Aivara Lemberga “piāristi” un “troļļi” cenšas cilvēkiem iegalvot, ka Lembergs cieš politisko konkurentu intrigu dēļ, bet visi ar viņu saistītie darījumi ir absolūti caurspīdīgi. “Ventspilnieks.lv” pāršķirstīja publisko pieejamo informāciju par Aivara Lemberga turības un politiskās ietekmes izcelsmi.
Viens no interesantākajiem avotiem ir kādreizējā Augstākās Padomes deputāta Viļa Selecka 1996. gadā izdotā grāmata “Ēnas pār Ventspili”, kuru publicists pats visiem iespējamiem līdzekļiem savulaik centās izraut no apgrozības. Ar tās fragmentiem iespējams iepazīties Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas 2006. gadā izdotajā grāmatā “Kas ir Lembergs”. Starp citu, tajā ievietotā intervija ar V.Selecki liek nojaust, iespējams, kādēļ tik steidzami bija jāiznīdē grāmatas pirmā versija.
“- Viņš ir tāds cilvēks, no kura jābaidās?
– Pamēģiniet par šitām personām – Šķēli un Lembergu – uzrakstīt patiesību! Tur būs asinis un… ja jūs līdz tam aizraksieties. Jūs domājat, ka viņi visas šitās lietas ir izdarījuši bez tā?”
No kurienes nauda?
Lemberga labklājības pamatā, visticamāk, ir simtos tūkstošos mērāmie dolāru atskaitījumi, ko Maskava vēl 1990. gadā maksāja Ventspilij par ekoloģijai kaitīgo ķīmisko kravu transportēšanu. Par dolāru kases vienīgo saimnieku uzmetās izpildkomitejas priekšsēdētājs Lembergs. Kā tolaik rakstīja žurnāliste Ināra Egle: “Pilsētas deputātiem nav ne varas, ne finanšu, ne iespēju. Viņi pat nenojauš, cik daudz naudas ir pilsētai jeb Lembergam, jo par daudzu gadu ciešanām saņemtā valūta neparādās pilsētas budžetā.” Savukārt toreizējais LTF līderis Māris Pamše 1991. gadā izteicās: “Kunga rīcībā ir nekontrolējami valūtas miljoni, par kuriem nav nekādas informācijas pat republikas valdībai un parlamentam.”
“Šķiet, jau 1992. gadā bija sākusies slepena, klusa privatizācija. Ventspils nav liela pilsēta, cilvēki daudz ko redzēja un dzirdēja. Paklīda runas par to, ka A. Lembergs dibina privātfirmas. Viņš, to, protams, noliedza. Tas esot blefs.” Šis citāts ņemts no “Ēnas pār Ventspili” pirmās versijas.
Vitāla Lejiņa mantojums
Nākamais būtiskais pagrieziena punkts ir 1997. gads, kad Lembergs, pateicoties negaidot mirušā studiju biedra Vitāla Lejiņa mantojumam, kļūst par legālu miljonāru. Lejiņam piederēja kompānija SIA “Inter–Rīga”, kas darbojās biroju tehnikas tirdzniecības jomā, taču no mantojuma dokumentiem izrietēja, ka viņš kopš 1993. gada vai ik mēnešus slēdzis vērā ņemamus darījumus un aizdevis lielas naudas summas. No kurienes tāda rocība cilvēkam, kurš, saskaņā ar LU Lietvedības departamenta arhīva materiāliem, augstskolā mēnesī saņēma ļoti pieticīgu atalgojumu? Piemēram, 1994., 1995. gadā tie bija 36,25 lati mēnesī. Pēc vienas no versijām Lembergs aizdevis bijušajam kursabiedram starta kapitālu “Inter–Rīga” dibināšanai, bet par pakalpojumu prasījis akumulēt Lemberga līdzekļus un novēlēt tos viņam savā testamentā. Vēlāk Lejiņš gribējis iepriekšējās vienošanās anulēt, bet nepaguvis… Bijušais “Latvijas kuģniecības” padomes priekšsēdis Druvis Skulte 2006. gadā izklāstīja šādu versiju: “Kad nāca pirmās Krievijas naudas, ko Lembergs nekādi nevarēja legalizēt, būdams pašvaldībā, un sākumā bišķi arī baidījās, tās tika tādā veidā laistas cauri. Lejiņš bija tas kanāls.”
Valsts nauda “iekrīt” starpniekfirmā
1997. gadā Ventspilī darbojās valsts kompānija “Ventspils nafta” (VN), kurā 37% kapitāldaļu piederēja “Latvijas naftas tranzītam” (LNT). Un kāpēc gan ļaut peļņu gūt valstij, ja to iespējams novirzīt uz pašu uzņēmumiem? Tika izveidots “Ventspils tranzīta serviss”, bet VN un LNT amatpersonas piedāvāja VN klientiem turpmāk izmantot uzņēmuma pakalpojumus caur starpniekiem – “Ventpils tranzīta servisu”. Klients saņēma maksājumu atlaides par katru ar starpniekfirmas starpniecību pārkarauto tonnu. 2001. gadā “Ventspils tranzīta servisu” šajā shēmā nomainīja Britu Virdžinu salās reģistrētā “Trans Oil System”.
Politiskais “jumts” un 5%
2006. gada nogalē, izmeklējot t.s. “Lemberga krimināllietu”, tika veiktas vairākas kratīšanas, tajā skaitā izņemts Ventspils tranzītuzņēmumu ilggadējās grāmatvedes Gitas Grasmanes datora cietais disks. Tajā bija gan informācija par to, kā realizētas shēmas par VN peļņas novirzīšanu, gan ka 5% no šo mākslīgi radīto starpniekuzņēmu peļņas novirzīti juridisku un fizisku personu korumpēšanai.
Gitas Grasmanes grāmatvedības tabulās korupcijas fonda izlietojums ir daļēji vai pilnībā šifrēts. Visbiežāk minētas iesaukas, tikai atsevišķos gadījumos partiju nosaukumi vai vārdi un uzvārdi, kas saistīti ar partijām vai amatiem valsts pārvaldes institūcijās. Pati Grasmane savās liecībās visbiežāk atsaucās uz atmiņas zudumiem, neiedziļināšanos dokumentos, kurus viņai licis parakstīt mīklainā nāvē mirušais Laimonis Junkrers. Savukārt Lembergs izpaudās, ka Grasmane daudzu gadu garumā “excel” tabulās pildījusi savas fantāzijas.
Tanī pašā laikā par 5% korupcijas fonda eksistenci un tā izlietojumu politiķu uzpirkšanai liecinājuši gan bijušie Lemberga biznesa partneri, gan fonda skaidrās naudas “menedžeri”.
Minētā informācija nav nekas jauns. Par to publiskajā telpā runāts gadiem ilgi. Arī Lemberga krimināllietas izskatīšanā. Un praktiski visā šajā laikā posmā viņš turpinājis ietekmēt politiskos procesus valstī, neskatoties uz tiesas aizliegumu, turpinājis būt reālais Ventspils pilsētas saimnieks, turklāt pamanījies gūt ievērojamu atalgojumu arī tagad ASV sankcijām pakļautajās biedrībās. Summas ir ievērojamas – no “Baltijas Biznesa asociācijas” viņš 16 gadu laikā atalgojumā saņēma ap 2,7 miljoniem eiro, no “Ventspils Attīstības aģentūras” kopš 2001. gada kopumā apmēram miljonu un sešdesmit piecus tūkstošus eiro, bet “Latvijas Tranzīta biznesa asociācijā” kopš 2000. gada kopumā 262 662 eiro.
Taču tālajā 1996. gadā, saskaņā ar valsts amatpersonas deklarāciju, Lembergam piederēja viens vienīgs zemes gabals ar mežaudzi Piltenes lauku teritorijā, neminēts privatizācijas sertifikātu un vēlākās “Nord/LB” bankas akciju daudzums un 75 tūkstoši latu skaidrā naudā. Tas arī viss.
15.11.2021. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: Pixabay
