Mīlestība un attiecības, šķiet, ir viena no sarežģītākajām dzīves sfērām. Kā jau vairumam lietu pasaulē – lai mīlētu, lai veidotu harmoniskas attiecības, ir nepieciešama pieredze un zināšanas. Zināšanas tiek gūtas, jau nonākot šajā pasaulē. Seksologs Arturs Šulcs stāsta par pirmo mīlestību, par to, kā rodas šīs sajūtas un emocijas, par bērna seksualitāti, kā arī par to, kā pārim uzlabot savas attiecības, viens otram atklājot savas fantāzijas, un, kā attiecībās ienest dzirkstelīti, ja tā sāk izzust.

Katram no mums bijusi pirmā mīlestība, šīs neizskaidrojamās sajūtas, – citam agrāk, citam vēlāk. Cilvēkam šī izpratne par to, kas ir mīlestība, rodas ģimenē. Tāpat kā pasaule kļuvusi par steidzīgu laikmetu, arī “mīlestība notiek” ātrāk. Vai vecākiem ir jāsāk satraukties, ja bērns jau pirmsskolas, sākumskolas periodā paziņo, ka ir iemīlējies?

Uzsākot šo sarunu, seksologs uzsver: “Mums, pieaugušajiem un it īpaši bērnu vecākiem, ir jāatceras tas, ka to, ko mēs katrā vecuma posmā saucam par mīlestību, jūtām, romantiskām attiecībām, ļoti atšķiras no tā, ko bērns ar to saprot. Mums ir jāieliek sava pieaugušā cilvēka pieredze un izpratne situācijā, ja mūsu bērns vai mazmazbērns paziņo, ka ir iemīlējies savā skolas vai bērnudārza biedrenē, savā audzinātājā vai skolotājā – tas ļoti atšķiras no tā, kas ir mīlestība pieauguša cilvēka skatījumā.”

Bērnam ir jāļauj mīlēt!

Ar to speciālists vēlas pateikt, ka tas, kas tur notiek, nav nekas bīstams. “Tas ir pilnīgi normāli, ka bērniem un jauniešiem rodas romantiskas attiecības arī pret citiem cilvēkiem. Mēs, pieaugušie, konstruējam ainas, kas saistās ar mums pašiem, ar bīstamajām vai sāpīgajām pieredzēm. It īpaši meitu mammām tas ir raksturīgi, jo šīs prātā izveidotās konstrukcijas noved pie domām par dzimumaktiem, ar visām tām izrietošajām sekām. Šīs pieredzes bērnu sagatavo pieaugušā cilvēka dzīvei. Mums ir svarīgi, ka bērns piedzīvo šīs jūtas, un tās ar vislielāko cieņu ir jārespektē. Bērns arī pieaugušā vecumā atļausies veidot attiecības, atļausies mīlēt. Mums ir jāļauj bērnam iemācīties. Līdzīgi kā ar karstu gludekli, iemācīt, ka tas ir karsts un kā ar to apieties.”

Turklāt ir tik daudz mīlestības veidu, cilvēki taču mīl dažādi, vai ne? No kurienes izaug mīlestība? Mīlestība un jūtas pret ārējo cilvēku, partneri izaug no vecāku mīlestības. “Viņi redz, kā vecāki viņus mīl, redz, kā vecāki mīl viens otru – glāsti, skūpsti, kopīgas dejas,  iešana rociņās, mamma pasēž tētim klēpī – tā bērnam rodas izpratne par jūtām. Tas rada pamatu, ka viņš to darīs arī attiecībās ar savu partneri jeb ārējo cilvēku. Pienāks brīdis, kad bērns meklēs šo sasaisti arī ar citiem cilvēkiem.”

Kad nevainīga mīlestība un draudzība pāraug arī intīmās attiecībās?

Jau pamazām pietuvojamies nākamajam jautājumam – par bērna seksualitāti. Kādam tas būs pārsteigums, kādam zināms fakts, ka seksualitāte bērnam parādās jau no dzimšanas. Jau būdamam zīdainim, bērnam ir vēlme izzināt savu ķermeni, izzināt pasauli, izzina arī savus dzimumorgānus, saprot, ka veidojas patīkamas sajūtas, tas ļauj nomierināties, tā ir pašizziņa un pašapmierināšana, tā ir pilnīgi normāla parādība, vecākam pat ir jāļauj, lai bērns pieskaras savam ķermenim.

Izzinot sevi, bērns saprot, ka ir arī citi cilvēki, otrs dzimums. Piemēram, bērnudārzā, bērni jau ļoti agri izpēta viens otru un parāda sevi. Tas ir neizbēgams process. Tas nenozīmē, ka bērniem uzreiz būs seksuāls akts? Nē, nebūt! Bērni izzina viens otru ar paskatīšanos.

Bērns izzina pasauli, izzinot savu ķermeni, – to nevar aizliegt

Taču seksologs uzsver būtisko: “Mums, pieaugušajiem, nevajadzētu pievērst šai situācijai kaut kādu īpašu uzmanību jeb vērību, jo bērni nedarīs neko tādu, kas būtu ārkārtīgi apkarojams. Bērni var konstatēt, ka pieskaršanās saviem dzimumorgāniem ir patīkama, tas pat tiek konstatēts arī vēl neapzinātā vecumā.”

Taču kas ir jāņem vērā gan vecākiem, gan auklēm, gan audzinātājām? Visam ir sava vieta, to nevar darīt publiskā telpā, galvenais ir bērnu nekaunināt. Ir jāsaprot, ka bērnudārzs iemāca ne tikai to, ko izglītības iestāde vēlas iemācīt, bērns var atnākt mājās un noskaitīt pantiņu ar trīsstāvīgiem vārdiem, piemēram. Šajā situācijā ir svarīga pieaugušo reakcija. Ja pieaugušais sāks bērnu kaunināt, tad bērns sapratīs, ka tas ir kaut kas vērtīgs, bērna apziņā tiek nostādīts tas, ka ar šiem vārdiem var kairināt pieaugušā pasauli. Tas, kas bērnā tiek apspiests, tas nāks kaut kad uz āru, visbiežāk tad, kad apkārt ir daudz cilvēku, uzsver Arturs Šulcs.

Nākamais ir tas, ka bērni tāpat izdomājuši tualetē vai kādā stūrītī, vai brīdī, kad audzinātāja ēd pusdienas vai dzer kafiju, tomēr izzināt viens otru. Bērnudārzā ir aizliegts novilkt bikses un kādam kaut ko rādīt, un bērns atnāk mājās un to dara, un viltīgi skatās, ko darīs mamma un tētis. Tas ir vecāku pārbaudījums – izvēlēties, kā rīkoties.

Pirmklasnieks, rādot savu “krāniņu”, varēja nobiedēt visu skolu

Vienlaikus seksologs dalās savā pieredzē: “Man reiz nācās risināt vidusskolā kādu situāciju. Pirmās klases skolnieks bija atklājis, ka, ja viņš no biksēm izņem ārā savu dzimumlocekli, viņš var nobiedēt visas skolotājas. Skolotājas tika ar to terorizētas. Kā viņam kaut kas nepatika, viņš to darīja atkārtoti. Skolotājas bija neziņā, jo nesaprata, kā risināt šo problēmu. Šajā situācijā nebija jautājums vairs par dzimumorgāniem, bet gan par identitāti. Pieauguša cilvēka statuss paredz to, ka mums ir pieredze, kā risināt jautājumus. Sapratne, ka šajā konkrētajā situācijā bērnam nav kāda pataloģija vai vecāku neaudzinātība, bet gan bērns ir atklājis paņēmienus, kā var kontrolēt pieaugušo pasauli. Bērns vienkārši izmēģina, kas strādā.”

Turpinot viņš saka: “Tas ir tāpat kā ar savu dzimumorgānu glāstīšanu vai aiztikšanu, bērnam to nevar aizliegt vai īpaši saasināti reaģēt uz šādu rīcību. Bērnam to vajag ļaut.”

Esam pietuvojušies jau nākamajam tematam, kad cilvēks sāk veidot attiecības, sāk arī intīmās attiecības. Reizēm pa galvu šaudās jautājumi, vai man ir iespējams nodzīvot dzīvi kopā tikai ar vienu cilvēku?

Vai ir iespējams ar vienu cilvēku nodzīvot visu mūžu, nemainot partnerus?

Ir pāri, kuri savas attiecības uzsāk pusaudža gados, nemainot partnerus, arī par savu vīru vai sievu izvēlas savu pirmo partneri. Viss jau būtu skaisti, BET vai tiešām cilvēkam ar laiku nerastos vēlme izmēģināt, kā būtu ar citu cilvēku?

Protams, ka jebkurā lietā ir nepieciešams iegūt pieredzi. Seksologs saka: “Nav cita joma kā kultūra un izglītība, kas iedod zināšanas, vismaz teorētiskas, kā tu vari pieredzi iegūt kopā ar citiem cilvēkiem. Kultūras jomā dotās zināšanas attiecas arī uz cilvēka seksualitāti.”

Vēsturē bija tāda lieta kā mistēriju kultūra, kas nākusi no Grieķijas – dainas, neķītrās dainas, kas ir folkloras mantojums. Tur iekšā ir daudz un dažādi procesi pieredzes procesi, kas tika atspoguļoti pasakās, stāstos, tautas dziesmās. Šis ir viens no tiem nesējiem, kas ļauj cilvēkiem apgūt lietas. Otra lieta ir informācijas un zināšanu apmaiņa ar citiem cilvēkiem. Piemēram, pāri kopā ceļo, viņiem ir iespējas apskatīties, kā tuvība notiek ar citiem cilvēkiem. Ja ir pietiekami liela uzticības pakāpe, mēs varam uzzināt un izzināt, kā lietas dara vēl viens pāris, pat nav nepieciešamība mainīties ar pāriem. Izturoties cieņpilni – bez alkohola un narkotiku klātbūtnes šajos procesos, šī ir vēl viena no kultūras pieredzēm, ko izmantoja arī mūsu senči.

Tad vēl ir pirts rituāli, kuros kaili cilvēki diskutē, piemēram, ar jauno pāri, kādas ir iespējas, ko viens otram var sniegt, tā ir uzticēšanās runāt citam ar citu.

Tomēr jautājums, vai cilvēki, kuri apprecas jauni, nesāks ar laiku meklēt citus partnerus? Seksologs atklāj:  “Cilvēki to dara, un agrāk vai vēlāk pie tā nonāk. Ir labi, ja pāru ietvaros viņi par šo vajadzību var runāt. Tas, ko pāri, kuri ir izveidojuši attiecības agrā jaunībā, dara – viņi atrod vēl vienu pāri, ar kuru var šo pieredzes apmaiņu gūt. Tas ir viens variants, kā tas notiek.”

Taču vai tas strādā?

“Ir svarīgi, no kā tu šo pieredzi paņem. Tas var būt precēts pāris, kuri, iespējams, ir nedaudz gados vecāki, bet kuri korekti un cieņpilni attiecas pret šo situāciju. Izvēloties šādu pieredzes apmaiņu, ir svarīgi, lai neviena no pusēm negrib šķirties, bet gan vēlas to kā piedzīvojumu, jaunu pieredzi.”

Monogāmas un poligāmas attiecības

Šeit arī jāmin cilvēku poligāmā tendence. Cilvēces vēsture glabā ļoti ilgu poligāmo periodu, kad legāli bija vairākas attiecības vienlaicīgi, un nebija baiļu, greizsirdības par to, ka kāds vai kāda aizies pie cita vai citas, jo vēsturē tas bija dabiski, ka gan sievietei, gan vīrietim bija vairāki partneri. “Ir svarīgi, ka cilvēki runā par šo, jo cilvēkos šīs tendence ir aizvien. Ir svarīgi prast komunicēt par šo tematu un rast to par resursu abiem. Šāda izvēle dod to, ko cilvēks vēlas, viņi nedusmojas viens uz otru, tai pat laikā neizbeidz attiecības, jo ir bijusi vienošanās. Tur patiesībā var atrast daudz pozitīvu lietu.”

Seksologs uzsver, ka šādu soli var spert tikai tad, ja ir bijusi vienošanās, ka attiecības netiks sarautas, nebūs dusmošanās vienam uz otru. “Tieši pretēji – tas tiek darīts, lai attiecības nostiprinātu.”

Tautā dzirdams tāds termins kā “izskriešanās”. Kad tas pāries, vai vispār pāriet? Vai cilvēkam ir paredzēts konkrēts vecuma posms, kad uzsāktās attiecības varētu būt potenciāli ilgstošas?

Mīlestībai nevar iedot garantiju

“Mēs nevaram iedot garantiju mīlestībai. Mīlestība nav tāda substance, ko var ielikt burciņā un nolikt uz ziemu. Ir svarīgi, ka cilvēki mīl šobrīd, ka viņi priecājas par to, kas ir šobrīd. Šis brīdis ir tas, kas veido nākamo brīdi. Protams, ka mēs plānojam dzīvi uz priekšu. It īpaši sieviete plāno dzīvi uz priekšu vismaz 18 līdz 20 gadu perspektīvā. Kāpēc? Tāpēc, ka no bērna ieņemšanas un piedzimšanas brīža līdz pieaugušo vecumam, kad bērns par sevi var parūpēties pats, paiet šie 18 līdz 20 gadi.”

Tāpēc sievietei ir svarīga šī attiecību ilgtspēja, lai vīrietis spētu uzņemties atsevišķus aspektus attiecībā uz finansiālo jomu un rūpēšanos par bērnu, lai bērna attīstība tiktu nodrošināta.

“Pārējā laikā mēs nevaram iedot garantiju, bet mēs varam attiecībās visu laiku radīt jaunas, nebijušas emocijas. Ja dzīve ir interesanta abiem kopā, tad kāpēc iet meklēt kaut ko citu, tai skaitā arī seksuālas lietas. Ja vajadzīga saucamā “izskriešanās”, arī to var darīt, esot kopā, bet galvenais noteikums – vienošanās,” saka seksologs.

Tik daudz pāru taču šķiras, jo otram radusies vēlme pamēģināt ko citu. Vai šo situāciju iespējams apspēlēt? “Nav jāšķiras, lai izbaudītu kaut ko, par ko otrs sapņo. Neviens cilvēks nav ar tik plašu diapazonu, lai nosegtu arī otra cilvēka vēlmes un vajadzības, kas pamazītēm nāk ārā, cilvēkam nobriestot. Cilvēks var pēkšņi saprast, ka viņam ir kāds fetišs, kāda īpatnība, kas viņam ir vajadzīga. Ja šī vēlme ir parādījusies jaunībā, bet tā tikusi apspiesta, apziņas telpā tiek radīts spiediens. Un te mēs atgriežamies pie bērniem, arī bērniem nevar liegt vēlmi, piemēram, sevi izzināt un sev pieskarties, to nepieciešams uzklausīt, respektēt, citādi tā tāpat nāks uz āru.”

Galu galā, seksualitāte nav tikai bērnu radīšanai, tā ir arī prieka, motivācijas radīšanai. Sajūtas un emocijas, ko sniedz intīmās attiecības, rada vēlmi dzīvot, dzīvot ar prieku. Intimitāte ar otru rada vēlmi nākt mājās, būt kopā ar savu otru pusi, uzsver Arturs Šulcs.

Seksologs iesaka paturēt prātā: Ne vienmēr vajag šķirties tikai tāpēc, ka otram ir radusies vēlme pēc seksuāliem piedzīvojumiem, jutekliskām sajūtām, domājam, kā to darīt kopā, lai tas kļūtu par kopīgu piedzīvojumu!

Veiksmīgu attiecību formula

Patiesībā katram ir kaut kādas seksuālās vēlmes, bet mēs par tām skaļi nerunājam, jo sabiedrībā seksualitāte ir stabilizēta. Bet mums ir partneris, ar kuru kopā šīs vēlmes ir iespējams piepildīt. Pirmais – runāt, otrais – izdomāt veidu, kā savu partneri iekļaut savās fantāzijās, trešais – vienošanās, ceturtais – ir jādara kopā, jo, tikai darot lietas kopā, cilvēkiem ir interesanti, tās ir atmiņas, kopā piedzīvotās emocijas. Šī varētu būt veiksmīgu attiecību formula!

 

4.02.2022. / Autors: Gunta Kūla / Foto: Pixabay