Mēdz teikt: novembris ir pats drūmākais mēnesis visā gadā – vēl moka nostalģija par pagājušo (un reti pilnībā izbaudīto) vasaru, līdz nākamajam pavasarim vesela mūžība, nedēļu nedēļām drēgnums un gara tumsa. Vienīgais prognozējamais gaišumiņš – Ziemassvētki. Bet līdz tiem vēl jānodzīvo… Tomēr tā nu iegadījies, ka mūsu tautas lielākie svētki svinami tieši novembrī. Kas zina – varbūt likteņa mājiens, ka tumšākajā laikā savas valsts gaismas svētkus var svinēt tikai stipra tauta?
Vai mēs esam stipra tauta? Tagad. Šodien?
Pirms 18. novembra nāk 11. novembris. Šīs dienas nav šķiramas viena no otras, kaut arī tās šķir vesels gads. Ja nebūtu bijis 1918. gada 18. novembra, tad 1919. gada 11. novembrī nebūtu, par ko cīnīties. Ja nebūtu bijis 1919. gada 11. novembra, tad 1918. gada 18. novembris būtu vienkāršs datums kalendārā, un mēs… Kur šodien būtu mēs, kādas valsts pilsoņi, ja mēs vispār eksistētu? 11. un 18. novembris ir viena veseluma neatraujamas daļas. Šis veselums ir Latvija. Šis veselums esam mēs.
Tajās tālajās, saltajās un tumšajās novembra dienās viens latviešu vīrs stāvēja pret desmit ienaidniekiem. Viens pilnā augumā izslējies, brīvības alku uzlādēts latvietis bija stiprāks par desmit naida un verdzinātkāres pārņemtiem pretiniekiem. Šī apziņa izdzīvoja cauri gadiem, un kā nakts ugunskurs sildīja arī 1991. gada janvāra barikādēs.
Tad, kad Latvija vēl bija jauna, katrs novembris bija svētku laiks, neatkarīgi no tā, vai ārā līst, vai snieg, vai spīd saule, vai debesis svina krāsā. Pat 1919. gada 18. novembrī, Latvijas pirmajā dzimšanas dienā, bažu un vispārēja trūkuma laikā, ikviens, kurš vien spēja, pacēla kaut pavisam mazu sarkanbaltsarkano karodziņu. Tālaika Ministru prezidents Kārlis Ulmanis rakstīja: “Šodien Vidzeme un Rīga svin pirmos Latvijas valsts pastāvēšanas svētkus. Bet šie svētki nav pilnīgi: nedzirkst prieks saules staru spožumā, neskan jautri smiekli visās malās, nestaro sejās svētku sajūsma. Tas tamdēļ, ka svētkos trūkst divu māsu. Jaunākā – nomocītā Latgale – vēl smok zem lielinieku jūga, vecākā – bagātā Kurzeme – laupītāju gūstā. Skaistule Rīga tikko pārcietusi Bermonta–Golca neliešu uzbrukumu. Šie laupītāji veselu mēnesi apšaudīja Rīgu ar smacējošām gāzēm, nāvēdami sievas, bērnus un mierīgus pilsoņus. Pēc izšķirošā trieciena, ko laupītāju pulki saņēma no jaunās Latvijas armijas Rīgas vārtu priekšā un kura sekas bija 11. novembrī uzsāktā paniskā bēgšana, nav nekādu šaubu, ka tēvijas mīlestības un neredzētas pašaizliedzības pilnā Latvijas armija galīgi izdzīs no Kurzemes visus ienaidniekus un atbrīvos Latgali.”
Ventspilī tobrīd ienaidnieku nebija, pēdējie vācieši pilsētu pameta vēl jūlijā, bet 7. Siguldas pulka rota leitnanta Bekmaņa vadībā 1919. gada agrā rudenī nosargāja Ventspili no bermontiešu uzbrukumiem. Cīņās pie Vārves un Stendes vairāki no Ventspilī vasarā sagaidītajiem latvju kareivjiem nolika savas galvas uz dzimtenes zemītes. Trīs no viņiem apbedīti Meža kapos, kur 1989. gadā Vides aizsardzības kluba biedri uzlika trīs baltus krustus ar lakoniskiem uzrakstiem “Latvju kareivis”.
Latvijas pirmajā dzimšanas dienā paši labākie apsveikumi bija cerīgās ziņas no abām frontēm. 1919. gada 18. novembrī Latvijas armijas daļas ar kaujām tuvojās Jelgavai, ieņēma Mežotni un Bausku, iegūstot vācu lidmašīnu (aeroplānu), vairākus desmitus ložmetēju, lielgabalus un munīciju, Latgalē pēc vairāku sādžu atbrīvošanās strauji tuvojās Lubāna ezeram. Un Ventspils Latviešu biedrības namā, kur tovakar atkal spēlēja pašmāju orķestris un uzstājās pašmāju mākslinieki, pie pieticīgā mielasta galda skanēja tosts – par Latviju, par mūsu uzvaru! Kāds no tālaika lieciniekiem rakstīja: “Mūsu pirmais 18. novembris bij vairāk rūpju pilna diena, kad mums vajadzēja zvērēt darbam un mūsu uzticīgam zobenam. Vācu intrigas un zemes iekšējo ienaidnieku sazvērestību nodomi auga līdz ar mūsu valsti. No Krievijas mums uzbruka komunistiskais imperiālisms. Mēs piedzimām ar zobenu rokā un ienaidnieku savā priekšā redzot. Visu pagājušo gadu mēs pazinām tikai cīņas un cīņas. Pirmajā neatkarības gadā mēs jau trešo reizi atsvabinām Latviju no ārējiem iebrucējiem…”
Visos Latvijas Pirmās republikas pastāvēšanas gados novembra svētki bija plaši, daudzpusīgi, atraisīti: no dievkalpojuma rītā līdz spožai svētku ballei vakarā. Kāda vecmāmiņa, kas nu jau sen Aizsaulē, stāstīja, ka trešajos valsts svētkos (1921. gadā) no rīta baznīcā redzējusi vairākus mūspusniekus, latviešu strēlniekus, kuri cīnījušies Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā un Nāvessalā. “Bet vakarā visa mūsu famīlija – tēvs, māte un mēs ar māsiņu – gājām uz svinēšanu biedrības namā. Tur viss bija izpuškots ar zaļām mētrām un sarkanām mārtiņrozēm, cits nekas jau vairs neziedēja. Zālē pie skatuves karogi. Mums ar māsu mammīte bij sataisījusi jaunas štātes (kleitas – aut.) no ceriņkrāsas satīna. Kurpes gan bij vecas, bet tolaik jaunas dabūt nevarēja, pat dziedātājas uz skatuves kāpa vecos zābaciņos. Viena jauna kundze lasīja dzejoļus tik skaisti, ka acīs saskrēja asaras. Pēc tam dejojām tā, ka vai no kājām jākrīt. Pat mans paps ar mammīti valsēja, jauniem priekšzīmi rādīdami. Tas bija tāds prieks!”
Par tradīciju kļuva armijas daļu parādes. “No sākuma karavīri soļoja Baznīcas laukumā, papriekš bija dievkalpojums, pēc tam parāde. Vēlāk gāja uz Esplanādi. Spēlēja jūras aizsargu diviziona orķestris. Laiks bija nejauks, lietus ar vēju, bet pēc parādes Esplanādē lietus pārgāja, pat saule uzspīdēja. Gājiens bija cauri visai pilsētai. 1928. gadā es biju mazs puika, bet karodziņš man bija rokā, pa kādām ielām gāja karavīri, skauti un skolnieki, pa tām mēs ar tēvu. Kad soļotāji dziedāja, mēs dziedājām līdzi. Visām dziesmām vārdus nezināju, bet “Div’ dūjiņas” varēju i viens pats nodziedāt,” šīs veca ventspilnieka atmiņas pierakstītas 90. gadu sākumā.
Ļoti spilgti Ventspilī Latvijas dzimšanas diena svinēta 1938. gadā: “Vakarā mūsu pilsēta iemirdzējās gaiša un priecīga tādā krāšņu uguņu daudzumā, kāds Ventspilī vēl nebij redzēts. Iestādes, skolas, organizācijas un namsaimnieki bija rūpējušies, lai svētku uguņu mirdzums būtu tikpat gaišs, cik liels mūsu prieks par savu valsti. Daudzie tūkstoši ventspiliešu, kas ielās vēroja šos gaismas plūdus, pārdzīvoja skaistus svētku mirkļus. Daudzās vietās pirmoreiz lietoja prožektorus un liela apmēra valsts karogus. Patiesu prieku daudzajiem skatītājiem sagādāja uguņošana Čakstes laukumā (tagad Jaunpilsētas laukums – aut.). Daudzkrāsainas un visāda veida raķetes šāvās augstu gaisā, un skaistākos uzliesmojumus pavadīja skatītāju prieka izsaucieni,” tas no tālaika avīzes.
Mana māmiņa reiz stāstīja par pēdējo piedzīvoto 18. novembri 1939. gadā. “Bijām nesen pārcēlušies uz jauno, tēva nopirkto māju. Visa vasara pagāja kārtošanas darbos, tikai vēlu rudenī, kad bija sakopts arī dārzs, varēja atvilkt elpu. Nāca svētki, gaidījām ciemiņus. Dzīvoklis spīd un laistās, māte cep speķraušus un plātsmaizes, un lielu kliņģeri – svētku galdam. Bija sagādāts jauns valsts karogs – no dārga, ļoti smalka vilnas auduma. Atbrauca mans brālis, jūrnieks. Mēs visi bijām tik lepni un laimīgi savās mājās, savā zemē, kad, pie svētku galda sēžot, pa logu varēja redzēt plīvojam mūsu karogu…”
To karogu 18. novembrī pie mājas pacēla arī kara gados – vācu okupācijas vara atļāva. Taču tādas svētku sajūtas vairs nebija, bija bailes, nedrošība, kaut kur varbūt klusa cerība, ka galu galā viss atkal būs labi, tāpat kā kādreiz. Nebija.
Māmiņas pieminēto karogu reiz redzēju savām acīm. Vecāmāte kaut ko meklēja savā kumodē, un ziņkārīgais meitēns stāvēja blakām. No atvilktnes dziļuma vecāmāte izcēla ciešā ritulī savīstītu tumši sarkanbrūnu auduma gabalu, kam viena mala bija apdzeltējusi, bet redzams, ka kādreiz bijusi balta. “Kas tas ir, omamm?” “Tas vairs nav nekas,” sekoja šerpa atbilde, pēc kuras tālāki jautājumi lieki. Nākamajā reizē, kad kumode atkal bija vaļā, noslēpumainais ritulis bija pazudis. Daudz daudz vēlāk māmiņa pastāstīja, ka tas bijis Latvijas valsts karogs no TIEM laikiem. Omamma to sadedzinājusi, lai mazmeita (pioniere taču!) skolā nesāktu pļāpāt, lai čekisti neuzzinātu…
Reti kurš no mūsu paaudzes tolaik zināja, ko Latvijai nozīmē 18. novembris. Nebija dzirdēts, ka Ventspilī kāds būtu paveicis tādu varoņdarbu kā Bruno Javoišs Rīgā 1963. gadā un vēl pirms viņa Bauskā, Alūksnē, Valmierā, Cesvainē tikpat latviski–patriotiski noskaņoti jaunieši, uzvelkot augstākajā punktā – torņos, kokos – neatkarīgās Latvijas karogu. Taču, mācoties astotajā klasē, ieraudzīju, ka daži manas klases zēni sev uz plaukstas virspuses ar sarkanu lodīšu pildspalvu uzzīmējuši tādu kā karogu ar neaizkrāsotu svītru vidū. “Kas tas ir?,” pajautāju klases biedram, ko arī sauca Bruno. “Latvijas karogs,” viņš lepni atteica. “Tāpēc, ka šodien ir astoņpadsmitais novembris.”
Kas ir 18. novembris, zināju. Mājinieki tad vienmēr mēģināja radio sameklēt “Amerikas balsi”, un raidījumu ievadīja “Dievs, svētī Latviju”. “Vai tev ir sarkanā pildspalva? Iedod man arī!” Šķiet, mūsu “demonstrāciju” neviens no skolotājiem nepamanīja, citādi noteikti būtu sacēlusies brēka. Bet mēs, kaut vai nedaudz, jutāmies kā mazi varoņi, kā pieskārušies kam agrāk nepazītam, bet ļoti svarīgam. Varbūt tā pirmoreiz izpaudās mūsu nacionālā pašcieņa un vēsturiskā apzināšanās? Mūsu ceļš uz astoņpadsmito novembri, gandrīz vai intuitīvs, jo skolā par to nemācīja (tieši pretēji!), mājās – ja arī stāstīja, tad ļoti maz, baidoties no represijām, kas mūsu vecākiem vēl bija dzīvā atmiņā.
Laiks plūda. Pienāca 1987. gads, kad drosmīgie “helsinkieši” uzdrīkstējās nolikt pie Brīvības pieminekļa Rīgā vaiņagu ar lentēm. Vēl līdz šim brīdim nezinu, vai tās bija sarkanbaltsarkanas vai melni baltas, jo “Padomju Jaunatnē” ievietotā bilde bija melnbalta. Un, kaut arī lente bija sīka detaļa, svītrojums – nepārprotams. Daudzi paziņas šo mazo attēlu izgrieza un glabāja. Bet 1988. gadā mūsu karogs atdzima visā sarkanbaltsarkanajā krāšņumā. Mazā audumu veikalā iegādātais bordosarkanais katūna baķis kļuva par pārdesmit karogiem, kuri lepni uzplīvoja Ventspilī 18. novembrī par spīti slapjā sniega blāķiem, kas gāzās no tumšajām debesīm un kurā kļuva pilnīgi neredzams 21 metru augstais Ļeņins. Tur, kur agrāk dārdēja okupācijas armijas orķestru apdullinošie marši, tovakar skanēja “Līvzemes” dziedātās visskaistākās mūsu tautas, mūsu zemes un mūsu karoga dziesmas. Tūkstoši sanākuši, tūkstoši kailām galvām dziedāja Latvijas himnu. MŪSU NOVEMBRIS bija atgriezies. Tumšs, auksts, slapjš, sniegains, tomēr mūsu svētku mēnesis! Mēs esam stipra tauta, spējam uzstarot arī drēgnā saltumā.
Pagājuši vairāki gadu desmiti. Tolaik ilgotais krasts – mūsu Latvijas valsts – sasniegts. Lai ar’ kreņķi un nebūšanas, tak pašiem savas, un – pamazām, palēnām – tās kaut kā pārvaram. Ir cerība, ka kaut kad tiešām dzīvosim tiesiskā valstī, kur viens likums un viena taisnība patiesi būs visiem, nu, gandrīz! Diemžēl jau otro gadu mūsu svētkus apēno negantā epidēmija, un grūti izjust prieku, zinot, cik daudz cilvēku cieš. Taču prieks ir vajadzīgs, ļoti, ļoti vajadzīgs!
Atcerēsimies, pareizāk, iztēlosimies to – pašu pirmo 18. novembri, kad Latvijā plosījās gan karš vairākās frontēs, gan baismīgā “spāņu gripa”, kas pļāva vēl nežēlīgāk, nekā mūsdienu “kovids”. Un tomēr mūsu tālie senči tajā novembrīgajā tumsā atrada spēku priecāties par to, kas iegūts un izcīnīts. Mēs noteikti neesam vājāki par viņiem (kaut arī 21. gadsimta labklājības mazliet izlutināti), esam un paliekam stipra tauta. Tu. Es. Mēs. Jūs. Un viņi visi.
Tāpēc pacelsim karodziņus. Pie mājām, pie automašīnām, pie logiem, pie apģērba. Apliecināsim savu stiprumu tā, ja reiz sanākt kopā pašbrīd nav iespējams.
18.11.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ventspilnieks.lv
