Bērna pilnvērtīgai augšanai ļoti svarīgs ir miegs, svaigs gaiss un veselīgs uzturs, tāpat veselam organismam vajadzīga sportošana. Šobrīd aug iekštelpu bērnu paaudze, kuriem fizisko aktivitāšu pamats ir jāorganizē apzināti. Kādu sporta veidu izvēlēties – individuālo vai komandas? Un kādi ir sportošanas plusi no psiholoģiskā aspekta? Skaidro “Rimi Bērniem” eksperte psiholoģe Iveta Aunīte.
Ko izvēlēties – individuālo sporta veidu vai kolektīvu nodarbi?
Sportot ir labi un veselīgi, taču bērniem sportošana ir ļoti noderīga arī individuālajai personības attīstībai un rakstura veidošanai, atgādina psiholoģe Iveta Aunīte. Viena no labākajām izvēlēm ir mērķtiecīgi bērnu vest uz sporta nodarbībām, kas būs gan plānojama, gan arī neizbēgama ikdienas režīma sastāvdaļa, taču ir svarīgi, lai izvēlēto sporta veidu pavadītu patiesa interese no bērna puses.
Iveta Aunīte norāda, ka komandas sportu risks ir kopīga atbildība, kas dažreiz var izvērsties par bezatbildību. Proti, spēlējot komandā, var atdot bumbu citam, pasaudzējot savus spēkus, paskriet maliņā, sadalīt atbildību par zaudējumu vai vispār no tās izvairīties. Taču komandu sports dod arī daudz pozitīvu emociju – rada kopības sajūtu, pilnveido saskarsmes procesu ar citiem cilvēkiem, divkāršo uzvaras prieku un palīdz dalīt zaudējuma sarūgtinājumu. Savukārt individuālajos sporta veidos bērni zaudējumus izjūt asāk, tie vairāk ietekmē pašvērtējumu. Ja bērns piedzīvo vairākus zaudējumus pēc kārtas, var zust motivācija sportot. Vienlaikus tas iemāca visu emociju gammu izturēt pašam, taču vairumā gadījumu mazam bērnam tas ir diezgan grūts uzdevums, īpaši tad, ja vecāki ļoti kritiski vērtē bērna sniegumu.
Bērna raksturs un vēlmes var būt gana atšķirīgas, tāpēc izvēlēties pareizo sporta veidu var būt grūti, skaidro Iveta Aunīte: “Bikls un kautrīgs bērns, iespējams, jutīsies komfortablāk individuālās sporta nodarbībās, bet tieši šiem bērniem personības pilnveidošanai vairāk noderētu komandu sporta veidi, kas māca sadarboties. Jebkurā gadījumā bērnu vecākiem ir svarīgi pārrunāt ar treneri, cik daudz un cik aktīvi bērns piedalās sporta nodarbībās, lai saprastu, vai šis sporta veids tiešām bērnam ir īstais.”
Sava veida atpūta
Atslēgties no ikdienas ritma un virtuālās pasaules bērnam var būt grūti, tāpēc Iveta Aunīte iesaka nomainīt šo ikdienas rutīnu un pamēģināt ko citu. “Zināms, ka īstā atpūta ir nevis slinkošana, bet gan aktivitāšu un nodarbošanās maiņa. Sporta nodarbības bērnam ir darbības maiņa. Tātad arī atpūta. Pat ja mazais ir fiziski noguris un sasvīdis, pēc aktivitātes ir gandarījums un labs garastāvoklis. Parasti sporta treniņos valda neformālāka gaisotne nekā bērnudārzā un skolā. Ir jādara tas, ko liek treneris, bet vienlaikus var arī padraiskoties, jokot, komunicēt ar citiem bērniem, nav jāievēro klusums, kā tas ir skolas stundās vai dārziņa nodarbībās. Tas dod brīvības sajūtu, mazina spriedzi un saspringumu, kas uzkrājas skolas vidē.’’
Jauni draugi
“Jo daudzveidīgākas nodarbes, jo plašāks draugu loks. Skolā ir vieni draugi, sportā – citi. Veidojas jauna pieredze, kā draudzēties un sadarboties dažādos apstākļos, pilnveidojas citas komunikācijas prasmes. Sportā bērni iemācās gan zaudēt, gan kopīgi piedzīvot uzvaras mirkļus. Mainot vidi, nav pārsātināšanās ar vieniem draugiem, treniņā veidojot jaunas attiecības. Ja katru dienu laiku pavada kopā ar vieniem un tiem pašiem draugiem, vēlme reizēm distancēties ir dabiska,” stāsta Iveta Aunīte.
Vides maiņa
“Rimi Bērniem” eksperte vides maiņu uzskata par svarīgu aspektu bērna dzīvē: “Sporta zālē vai treniņu laukumā ir pilnīgi cita vide nekā mājās vai skolā. Cits aprīkojums un inventārs – bumbas, lecamauklas, vingrošanas rīki, kas veicina vēlmi, interesi un motivāciju darboties. Sportā interese un motivācija ir atslēgas vārdi, lai bērns vispār gribētu apmeklēt treniņus.”
Laika plānošana un pašdisciplīna
“Sporta treniņi ir labs veids, kā jēgpilni organizēt brīvo laiku. Būtu vēlams, lai līdz 11 gadu vecumam bērns būtu atradis to sporta veidu, kas viņam patīk. Svarīgākais, izvēloties sporta veidu, ir bērna interese un dedzība, dodoties uz treniņiem. Panākumi, lai arī patīkami gan vecākiem un trenerim, gan pašam mazajam sportotājam, tomēr nav pats svarīgākais kritērijs,” atgādina Iveta Aunīte. Ja bērns dodas uz nodarbībām ar prieku, ir vērts turpināt trenēties pat tad, ja nav lielu panākumu. Sportošana rada drošu un pozitīvu vidi, kur veidot attiecības ar vienaudžiem, kas īpaši aktualizējas apmēram no 11 gadu vecuma. Pusaudža vecumā draugi ir ļoti svarīgi un labi, ja tie nav jāmeklē “uz ielas”.
Iveta Aunīte arī norāda, ka sporta pulciņu, turnīru un sporta nometņu apmeklēšana iemāca disciplīnu un pašorganizāciju – spēju pašam sakārtot sporta somu, sekot sporta treniņu grafikam, iemācīties uzņemties atbildību par dienas režīma ievērošanu.
8.09.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
