«Stāsts par Mariupoli. Vai tikai man vienam ir tā, ka nedaudz grūti runāt ar cilvēku, kuram ir lielas bēdas dzīvē? Traģēdija? Sāpes? Nāve? Kā runāt ar mirstošo? Daži domā, ka mācītājam tas viegli,» tā savu ierakstu par Ukrainu sāk Latvijas baptistu mācītājs, labdarības organizācijas Baltijas Globālā iniciatīva vadītājs Pēteris Eisāns.
«Kad 2015.gadā Ēģiptē, Minijas apgabalā es biju tā 21 martīra mājās, kuram Lībijā, Vidusjūras krastā, ISIS teroristi kameru priekšā nogrieza galvas, tad, ar ģimenes locekļiem kopā sēžot un runājot, likās, ka mēle neveikla un visi jautājumi tādi apmulsuši, un vārdi pliekani kā trīsreiz sildīta kafija.»
«Šodien līdzīgi. Paldies Dāvidam par kontaktiem Mariupolē. Piezvana man no Ukrainas un saka, ka man ar Sergeju jāparunā. Zvanu. No tās svētdien sabombardētās baptistu baznīcas. Zvanu. Runājam. Saruna pārtrūkst. Zvanu vēl. Runājam… Sergejs stāsta. Viņi ir pilnīgi aplenkti. Ciešā lokā. Divu nedēļu laikā vai vairāk nav iebraukusi neviena mašīna. Viņiem nav pārtikas, nav elektrības, nav gāzes. Sarkanā Krusta humānās palīdzības konvoju nelaiž. Šodien jau astoto reizi — astoņas dienas pēc kārtas mēģina pilsētā iebraukt. Bez rezultātiem. Pastāvīgi apšauda.»
Mācītājs Eisāns turpina aprakstīt sarunu ar Sergeju no Ukrainas, kurš stāsta, ka pilsētas centrā 500 metru diametrā var atrast sakarus un piezvanīt. «Pašā pilsētā vairs nav. Tur auksts, bads. Katru dienu sprāgst bumbas. Tur daudz sagrautu namu. Pilsēta drupās. Baptistu baznīca cietusi sprādzienā. Cietušo nav, jo zem dievkalpojuma telpas bija palīgtelpas. Tur bija klases. Jauniešu bloks tur. Daudz cilvēku. Tobrīd tur bija ap 120 cilvēkiem. Bet mūsu kinoteātrī šobrīd ir 400 cilvēku. Upe pilsētu sadala divās daļās. Ir labais un kreisais krasts. Tilti ir uzspridzināti un nav iespējams izbraukt. Draudze var izbraukt tikai Krievijas virzienā. Vakar no vienas puses iebrauca pilsētā ar tankiem. Mūsējie atsita. Tanku kauja jau pašā pilsētā bija. Viņi centās ielauzties.»
«Mūsu mācītāja audžumeita vakar gāja bojā.»
«Apšaudes rezultātā viņas meitiņa palika dzīva, bet pati gāja bojā. Cilvēkus glabā masu kapos. Pārbauda, ja atrod dokumentus, bet tā visus vienā kapā. Ja var apglabāt intensīvo apšaudu dēļ.»
Eisāns arī stāsta: «Kad mācījos Teoloģiskajā seminārā, tad mums daudzas labas un noderīgas lietas mācīja. Paldies! Taču šim nesagatavoja.»
«Kā runāt ar tiem, kas nāves vārtos? Kur to māca? Vai jebkad es pie tā pieradīšu? Iemācīšos?»
«Bet tagad secinu, ka mulsums bija manī un mana mēle neveikla bija. Viņš – brīvs un atraisīts… Kas notiek ar cilvēku, kad viņš ir izgājis cauri LIELĀM bēdām? Arī dzīvības/nāves vārtos? Tur ir kaut kāda pārdabiska atraisītība un brīvība. Minimālisms. Vienkāršība. Skaidrība. Varbūt – apskaidrība?»
«Bet no rīta modīšos ar domu – Sergej, vai tu vēl sazvanāms?»
Kas ir izdarīts 120 stundās?
Baltijas Globālā iniciatīva savā Facebook lapā raksta, ko organizācija «pēdējās piecās dienās jeb 120 stundās kopā ar citiem ir paveikusi».
Vairāki busiņi devušies uz Poliju, lai piegādātu humāno palīdzību, kā arī lai atgādātu cilvēkus uz Latviju.
Savestās lietas tiek vestas uz milzīgu noliktavu, kas atrodas Helmā, šķirotas un tad atlasītas tās, kuras nepieciešams nogādāt tieši konkrētos punktos. Bieži mūsu koordinatoru diena sākas ap 5.00–6.00 no rīta, kad jākrauj mantas busos, kas dodas uz Ukrainu, kā arī jākoordinē cilvēki, kas ar autobusu un busiņiem dodas uz Latviju. Darbs ir saspringts un atbildīgs! Ukrainā vajadzīga galvenokārt pārtika, arī pieaugušo pamperi, higiēnas preces. «Tāpēc priecāsimies par pārtikas ziedojumiem arī turpmāk!»
Palīdzības organizatori arī stāsta: «Ir gadījumi, kad mūsu koordinatori nopērk degvielu, lai sadarbības partneri varētu iebraukt Ukrainā. Paldies par ziedojumiem, kuru dēļ iespējams iegādāties degvielu!»
«Mūsu koordinators Tomass stāsta, ka kādā krīzes centrā, kas izveidots sporta arēnā, ar vairākiem simtiem cilvēku, tika izskaidrots, ka var doties uz Latviju. Cilvēki uzreiz atsaucās, un mums par to ir ļoti liels prieks! Tomass bijis Helmā kopš misijas sākuma 2.martā – divas nedēļas.
Tomasam liels palīgs ir Gatis, kas pirms pāris dienām ir ieradies palīgos un pārņems visu procesu koordinēšanu, kad Tomasa misija būs beigusies.»
Autobuss ir izbraucis uz Moldovu, pēc Latvijas vēstniecības Moldovā lūguma. Labdarības organizācija pateicas “Ventspils reisam” un “Kurzemes granulām” , kā arī Ventspils pilsētas domei par autobusa organizēšanu. «Moldovā vēstniecībā jau pieteikušies cilvēki, kas gatavi doties uz Latviju. Autobuss uz turieni nebrauc tukšs. Tajā tiek vestas nepieciešamās mantas turienes bēgļiem. Mācītājs Andrejs no draudzes “Labā vēsts” ir devies līdzi un vedīs atpakaļ tos, kas vēlas nokļūt Latvijā.»
«Andrejam piemīt spēja pat pūlī runāt ar cilvēku kā indivīdu, it kā neviena cita apkārt nebūtu.»
«Pavisam noteikti viņš būs aprunājies ar katru pasažieri un aizlūdzis kopā ar viņiem Dievu.»
Baltijas Globālā iniciatīva raksta, ka saņem ziņas no cilvēkiem, kas gatavi iesaistīties un palīdzēt. Draudzēs tiek veikti ziedojumi, tāpat saņemti ziedojumi no indivīdiem, uzņēmumiem un ārzemēm, tai skaitā finansiāla palīdzība. «Prieks par tiem, kas piesakās palīdzēt saziedoto mantu šķirošanai un mantu krāmēšanai busiņos!»
«Ir cilvēki, kas sazinās ar mums individuāli un lūdz palīdzību atvest viņu paziņas un draugus uz Latviju.»
Tā pēc kāda lūguma sieviete ar trīs bērniem, kas bija tikusi līdz Lietuvai, nu ir atgādāta uz Latviju.
Tāpat vēl viena sieviete ar trīs bērniem no Ukrainas nu ir nokļuvusi brīnišķīgā ģimenē Latvijā. Arī kādai pavecākai kundzītei atrasta mājvieta.
Ir izveidojusies laba sadarbība ar mācītāju Anatoliju no draudzes Blagodatj Korosteļas pilsētā Ukrainā, norāda labdarības organizācija.
Saziedotas automašīnām nepieciešamās detaļas, medicīnas preces, kā arī ceļā ir 700 kg putras no kāda cilvēka Somijā.
«Paldies jums! Kopā mēs varam palīdzēt! Un mēs turpināsim palīdzēt!»
Nobeigumā kāds skaists stāsts no sievietes, kas savā ģimenē uzņēmusi omīti ar mazmeitu no Ukrainas:
«Viņas atbrauca vēlu vakarā – nogurušas un sāpinātas.»
«Tas bija brīdis, kad nolēmu ziņas vairs neskatīties, jo viss bija ierakstīts omītes un mazmeitiņas sejās.»
«Pirmās dienas fiziski šeit, bet emocionāli – tālajā Ukrainā pie savējiem. Centāmies būt blakus – klusējot, bez jautājumie Tas bija smagi mums visiem. Likās, diez vai šī omīte kādreiz mums iemācīs vārīt garšīgo ukraiņu boršču. Vēl tagad acu priekšā skats, ka abas stāv virtuvē sadevušās rokās un lūdz. Vai arī rīts, kad omīte priecājas par klusajām un mierīgajām debesīm. Un tad pēkšņi kādu rītu dzirdu, ka kāds rosās pa virtuvi. Un ticiet vai nē – pusdienās garšīgākās pankūkas pasaulē, šodien jau fantastiska ukraiņu zupa, bet rīt būšot kāpostu tīteņi. Pamazām sāpes pārklājas ar darbošanos. Un šķiet, ka kaut kas ir noticis. Veidojas vēlas vakaru sarunas, stāsti, pārdomas.
Sapnis par to, ka dārzu stādīsim katrs savā zemē.
Valodas barjera tiek pārvarēta, un vienam no mums risinājums ir pavisam vienkāršs – vajag runāt skaidrā latviešu valodā, klāt tikai pieliekot krievu akcentu.
Blakus ir daudz, daudz atbalsta, un ir labi. Mums ir omīte, kura, ticiet man, vienu dienu izvārīs garšīgāko boršču pasaulē. Un, pateicoties viņas lielajai ticībai, varbūt patiešām pirmās šī pavasara sēkliņas tiks iesētas viņas pašas dārzā.»
16.03.2022. / Autors: Elizabete Mežule, BNN / Foto: Pixabay
