Savā pēdējā sēdē 13. Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Darba likumā, paredzot 2023. gadā celt minimālo algu līdz 620 eiro, bet no 2024. gada – līdz 700 eiro. Varētu paslavēt Saeimu par šo labo darbu, taču valsts un iedzīvotāju labklājības celšanai ar to vien būs par maz. Nepieciešami kompleksi pasākumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un ēnu ekonomikas izskaušanai.
Lai arī politiķi lēmuši par minimālās algas palielināšanu, Latvijā tā joprojām ir zemākā Baltijā. Igaunijā minimālā alga no 2023. gada 1. janvāra būs 725 eiro, Lietuvā – 840 eiro. Ar ko mēs esam sliktāki par Lietuvu un Igauniju, kuras mūs ievērojami apsteigušas? Kā nesen izteicās Vilis Krištopans (“Latvija pirmajā vietā!”, LPV), “vai tad viņiem bija cits kovids un cits Putins”?
Klupšanas akmeņi – korupcija un ēnu ekonomika
Par to, kāpēc Igaunijā un Lietuvā ir lielākas algas un ātrāk augoša ekonomika, visnotaļ interesanti viedokļi septembra nogalē izskanēja Latvijas Radio raidījumā “Atvērtie faili”.
“Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, norādot uz tā dēvētajām “Rīdzenes” sarunām, kuras vēl 12. Saeimas laikā Ingunas Sudrabas vadītā parlamentārās izmeklēšanas komisija veikli “paslaucīja zem tepiķa”, uzsvēra oligarhijas kaitīgo ietekmi, kura bijusi ļoti daudzpusīga. Bez tiešiem finansiāliem zaudējumiem zagšanas vai uzpūstu pasūtījumu veidā viņš atzīmēja arī publiskās dienas kārtības piesārņošanu. Proti, cilvēkiem, kuri grib kaut ko valsts labā darīt, varbūt tāpēc nav laika domāt par “tīģera lēcieniem”, bet “viņiem ir jācīnās, lai to valsti nenozagtu pavisam”.
Respektīvi, galvenais iemesls Latvijas atpalicībai no kaimiņiem ir korupcija un blēdīgu, ietekmīgu politikāņu stiprā vara. Kā tajā pašā diskusijā pauda investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, mūsu nelaime atšķirībā no kaimiņiem ir tā, ka pie mums bija vairāk, ko dalīt, un galarezultātā “mēs esam lielākā mērā aizgājuši pa šo pārdales ceļu, kas ir tuvs, radniecīgs Krievijai”. Lielzagļu (kā šos pārdales meistarus sauc Rungainis) vārdi ir visiem zināmi, tikai bēda tā, ka aiz katra šāda šeftmaņa stāv ne vien virkne sīkāku gariņu, bet arī labi “piebaroti” politikāņi, un tādēļ viņiem veiksmīgi izdodas izvairīties no atbildības. Tas ir nozīmīgs arguments par labu attīstības virzienam, kurā valstij nepieciešama jaunu politiķu paaudze bez vecās politekonomiskās mafijas “zauriem” bagāžā.
Ēnu ekonomika nepazūd, tā ir pat augusi
Ēnu ekonomikas nodarītie zaudējumi valsts budžetam pērn bijuši vairāk nekā 2,7 miljardi eiro, tātad vairāk nekā ceturtā daļa (!) no valsts budžeta. Tiesībsargājošās institūcijas, noķerot kādus aplokšņu algu maksātājus, lepni sit sev uz pleca, taču “pelēkā zona” mazāka nekļūst. Ēnu ekonomikas indekss Latvijā pērn bija 26,6% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un, salīdzinot ar 2020. gadu, tas pieaudzis par 1,1%, liecina Rīgas Ekonomikas augstskolas (“SSE Riga”) pētījums “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.–2021. gadā”.
Kā neliels mierinājums var kalpot apziņa, ka arī kaimiņi šo kaiti nav izskauduši – Igaunijā ēnu ekonomika pērn bija 19% no IKP, kas ir par 2,5% vairāk nekā 2020. gadā, bet Lietuvā ēnu ekonomikas apjoms audzis par 2,7% un bijis 23,1% no IKP. Latvijā 46,2% no ēnu ekonomikas veidoja aplokšņu algas, 23,8% neuzrādītie darbinieki, bet 30% – neuzrādītie ienākumi.
Kā redzams, ēnu ekonomikas īpatsvara lielākais apjoms saistīts tieši ar darbaspēku. Ņemot vērā, ka darbaspēku nodokļu ziņā mēs joprojām esam dārgākie ne vien Baltijā, bet arī Ziemeļvalstīs, par to nav jābrīnās.
Gaidām uzņēmējdarbības vides reālu uzlabošanu
Finanšu ministrija, runājot par ēnu ekonomikas cēloņiem, kā ekonomiski pamatotus faktorus min ietaupījumus, kuri rodas uz nodokļu un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu rēķina, kā arī iespējas, ko dod skaidras naudas norēķini un to zemais atklāšanas risks. Vainas apziņas neesamībā tiek vainota nezināšana un neinformētība par samaksāto nodokļu izlietojumu, kā arī zema uzticēšanās valstij un oficiālām struktūrām, attiecīgi arī valsts pārvaldes spējai efektīvi un godīgi izlietot nodokļos samaksāto naudu.
Vai tiešām kāds valsts pārvaldē domā, ka, teiksim, dīvainais darījums par astoņu miljonu “uzšķiņķošanu” no valsts budžeta Biķernieku zemes īpašniekiem vai nesenais skandāls Valsts ieņēmumu dienestā par nepamatotas krimināllietas safabricēšanu kukuļa izspiešanas nolūkā pret kokrūpnieku Ramoliņu veicinās šīs uzticēšanās rašanos? Iedzīvotāji arvien skaidrāk apzinās, ka “nodokļu maksātāju nauda” neizaug Valsts kases puķupodos, bet gan ir viņu pašu nopelnītā un nodokļu veidā valsts budžetā ieskaitītā nauda. Vienlaikus viņi redz gan skolotāju un mediķu šūmēšanos par zemajām algām, gan to, ka tanī pašā laikā ar dāsnu roku tiek palielināts atalgojums valsts augstākajām amatpersonām. Vai kādam vēl jābrīnās, ka netrūkst darbinieku, kuri ir ar mieru saņemt lielāku atalgojumu aploksnē?
Arī kukuļdošana nekur nav pazudusi
Kukuļdošana, salīdzinot ar 2020. gadu, pērn pieaugusi par 0,9% un sasniegusi 9,2%, liecina “SSE Riga” pētījums. Pētnieki to saista ar Eiropas Savienības fondu pieejamību. Jo lielākus projektus par Eiropas naudām var realizēt valsts un pašvaldības, jo lielāka ir uzņēmēju vēlme tos iegūt. Tādēļ gadās, ka noteikts procents par “pretimnākšanu” ieslīd arī atbildīgo institūciju darboņu kabatās. Diemžēl arī šeit mēs esam soli priekšā kaimiņiem – ja Igaunijā vidējais procents valsts pasūtījuma saņemšanai ir 4%, Lietuvā – 7,7%, tad Latvijā tie ir 8%. Pētnieku ieskatā šis procents salīdzinot ar 2020. gadu visās trijās Baltijas valstīs ir audzis. Šo sērgu var izskaust vienīgi izpratnes maiņa, taču, kamēr būs dzīva veco “zauru” politekonomiskās mafijas izpratne par lietu kārtošanu, nekas nemainīsies. Tā sakot, ja esi dabūjis lielu valsts pasūtījumu, tad arī proties atdot ietekmīgajiem onkuļiem un tantēm viņu tiesu par jautājuma “sakārtošanu”.
No pelēkās zonas var iziet
Jācer, ka topošais Ministru kabinets aiz savām nākamgad patīkami kāpušajām algām (no 2023. gada premjera alga kāps par 52%, ministriem – par 42%, Saeimas priekšsēdētājam par 75%) tomēr spēs rast politisko gribu darbaspēka nodokļu sloga mazināšanai, jo pagaidām Latvijā uzņēmējam darbinieks izmaksā dārgāk nekā kaimiņvalstīs. Protams, līdz ar minimālās algas paaugstināšanu šīs izmaksas augs. Tomēr izeja varētu būt darbaspēka nodokļu samazināšana vismaz līdz pārējo Baltijas valstu līmenim. Zaudējumus no zemākiem nodokļiem lielā mērā kompensētu ēnu ekonomikas samazināšanās. Ne velti Latvijas Banka jau 2020. gadā rekomendēja samazināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par 4% (šobrīd VSAOI kopējā likme ir 34,09%, no kuras darba devējs maksā 23,59%). Samazinoties darbaspēka nodokļiem, saruktu uzņēmumu ražošanas izmaksas, līdz ar to mazākām vajadzētu kļūt arī vietējās produkcijas cenām. Arī uzņēmumiem tad kļūst izdevīgāk pieņemt darbā jaunus darbiniekus, un daudziem tas būs stimuls iziešanai no pelēkās zonas.
Būs interesanti vērot, vai jaunievēlētā Saeima šo vienkāršo ābeces patiesību sapratīs, vai arī turpinās to spītīgi neņemt vērā.
7.11.2022. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: Pixabay
