Cup.
Otrkārt, mēs ļoti ceram un sagaidām atbalsta pārskatīšanu normālas bērnu un jauniešu hokeja atbalsta sistēmas nodrošināšanā no Ventspils pilsētas pašvaldības puses. Sarunas tiek solītas. Līdz šim šis jautājums bija atstāts pašplūsmā, taču mēs ar savu neatlaidīgo darbu un pateicoties līdzšinējam labdaru atbalstam esam pierādījuši savu varējumu. Rezultātu ziņā, lūdzu – četru gadu laikā esam kļuvuši par Baltkrievijas U-18 čempioniem un divkārtējiem Latvijas 1.līgas čempioniem.
Jāatzīmē arī tas, ka, nomainoties Latvijas Hokeja federācijas vadībai, ir vērojama pozitīva virzība. Mēs jau sen aktīvi ieguldām savu darbu būtiskas Latvijas hokeja problēmas risināšanā – jauniešu hokejs. Līdz šim jauniešu hokejs Latvijā asociējās ar U-18 un 1.līgu, kas pat spēļu ziņā ir absolūti nepietiekami uz izaugsmi vērstai hokeja attīstībai. Arī šī iemesla dēļ jau gadiem, daudzi jaunie hokejisti priekšlaicīgi pamet Latviju vai beidz hokejista gaitas.
Tagad ar savām aktivitātēm esam panākuši, ka, visdrīzāk, jau nākamajā sezonā tiks sperts pirmais pozitīvais solis, proti, 1.līgas vietā, iespējams, būs junioru attīstības līga. Tas nozīmē, ka Latvijā hokejs iespējams tiks sadalīts trīs lielos blokos – bērnu hokejs, kas noslēgsies ar pamatskolas absolvēšanu, tam sekos junioru attīstības līga ar vidusskolnieku, augstskolu studentu piedalīšanos, kuriem pievienosies ierobežots skaits vecāka gadagājuma neprofesionālo spēlētāju. Un pašā augšā, protams, virslīga. Galvenais mērķis ir viens – iesaistīt pēc iespējas vairāk jauniešus hokeja turpmākā izaugsmē. Junioru attīstības līgas čempionātā būs solīds spēļu skaits – ne mazāk kā 40 mači sezonā. Līdzīgi šādas sistēmas darbojas un sevi ir pierādījušas tūkstoškārt gan Kanādā, gan ASV un arī Krievijā.
Tagad līdzīgu, Latvijas specifikai pielāgotu sistēmu mēģināsim ieviest dzīvē arī pie mums Latvijā un, protams, Ventspilī.
Esmu pārliecināts, ka hokeja attīstībai Ventspilī ir visi priekšnosacījumi, lai tai būtu liela nākotne. Atliek vien spert dažus soļus viens otram pretī un kopīgi strādāt, tad viss izdosies. Neskatoties uz globālām atšķirībām valsts, pašvaldības un uzņēmējdarbības pārvaldes jautājumos ir lietas, kurām būtu jāvieno, tāpēc bija patīkami šoreiz tribīnēs (iespējams pirmo reizi kluba pastāvēšanas vēsturē) redzēt arī pašvaldības vadītāju, kas liek domāt, ka šajā jautājumā Klubs, Pašvaldība, OC, tranzīta lielie uzņēmēji ir spējīgi vienoties par šī projekta kopēju turpmāku pirmklasīgu atbalstīšanu.
Darbs un rezultāts pierāda un apliecina, ka visu šo gadu laikā mūsu darbība ir attaisnojusies. Jāiet tik uz priekšu!
Par pēdējo divu gadu izcīnītajiem Čempionu tituliem īpašs paldies Ventspils tranzīta uzņēmējiem Rūdolfam Meroni, Larsam Panclafam un viņu komandām. Par atbalstu Klubam paldies sakāms arī Ventspils pilsētas domei, SIA Olimpiskais centrs Ventspils un citiem kluba atbalstītājiem. Paldies puišiem, treneru korpusam un visiem atbalstītājiem tribīnēs. Mēs, ventspilnieki, varam!
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: HK VENTA 2002
