Par internetatkarības riskiem speciālisti brīdinājuši ne reizi vien, un Covid-19 krīze šo problēmu ir tikai paasinājusi. Visbiežāk no datoratkarības cieš bērni un pusaudži, taču arī pieaugušie no šīs ligas nav pasargāti. Virtuālā pasaule cilvēku nemanot “iesūc” sevī, un viņš pat nemana, kurā brīdī pārkāpta robeža, aiz kuras jau sākas atkarība.
Speciālisti uzskata, ka visbiežāk datoratkarība skar tos, kuri jūtas vientuļi, kautrīgi, garlaikoti, jau cieš no citām atkarībām un kuriem ir vāja savu impulsu kontrole. Tāpat globālajā tīmeklī cilvēki, sākot no bērniem līdz senioriem, mēdz ieslīgt, lai aizmirstos, pabīdītu savu problēmu risināšanu, darbu vai mācības uz vēlāku laiku. Internetatkarībai progresējot, viņi kļūst nevērīgi pret apkārtējiem, pasliktinās attiecības ar ģimeni, draugiem, kolēģiem vai klasesbiedriem, un veidojas sava veida apburtais loks. Lai nebūtu jādomā par šīm nesaskaņām, cilvēks grimst internetkarības purvā arvien dziļāk, jo dators taču neko nepārmet, un globālajā tīmeklī var atrast visu slēptākajām vēlmēm atbilstošo. Atkarībā no interesēm, šos “interneta maniakus” var iedalīt vairākās grupās.
Pirmie ir “piedzīvojumu meklētāji”. Cilvēki, kuri, izmantojot iespēju palikt anonīmam un jebkurā brīdī “pazust no horizonta”, meklē bīstamas vai nervus kutinošas iepazīšanās, apzināti iesaistās sarunās ar riskantiem sarunu biedriem, vai arī spēlē bīstamas spēles no sērijas “ieroči, narkotikas, noziedzīgas rīcības”.
Otrie: “profesionāli troļļi”. Šie cilvēki neskaitāmas stundas pavada pie datora, lai ar dažādiem nikiem komentētu ziņas par valstī notiekošo. “Troļļu” mērķis ir par samaksu apriet un diskreditēt maizestēviem netīkamus ļaudis vai politiskos oponentus. Jo īpaši viņi aktivizējas pirms tādiem notikumiem, kā, piemēram, vēlēšanas. Taču mūžīgā samazgu sacerēšana nenāk par labu arī viņu pašu emocionālajai un garīgajai veselībai, un nereti pat pēc tam, kad apmaksātā kampaņa beigusies, viņi šādas darbības turpina, jo citādi savu ego apmierināt vairs nespēj.
Trešie: “seksuāli norūpējušies”. Šo cilvēku intereses saistās ar pornosaitiem un iepazīšanos “patīkamai laika pavadīšanai”, neatejot no datora.
“Grafomāni”. Viņiem pats svarīgākais ir iespēja bez jebkādām problēmām publicēt interneta portālos un sociālajos tīklos savas domas, izteikumus un pat literārus sacerējumus. Rakstītā patiesums viņus absolūti neinteresē, galvenais ir pārliecība, ka kāds to noteikti izlasīs.
“Mūžīgie klejotāji”. Šos cilvēkus piesaista bezmērķīga un arī bezjēdzīga klejošana pa saitiem un portāliem. Parasti tieši šāds laika pavadīšanas veids – ieiet tīklā – ir viņu mērķis. Šī ir pati spēcīgākā inernetatkarība, jo cilvēku doties virtuālajā pasaulē mudina nevis kādas konkrētas intereses, bet pats process, interneta plašumi.
“Pļāpas” ir regulārie čatu apmeklētāji. Viņiem ir svarīgi runāt, runāt un runāt stundām un dienām ilgi – vienalga, ar ko un par kādu tēmu. Varētu pat teikt, ka tā ir sava veida runāšanas nesaturēšana.
Visbeidzot, “spēlmaņi”. Esošās datoru tehnoloģijas iespējas ļauj virtuālajā telpā spēlēt azartspēles, turklāt – arī uz naudu. Neskaitāmos daudzumos tiek piedāvātas arī visādas citādas spēles dažādiem vecumiem un interesēm.
Kā atpazīt datoratkarīgo?
Atpazīt internetatkarīgo cilvēku, kas virtuālajā pasaulē dzīvo citu acīm apslēptu dzīvi, nav nemaz tik grūti – to var noteikt pēc dažām visizplatītākajām pazīmēm.
Šim cilvēkam krasi mainās dienas režīms, kas būtiski atšķiras no pieņemtās normas: naktīs viņš neguļ, bet sēž internetā gandrīz līdz rītam. Viņam ir zudusi interese par normālu maltīti. Kad jūt izsalkumu, uz ātru roku kaut ko uzkož, neatejot no monitora. Kļūst viegli nokaitināms un dusmojas uz visiem, kas viņu iztraucējuši brīdī, kad viņš iegājis internetā. Vai arī ir absolūti “nepieejams” – nevienu ne redz, ne dzird. Atsakās izpildīt jebkuru lūgumu kaut kur aiziet un kaut ko izdarīt. Atbildot uz pavisam vienkāršiem jautājumiem, sāk melot un visādi izlocīties, tādējādi cenšoties noslēpt virtuālās dzīves konkrētas detaļas. Reālā sadzīves telpa ap viņu sabrūk – viss, kas vien iespējams, tiek atstāts novārtā, citas intereses un iepriekšējais dzīvesveids vairs neeksistē.
Pie kā noved ilūzijas?
Sākumposmā internetatkarības iedarbību var pielīdzināt efektīvai psihoterapijai, kas palīdz atbrīvoties no daudzām problēmām: nedrošības, neticības sev, depresijas, stresiem. Vēl vairāk – nereti notiek tā sauktā atkarību nomaiņa, kad cilvēki ar daudz nopietnākām atkarībām (alkoholisms, narkotikas) no tām atbrīvojas un kļūst par internetatkarīgajiem.
Taču laika gaitā terapijas funkcijas pamazām transformējas un kļūst par pieradumu pie zālēm. Ja īstajā brīdī neapstājas, atkarība sāk uzņemt apgriezienus ģeometriskā progresijā. Vispirms cilvēks sāk norobežoties no realitātes, zaudē interesi par saviem uzdevumiem un pienākumiem. Ja pirmajā laikā viņš vēl kaut kā cenšas sevi piespiest darīt visu nepieciešamo, tad jo tālāk – jo vairāk viņš ir gatavs visam atmest ar roku, lai tikai varētu doties kārtējā virtuālā ceļojumā.
11.06.2021. / Autors: Rita Krasta / Foto: Pixabay
