Oktobra pirmā puse ir īstais laiks, kad novākt cidoniju ražu. Ja vēl jāsteidz konservēt citas dārza veltes, var īpaši nesteigties – cidonijas labi saglabājas pie krūma, tām nekaitēs pat neliela salna. Līdz salam gan augļi jānolasa. Tā kā cidonijas ir lielisks līdzeklis imunitātes stiprināšanai, no šiem augļiem gatavoti sīrupi, ievārījumi vai vienkārši sakaltētas cidonijas būs lielisks līdzeklis “vīrusu laikam” un arī ziemā vitamīnu deva neskādēs.

Parastās cidonijas dzimtene ir Mazāzijas pussala vai precīzāk — Senās Persijas zeme. Ja pie mums cidonija parasti pazīstama kā vidēja augstuma krūms, tad dienvidu zemēs tā izaug koka lielumā.

Senpersiešu kaimiņi grieķi uzskatīja cidoniju par īpatnēju ābeles paveidu un nekavējās to kultivēt arī savā zemē. Senajā Grieķijā cidonija bija ļoti iecienīts augļaugs, ne velti daži vēsturnieki, sengrieķu mitoloģijas speciālisti, uzskata, ka Hesperīdu dārzos plūktais leģendārais ābols ar uzrakstu “visskaistākajai”, ko Trojas princis Parīds atdeva mīlas dievei Afrodītei, pēcāk izraisot Trojas karu, patiesībā bijis cidonijas auglis… Ar visu “strīdus ābola” slavu cidonija tomēr palika, kā teiktu mūsdienās, topā, un tika iekļauta pat likumdošanā! Proti, 6.—7. gs. pr. Kr. grieķu politiķis un dzejnieks Solons izdeva likumu, kas paredzēja jaunlaulātajiem kāzu dienā ēst cidoniju augļus, lai viņu kopdzīve nestu daudz pēcnācēju un būtu tikpat tīkama kā cidonijas smarža.

Romieši un Nostradams

Līdz ar Romas impērijas izplešanos Eiropā izplatījās arī romiešu valsts teritorijā pazīstamie salcietīgie kultūraugi, to vidū bumbieres, ķirši un cidonijas. Vēstures un literatūras avoti liecina, cik iecienīti bijuši cidoniju augļi – viens no interesantākajiem piemēriem skar slaveno franču pareģi Mišelu Nostradamu: jaunības gados, dzīvojot Narbonnā, Nostradams apguvis dažādas ar alķīmiju un farmāciju saistītas zinības, toskait smaržūdeņu, ziežu un ievārījumu receptes. Pēc vienas no šīm receptēm pašrocīgi pagatavoto cidoniju ievārījumu jaunais Nostradams pasniedzis kā dāvanu pāvesta legātam un Aviņonas vietvaldim kardinālam Klermonam. Vēlāk šī slavenā ievārījuma recepti Nostradams ievietoja savā grāmatā “Traktāts par smiņķēšanos un ievārījumiem”.

Uzvaras gājiens viduslaikos

Gan viduslaikos, gan mūsdienās ar cidoniju augļiem rudenī aromatizē telpas un apģērbu, kā arī pielieto ārstnieciskos nolūkos. Tas ir saprotams, jo cidoniju augļi satur četras reizes vairāk C vitamīna nekā āboli, turklāt tie ir bagāti ar pektīnvielām, augļskābēm, minerālvielām (kāliju, kalciju, magniju, fosforu, nātriju, dzelzi) un citām bioloģiski aktīvām vielām. Tā kā cidoniju augļi satur miecvielas ar antibakteriālām īpašībām, tie labi uzglabājas arī bez konservēšanas pat līdz februārim, ja uzglabāšanas vietā temperatūra nav augstāka par +1 C. Ilgāk glabāti augļi vairs nav tik skābi, taču to aromāts tikai pastiprinās. Turēt cidoniju augļus sev tuvumā iesaka depresijas un gurduma mocītiem cilvēkiem, jo patīkamā smarža labvēlīgi iedarbojas uz psihi. Augļu izvilkumi un citi produkti uzlabo garastāvokli un mazina galvas sāpes, uzlabo ēstgribu un atstāj dziedinošu iespaidu uz sirdi, aknām un gremošanas traktu.

Tautas medicīnā cidoniju augļu produktus lieto pret sliktu dūšu, vemšanu un caureju, uzskata, ka tie sakārto kairināta kuņģa darbību. Cidoniju sula un preparāti labi palīdz spēcīgas aizdusas, asiņošanas, elpošanas ceļu saslimšanu gadījumos un pat paģiru reizēs. Sēklu ekstraktu modernajā farmakoloģijā pievieno pretklepus, tonizējošiem un sirdsdarbības uzlabošanas līdzekļiem, arī sklerozes profilaksei un ārstēšanai. Tā kā cidonijas spēj saistīt un izvadīt no organisma radioaktīvos elementus, to augļus iesaka lietot tiem, kuriem nākas saskarties ar radioaktivitāti. Medicīnā izmanto arī cidonijas lapu novārījumu, kas pazemina asinsspiedienu, nostiprina asinsvadu sieniņas, mazina vai novērš bronhiālās astmas lēkmes.

Mūsdienās tiek kultivētas aptuveni 400 cidoniju šķirnes. Agrīnāko šķirņu augļus ievāc septembrī, bet vēlāko — līdz pat ziemas sākumam —, tā ka vēl ir laiks savākt un apstrādāt šo bagātību un izmantot visu, ko vien smaržīgais strīdus ābolītis spēj sniegt.

“Slinkais” cidoniju ievārījums

Noskalotas cidonijas liek katlā ar ūdeni, pievieno cukuru un vāra. Kad masa sāk virt, to ik pa laikam apmaisa ar koka karoti. Kad cidonijas sāk kļūt mīkstas, pie maisīšanas jāķeras enerģiskāk, lai augļu mīkstums atdalās no cidoniju serdēm, kas pilnas ar sēklām. Serdes var izņemt no katla vai nu ar putu karoti vai arī izkāšot cidoniju masu caurdurī.

Pēc vēlēšanās karstajam ievārījumam var pievienot krustnagliņas vai kanēļa standziņu un atkal to uzkarsēt līdz pirmajiem burbuļiem. Ievārījums ir gatavs bez jebkādas cidoniju graizīšanas!

 

5.11.2021. / Autors: Rita Krasta / Foto: Pixabay