Trešdien, 5.aprīlī, Saeima otrajā un galējā lasījumā lems par plašu ažiotāžu izsaukušajiem grozījumiem Imigrācijas likumā. Kā allaž, kad skarts valodas jautājums, sabiedrība ir krasi polarizējusies.
Daļa Latvijā mītošo Krievijas pilsoņu, kuri ieguvuši Pastāvīgās uzturēšanās atļauju (PUA), un viņiem simpatizējošie uzskata, ka prasība par valsts valodas prasmju pierādīšanu ir netaisnīga un visādi citādi slikta. Savukārt «barikāžu otrajā pusē» ir gana liela sabiedrības daļa, kura turas pie pārliecības, ka ļaudīm, kuri neciena Latvijas valsti un valodu, ir norādāms viens virziens – čemodāns, stacija, Krievija.
Prasība par latviešu valodas apgūšanu daļai (nekādā gadījumā ne visiem!) mūsu valsts krievvalodīgo iedzīvotāju ir allaž bijusi kā karsts kartupelis. Apgalvot, ka bez latviešu valodas zināšanām var mierīgi iztikt, viņi īsti nevar, taču arī atteikties no krievu valodas vadošās lomas negribas.
Kulminācija šai pretstāvei bija 2012.gada valodu referendums, kurā piedalījās 1,087 miljoni jeb 70,37% pilsoņu un kurā tautai bija jālemj – noteikt krievu valodu kā otru valsts valodu vai nē. Pret to nobalsoja 821 722 jeb 74% vēlētāju, Par bija 273 347 jeb 24,88%. Pēcreferenduma eiforijā šķita, ka beidzot šai tēmai ir pielikts punkts. Vēl jo vairāk šī doma nostiprinājās, kad likumdevējs 2014.gada jūnijā pievienoja Satversmei jaunu ievadu, kurā latviešu valoda noteikta kā vienīgā valsts valoda.
Projām jābrauc – kā jebkur Eiropā
Tomēr atsevišķu sabiedrības grupu centieni atkarot krievu valodas zaudētās pozīcijas ne mirkli nav rimušies. Gadiem ilgi kultivētā pārliecība par «krievu pasaules» pārākumu nav palikusi bez sekām. Netrūkst cittautiešu, kuri pat nedomā apgūt latviešu valodu, lai tādējādi ieriebtu Kremļa propagandas ruporu zīmētajiem «fašistiem».
Tagad, kad PUA atjaunošanai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) jāiesniedz apliecinājumu par valsts valodas apguvi, ne viens vien no viņiem tiražē mītus, kā nabaga Krievijas un arī Baltkrievijas pensionārus bariem vien deportēs un teju vai mājas čībām kājās šķūrēs uz robežu. Sociālajos tīklos jau parādījušies pirmie asarainie dezinformācijas stāsti un varam prognozēt, ka to skaits tikai augs. Cilvēki, kuri nav gribējuši vai spējuši apgūt latviešu valodu, pašiem teju visu mūžu dzīvojot Latvijā, visticamāk, to nedarīs arī tagad, tā vietā klaigājot par cilvēktiesību pārkāpumiem un aizrautīgi izplatot melu stāstus.
Patlaban Imigrācijas likums paredz atteikt izsniegt vai anulēt uzturēšanās atļaujas noteiktos gadījumos. Proti, ja pastāvīgās uzturēšanās vai termiņuzturēšanās atļauju ieguvis ārzemnieks publiski slavinājis, noliedzis vai attaisnojis genocīdu, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu, ir sniedzis jebkāda veida atbalstu personām vai valstīm, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību, rīkojies pretēji valsts drošības vai sabiedriskās kārtības un drošības interesēm, vārdu sakot, veicis darbības, par kādām jebkurš ārzemnieks tiek izraidīts no jebkuras valsts (plašāk – Imigrācijas likuma 34.,35. un 36.pantā, par izraidīšanu – V nodaļā).
Latvijā – līdzīgi kā jebkurā citā valstī – ārzemnieki drīkst uzturēties vien tad, ja viņiem ir derīga vīza, termiņuzturēšanās atļauja vai pastāvīgā uzturēšanās atļauja. Kā nesen savā Twitter kontā pamatoti norādīja Saeimas deputāts Jānis Dombrava (NA): »Personām, kuras ir zaudējušas likumīgu uzturēšanās pamatu, ir pienākums atstāt valsti pašiem. Ja ārzemnieki uzturas valstī bez legāla uzturēšanās dokumenta, tad viņiem palīdz izceļot. Šāda prakse ir visās Eiropas valstīs.»
Vai vispār ir domāts par PMLP un VISC kapacitāti?
Pagaidām izskatās, ka pērnruden priekšvēlēšanu gaisotnē steigā pieņemtie Imigrācijas likumi grozījumi tiešām bijuši – Saeimas deputāta Ata Švinkas (Progresīvie) vārdiem runājot – juridiski nekorekts brāķis. Bēdīgi, bet tā vien šķiet, ka par to reālu izpildi 13.Saeima nedomāja. Varbūt nezināja, cik šādu Krievijas Federācijas pilsoņu Latvijā īsti ir…
Ja tā, tad tiesībsargs Juris Jansons ir izdarījis labu darbu, vēstulē Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam (JV) cita starpā norādot: «(..) vislielākais Krievijas Federācijas pilsoņu skaits Latvijā ir Rīgā (11 115 personas), Daugavpilī (3381 persona), Liepājā (3055 personas), Ventspilī (1115 personas), Jūrmalā (843 personas), Jelgavā (744 personas), Augšdaugavas novadā (530 personas), Krāslavas novadā (445 personas), Olaines novadā (436 personas), Salaspils novadā (375 personas).»
Turklāt izrādās, ka no visiem šiem 25 317 Krievijas Federācijas pilsoņiem teju puse jeb 44% ir vecumā no 65 līdz 75 gadiem. Tātad tajā vecuma grupā, par kuru šobrīd tiek lauzti šķēpi latviešu valodas prasmju pārbaudes atcelšanai. Nav šaubu, ka praktiski visi šie ļaudis iesniegs dokumentus ES pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai, vēl mazākas šaubas ir par to, ka gan PMLP, gan Valsts izglītības un satura centra (VISC) kapacitāte būs par īsu, lai visus šos pieprasījumus līdz 1.septembrim apstrādātu un veiktu valodas prasmju pārbaudi.
Tomēr tas, ka termiņš tiks pagarināts, var arī īpaši nelīdzēt, jo, kā vienmēr, pie horizonta ir ierastā nelaime – finansējuma trūkums. No publiski pieejamās informācijas zināms, ka PMLP šim nolūkam šogad nepieciešami 1 836 140 eiro, 2024.gadā – 1 751 088 eiro, 2025.gadā – 1 622 990 eiro. Savukārt VISC vēlas nedaudz vairāk kā vienu miljonu eiro vērtētāju un pārbaudes norises vadītāju atlīdzībai.
Turklāt neaizmirsīsim, ka tik sensitīvā pasākumā kā PUA piešķiršana Krievijas pilsoņiem var būt arī ievērojami korupcijas riski.
Aizvērt acis un izlikties, ka tādu nav, būtu naivi, netālredzīgi un muļķīgi. Tātad būs vajadzīga kontrole, kura atkal maksās naudu. Bet naudas, kā jau iepriekš minēju, nav. Tādā gadījumā tiesībsarga ieteikums – no valsts valodas pārbaudes atbrīvot personas jau no 65 gadu vecuma – varētu būt zināms glābiņš. Taču šādu priekšlikumu ir iesniegusi arī pie frakcijām nepiederošā Glorija Grevcova, bet Ainārs Šlesers (LPV) iesaka vecuma slieksni samazināt līdz 64 gadiem. Tādēļ var pieņemt, ka 75 gadu cenzs, visticamāk, paliks spēkā.
Vēl kāda interesanta nianse. Saskaņā ar MK noteikumiem Par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi no pārbaudes kārtošanas atbrīvotas ne vien personas, kuras formālās izglītības ietvaros ieguvušas minētajos noteikumos reglamentētu atbilstošu izglītību, bet arī cilvēki, kuri slimo ar dažādām psihiskām kaitām un uzvedības traucējumiem.
Saraksts ir garš – MK noteikumu 2.pielikumā minēti 109 slimību nosaukumi. Nevēlos nevienu aizvainot, tomēr nez kādēļ rodas nelāga nojauta, ka drīzumā psihiatrijas nozarē var būt neprognozēti liels sirgstošo pieplūdums.
Bez Satversmes pārkāpumiem nekādi?
Kamēr deputāti vēl tikai grasās teikt savu galavārdu par Imigrācijas likuma grozījumiem, Satversmes tiesā jau iesniegtas četras konstitucionālās sūdzības. Trīs ir par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96.pantam. Vēl vienā sūdzībā papildus iepriekš teiktajam minēta arī Grozījumu neatbilstība Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.protokola 4.pantam.
Kā TV24 raidījumā Ziņu TOP atzina bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs un 14.Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (ZZS) – cilvēkiem, kuri apstrīd šo pārejas normu, ir visai labas izredzes uzvarēt tiesā.
Arī tiesībsargs ir secinājis, ka grozījumi rada Satversmes 91.panta pārkāpuma risku, jo Latvijas pilsoņi un nepilsoņi varēja pieņemt arī citu trešo valstu pilsonību un saņemt PUA – tomēr prasību atkārtoti saņemt pastāvīgo uzturēšanās atļauju, iesniedzot apliecinājumu par valsts valodas apguvi un pierādot pietiekamus, stabilus un regulārus ienākumus, valsts ir izvirzījusi tikai personām, kuras pieņēma Krievijas Federācijas pilsonību.
Tiesībsarga ieskatā riski ir vairāki, tomēr tieši šis liek pieļaut domu, ka mūsu konstitucionālā tiesa grozījumus Imigrācijas likumā var arī atzīt par neatbilstošiem Satversmei un Saeimai nāksies ķerties pie kārtējiem grozījumu grozījumiem.
Tomēr negribētos, lai Imigrācijas likumā paliktu «plaisas», kas ļautu Latvijā dzīvojošajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem vilkt garumā vai izvairīties no valsts valodas zināšanu pārbaudes (pamata, A2 līmenī). Tā tomēr ir necieņas izrādīšana pret valsti, kurā cilvēks vēlas dzīvot. Kā savulaik teica Kārlis Skalbe: «Ja mēs cienām savu valsti, tad mēs cienām valsts valodu. Kur ir valsts, tur ir valsts valoda.»
4.04.2023. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: Pixabay
