Mūsu sabiedrībā tikai pēdējos gados beidzot sāk izgaismoties aktuāla problēma, kas skar daudzus iedzīvotājus, īpaši reģionos. Proti, cilvēki dažādu iemeslu dēļ nereti top pakļauti sociālās atstumtības riskam. Viņi nestrādā, bet kaut kādu apstākļu dēļ arī nekvalificējas dažādiem valsts vai pašvaldību pabalstiem. Līdz ar to viņi it kā izkrīt ārpus oficiālās statistikas redzeslauka un kļūst par “neredzamajiem”.
Lai skaidrotu situāciju plašākai sabiedrībai un meklētu labākos iespējamos risinājumus, kā šos iedzīvotājus sasniegt un atgriezt darba tirgū, tiek rīkotas dažādas aktivitātes. Šie jautājumi no dažādiem skatu punktiem tika aplūkoti arī nesen noritējušajā konferencē “Cilvēki sociālās atstumtības ēnā – kā mūžizglītība un finanšu pratība spēs uzlabot viņu labklājību”.
Pētījums atklāj satraucošu tendenci
Kā konstatēts Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA veiktā pētījumā, patlaban sociālās atstumtības risks Latvijā skar 369 tūkstošus jeb 27,6% iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Salīdzinājumā ar abām pārējām Baltijas valstīm Latvijā situācija šajā jomā ir vissmagākā, jo Igaunijā minētajā vecuma grupā riskam pakļauto iedzīvotāju daudzums ir 18,9%, bet Lietuvā – 20%. Pētījumā tika padziļināti analizēti specifiski dzīves kvalitātes faktori, kas netiek atspoguļoti tradicionālos statistikas datos, piemēram, izvērtējot tādus faktorus kā finanšu pratība, uzvedība konkrētās situācijās. Pētījumā, kuru veidoja 91 aprakstošs un specifisks jautājums, piedalījās 4560 respondentu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Viens no pētījuma autoriem, RISEBA prorektors Valters Kaže pavēstīja, ka tika izmantota īpaša pieeja, lai atklātu aptaujāto resursus, attieksmi pret dzīvi, aprakstošos rādītājus. Mērķis bija definēt šos cilvēkus pēc vismaz divām statistikā neredzamām pazīmēm, piemēram, šķīries un ar zemu izglītības līmeni, un piedāvāt datu modeļos balstītus risinājumus.
Atstumtības ēnā nonākušos grūti pamanīt
Kā atklāja Valters Kaže, “neredzamie” ir indivīdi un sabiedrības grupas, kuru dzīves kvalitāti negatīvi ietekmējuši kādi sociālie un/vai ekonomiskie apstākļi. To dēļ šiem iedzīvotājiem draud sociālā atstumtība, taču oficiālajā statistikā šīs sabiedrības grupas nav atrodamas. Tas nozīmē, ka šie cilvēki bieži vien nekvalificējas sociālajam atbalstam – ne tikai pabalstiem, tātad materiālajai pusei, bet arī dažāda veida psiholoģiskajam un emocionālam atbalstam, kā arīdzan izglītības programmām.
Iemesli, kādēļ iedzīvotāji kļūst par “neredzamajiem”, ir daudzi un dažādi. Piemēram, viņi var pazaudēt savu ienākumu avotus, tādējādi kļūstot ekonomiski apdraudēti. Daļa ir vienkārši neaktīvi darba tirgū – varbūt zaudējuši esošo darbu un ilgstoši nav spējīgi atrast kādu citu, bet ir arī tādi cilvēki, kuri bieži vien apzināti izvēlas doties ēnu ekonomikā. “Lai gan tādā gadījumā teorētiski ekonomikā rodas kaut kāda vērtība, mēs to nevaram izmērīt un reizē arī nevaram pārliecināties, ka tā dod kādu labumu sabiedrībai,” uzskata Valters Kaže. “Šādā situācijā var teikt, ka oficiālajam darba tirgum viņi ir zuduši. Bieži vien šie iedzīvotāji nekvalificējas sociālajiem pabalstiem vai pat nemāk tos pareizi pieprasīt un līdz ar to arī saņemt. Dažreiz mēs saskaramies ar situācijām, kurās viņus ārpus pabalsta saņēmēju loka izvirza kaut kāda margināla lietiņa. Piemēram, cilvēkam nav darba vai ir zemi ienākumi, bet iepriekšējā gadā, neatrazdams citu iespēju izdzīvot, viņš pārdevis mežu. Līdz ar to viņš ir guvis kaut kādus ieņēmumus, un pēc saviem ienākumiem kopumā nekvalificējas sociālajam pabalstam. Varbūt ģimenē notikusi nelaime – zaudēts apgādnieks. Vai, teiksim, laulātais pāris izšķīries, un viens partneris ir palicis ar bērniem un visiem mājsaimniecības izdevumiem. Šīs ir statistikas slēptās lietas, jo šajā sfērā neviens tipiski neizmanto tādu griezumu kā šķirtenis, konkrēts izglītības līmenis, noteikts ienākumu līmenis u.c. faktorus.”
Ieraudzīt un palīdzēt atgriezties
Eksistē vēl viens būtisks faktors, kura dēļ “neredzamos” grūti ieraudzīt statistikā. Tā ir vērsta uz to, lai mērītu atsevišķas, bieži savā starpā nesaistītas lietas, taču statistika neietver sevī dažādus emocionālus faktorus, proti, kā cilvēks jūtas. Valters Kaže pārliecināts, ka tas ir ārkārtīgi būtisks jautājums: “Cilvēka attieksme pret dzīvi, viņa gatavība pārmaiņām un spēja pieņemt jaunus izaicinājumus, teiksim, vēlme mācīties un kaut ko savā dzīvē kardināli mainīt, bieži vien ir izšķirošais faktors. Tas nosaka, vai viņš spēs integrēties darba tirgū un atrast labāku darbu vai ne. Bet statistikā, saprotams, šādus psihoemocionālus faktorus mēs neaplūkojam.”
Arī šādi cēloņi palīdz veidot situāciju, kāpēc ir tik sarežģīti „neredzamos” ieraudzīt. “Tomēr mums ir ārkārtīgi svarīgi viņus atklāt, jo katrs cilvēks, kurš mūsu sabiedrībā izslēgts no aktīvā darba tirgus un neaug līdzi laikam, savu prasmju ziņā nav sagatavots tirgus prasībām, būtībā ir izniekots cilvēkkapitāls un potenciāls risks sabiedrībai no izmaksu viedokļa,” uzskata Valters Kaže. “Nākotnē mēs to varētu nosaukt par sociālo slogu. Tāpat mūsu veidotās valsts atbalsta programmas, atklājot jaunos nezināmos un labāk izprotot šos līdz šim neredzamos cilvēkus, spēj izstrādāt efektīvākus viņu iesaistes risinājumus. Tās būtu dažādas – gan izglītības, gan mūžizglītības, arī sociālā un psiholoģiskā atbalsta programmas. Tāpēc arī tika veikts RISEBA pētījums.”
Valters Kaže ir pārliecināts, ka tas savu uzdevumu ir izpildījis, jo ļāva beidzot ieraudzīt “neredzamos”, apjaust viņus mācošās problēmas un to sekas, taču lielākie darbi vēl tikai priekšā. Primārais uzdevums tagad ir veicināt viņu atgriešanos darba tirgū. RISEBA prorektors sliecas uz domām, ka to iespējams panākt, iesaistot sadarbībā dažādas valsts pārvaldes institūcijas, izglītības iestādes un nevalstiskās organizācijas. Kopējiem spēkiem varētu nodrošināt šo cilvēku motivācijai un spējām atbilstošu prasmju attīstību, kā arī sniegt viņiem psiholoģisko atbalstu un finanšu pratības uzlabošanas iespējas. Kā risinājumu Valters Kaže saredz mērķētu mūžizglītību, pašvadītu testu izmantošanu, valsts līmeņa prasmju monitoringu un digitālo iemaņu attīstīšanu.
Darba tirgū nepieciešamas dažādas prasmes
Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis atzinīgi izsakās par pētījumā izmantoto padziļināto pieeju riska grupas iedzīvotāju atklāšanai. Viņaprāt, nepieciešams veidot “ceļa karti”, ar kuras palīdzību varētu vismaz daļu atstumto cilvēku atkal iekļaut darba tirgū. Tādēļ ir svarīgi apzināt problēmu un izstrādāt vadlīnijas vismaz tuvākajai nākotnei. Imants Lipskis uzskata, ka 70 tūkstošus no riska grupai pakļautajiem cilvēkiem varētu piesaistīt darba tirgum. Vismaz tā liecinot Labklājības ministrijā veiktie aprēķini. Viņš uzsver arī valsts un pašvaldību atbalsta nozīmi, it sevišķi reģionos, kur kļūst grūtāk pieejami finanšu pakalpojumi, tādēļ cilvēki atstāj laukus un sociālā situācija daudzviet tālākos novados top sarežģītāka.
Imants Lipskis akcentē arī sabiedrības novecošanās problēmu, jo 40% darbaspēka ir vecumā virs 50 gadiem, tāpat strādā arī 15% senioru. Pēc viņa domām, viens no Labklājības ministrijas uzdevumiem ir palīdzēt uzlabot darba tirgū pieprasītās prasmes. Jo būtībā svarīga ir ne tikai kvalifikācija un profesionālās zināšanas, bet arī dažādas citas savstarpēji saistītas iemaņas. Starp tām ir māka orientēties digitālajā sfērā, komunikācija un sadarbība darba vidē, sociālās prasmes, tāpat arī spēja mācīties un finanšu pratība.
Tomēr atsevišķās sabiedrības grupās noteiktas iemaņas nav pietiekoši labi attīstītas. “Bezdarbs tuvākajos gados pietuvosies dabiskajam līmenim,” teica Darba tirgus politikas departamenta direktors. “Tā kā jau šobrīd reģistrētā bezdarba līmenis ir 5,2%, darba tirgū maksimāli jāiesaista darbaspēka rezerve un ekonomiskie neaktīvie iedzīvotāji, bet šīm grupām digitālās prasmes bieži vien nav pietiekamā līmenī.” No tā izriet loģisks secinājums, ka darba tirgus paplašināšanā lielāku uzmanību jāveltī iedzīvotāju izglītošanai. Tādas zināšanas kā digitālās vides pārvaldīšana un finanšu pratība nenoliedzami cilvēkam dod daudz plašākas iespējas darba tirgū, turklāt bieži vien var izrādīties izšķiroši svarīgas.
Izšķirošo lomu var spēlēt mūžizglītība
Mūsdienās daudzās profesijās strādājošiem, laika gaitā rodoties jauniem zinātniski tehnoloģiskiem izgudrojumiem, nākas apgūt arvien jaunas prasmes. Tās var būt saistītas ar aizvien plašāku digitalizāciju, jaunu tehnoloģiju ieviešanu, kas bieži nozīmē veco iekārtu nomaiņu pret modernākām. Tādēļ mūsdienās arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība mācīties visa mūža garumā. Uz to norādīja arī Nodarbinātības valsts aģentūras Darba tirgus departamenta direktore Eva Lossane, uzsverot karjeras konsultanta profesijas pieprasījumu: “Sabiedrība pamazām pierod pie situācijas, kad karjeras konsultācija attiecas uz jebkuru un ir izmantojama mūža garumā.” Speciāliste akcentēja arī formas dažādības nozīmi laikā, kad strauji mainās izglītības saturs: “Iespējams mācīties gan klātienē, gan attālināti, tāpat savā darbavietā un saņemt atbalstu no darba devēja. Jādomā arī par dažādu vecuma grupu vajadzībām un ērtumu, jo pozitīva pieredze mācību procesā ir ļoti svarīga.”
Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktore Baiba Bašķere savukārt aicināja visas iesaistītās puses palīdzēt veidot pieaugušo izglītību kā visai sabiedrībai raksturīgu kultūru, nevis izmantot to tikai kā ārkārtas risinājumu dzīves pārmaiņu gadījumā. Viņa uzsvēra, ka jāņem vērā situācijas attīstība pēdējā desmitgadē. Baiba Bašķere atzīmēja – ja 2016. gadā mācības cilvēkiem tuvu dzīves vai darba vietai bija reti pieejamas, tagad šajā sfērā ir notikušas ievērojamas pozitīvas pārmaiņas. Tāpat arī pieaudzis darba devēju atbalsts pieaugušo izglītībai.
Baiba Bašķere norādīja, ka jau pašlaik top dažādi projekti un iniciatīvas, kas tiks izmantoti arī “neredzamo” sabiedrības grupu uzrunāšanai. Šādu projektu veidošanā palīdz arī Eiropas pieaugušo izglītības tīkls EPALE, kurā pieaugušo mācību programmu koordinatoru prasmes apguvuši jau 13 tūkstoši cilvēku. Viņi savukārt turpinās izglītot savos reģionos dzīvojošos. Pozitīvi vērtējamas arī DigComp kompetences un sakārtots neformālās izglītības konteksts. Viss teiktais ļauj secināt, ka tieši mūžizglītība, digitālās un finanšu pratības uzlabošana varētu būt viens no perspektīvākajiem virzieniem, kā samazināt sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu un reintegrēt viņus darba tirgū.
17.07.2024. / Autors: Ilona Noriete / Foto: Pixabay
