Tāpat kā Igaunijas valdības vadītāja Kaja Kallasa, ekspremjers Krišjānis Kariņš (JV) ir pieteicies kandidēt uz Ziemeļatlantijas alianses jeb NATO ģenerālsekretāra amatu. Abu iluzorās izredzes citur pasaulē – vismaz publiski – tiek pieklājīgi novērtētas kā pietiekamas, bez apslāpētas ķiķināšanas piedurknē.
Jau ziņots, ka Latvija pat sākusi neoficiālas starpvalstu konsultācijas par iespējamu sava kandidāta virzīšanu NATO ģenerālsekretāra amatam. To intervijā TV3 trešdien, 22.novembrī, atzina Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) – komentējot tagadējā Latvijas ārlietu ministra pausto gatavību pretendēt uz alianses augstāko politisko amatu. [Pēc tradīcijas civilais politiskais vadītājs – ģenerālsekretārs – tajā pārstāv Eiropu, militārais vadītājs – ASV bruņotos spēkus.]
Arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs izteica pārliecību, ka bijušais valdības vadītājs ar darba pieredzi Eiropas Parlamentā ir atbilstošs kandidāts NATO amatam.
Tiesa, šādā entuziasmā – tas uzbangojis gan Vienotībā, gan Igaunijas Reformu partijā – ir kāda svarīga nianse. Par Kallasu kā iespējamo pretendenti šim NATO postenim tika runāts jau pavasarī, bet tad viņa pati bija izteikti skeptiska un pat vienaldzīga par šo iespēju.
Reformistu līdere tobrīd bija guvusi spožus panākumus martā rīkotajās parlamenta vēlēšanās un izveidojusi savai jaunajai valdībai parocīgu triju partiju vairākumu.
Ciniski izsakoties, tajā brīdī Kallasai gluži loģiski šķita daudz labāk būt “pirmajai meitenei ciemā” – neapstrīdētai līderei nacionālajā politikā. Lai arī kādas iespējas un ienesības paver starptautiskie amati, tie tomēr bieži vien ir/šķiet sava veida trimda. Kā “mīļi” un precīzi teikts slavenajā dāņu TV seriālā Valdība, “Briselē neviens nedzirdēs tavus brēcienus” (I Taču tagad – personiskā “Krievijas biznesa” skandāla, nodokļu palielināšanas un nesavaldītas vīzdegunības ietekmē – Kallasas popularitāte un reputācija Igaunijas sabiedrībā ir sairusi. Ir jūtami nobrucis arī Reformu partijas reitings, taču tā joprojām izrāda aklu uzticību savai līderei. Vienlaikus citu Igaunijas politiķu un politikas vērotāju vidū arvien skarbāk tiek pieteikta, viņuprāt, vienīgā visiem izdevīgā izeja no strupceļa: valsts politika un valdības darbs ir pilnībā jāatbrīvo no “toksiskās” Kallasas, reformistiem viņu aizdabūjot projām uz kādu starptautisku amatu. Jā, kaut vai uz NATO! [Tiesa, norvēģa Jensa Stoltenberga pilnvaras – jau vairākkārt pagarinātas – beigsies vien nākamā gada oktobrī.] Varētu jau aizsūtīt “bargo kundzi” arī uz Eiropas Parlamentu – bet vai tam pietiks vēlētāju gribas?
Savukārt Krišjānis Kariņš, tā šķiet, ir jau dziļi iedzīts tajā stūrī, uz ko Kallasa tikai virzās. Var viegli pamanīt, ka ārlietu ministra amats viņam šķiet tikai garlaicīga “uzgaidāmā telpa” ceļā uz kaut ko vērienīgāku. Tā var kļūt par ekspremjera personīgu traģēdiju – atklāt, ka esi “iestrēdzis” Valdemāra ielā 3 un vienīgā reālā izeja ir aiziešana no aktīvās politikas…
Vēl nesen pa politikas kuluāriem klīda bravūrīgas runas, ka Valdim Dombrovskim nākamgad nāksies pierauties savos nākotnes plānos, jo Kariņš vēlas sēdēt Eiropas Komisijā. Taču, lai kāda lielummānija pēc koalīcijas nomaiņas nebūtu pārņēmusi Vienotību, pieļauju, tai varētu pietikt dūšas un veselā saprāta reāli izvērtēt savas izredzes – partijai vienmēr pārāk svarīgajā! – Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņā.
Kādam tomēr varētu nākties Vienotības atbalstītājiem atbildēt par Aivara Lemberga un viņu apkalpojošās “Zaļo un Zemnieku savienības” izvilkšanu no dziļās opozīcijas bedres – kaut vēlētājiem tika solīts gluži pretējais. Visticamāk, eiroparlamenta vēlēšanās par tādu kļūtu Kariņš. Īpaši, ja viņa iegribu dēļ tiešām kandidātu sarakstā malā pastumtu starptautiski respektēto (un ar Valsts prezidenta vēlēšanu darījumu nesaistītais) Dombrovski.
Drīzāk pat jāvaicā, vai Kariņam vispār vajadzētu kandidātam šajās vēlēšanās? Ļoti ticams, ka viņš varētu ne tikai izgāzties pats, bet sacūkot visu Jaunās Vienotības kampaņu. Lai cik publiski lojālas pret ekspremjeru būtu tagadējās Eiropas Parlamenta deputātes Sandra Kalniete vai Inese Vaidere, baidos, ka viņu patiesais viedoklis ir skaidri nojaušams…
Tieši tāpēc Kariņa un Kallasas sapnī par NATO ģenerālsekretāra krēslu ir abiem ļoti īpaša burvība viņu tagadējā stāvoklī: tam nevajag kvalificēties pilsoņu balsojumā. Amatu ieņem tas kandidāts, par ko vienojas alianses dalībvalstu valdības.
Kallasai ir acīmredzama priekšrocība, salīdzot ar Kariņu – viņas [vai tā vēl drīkst teikt?] dzimums. Trīs ceturtdaļgadsimtus ilgajā organizācijas vēsturē tai nav bijis nevienas ģenerālsekretāres, un nu jau tas šķiet diezgan piedauzīgi. Tiesa, arī dažus gadus vecākajā Apvienoto Nāciju Organizācijā ir tieši tāpat.
Taču Igaunijas premjeres – un, neaizmirsīsim, arī viņas politisko pretinieku! – cerības šonedēļ nācās pagaisināt Igaunijas sabiedriskajam medijam ERR, pārstāstot arī mūspusē zināmā britu drošības eksperta Edvarda Lūkasa vērtējumu viņas izredzēm. Šī publicista verdikts: jā, Kallasa ir perfekti piemērota NATO darbam, taču šī perfekcija viņai maz ko līdzēs. Nākamā NATO ģenerālsekretāra izvēles process var būt nopietns pārbaudījums pat igauņu lieliskajai humora izjūtai, vēsta Lūkass.
Dažas NATO dalībvalstis ir vienlīdzīgākas par citām – un par to Igaunijā nevienam smieki nenāk, viņš piebilst. Kallasa tiekot minēta kā “izcils” šķietamais kandidāts – ar izredzēm “uz papīra”.
Jā, viņa ir sieviete, kura nāk no valsts, kas NATO iestājusies nesen – bet Austrumeiropa vēl nav bijusi pārstāvēta NATO līdera amatā –, toties aizsardzībai ik gadu tērē vairāk nekā 2% no sava iekšzemes kopprodukta. Līdz šim trīs NATO ģenerālsekretāri ir nākuši gan no Lielbritānijas, gan no Nīderlandes, divi no Beļģijas, pa vienam – no Itālijas, Vācijas, Spānijas, Dānijas un Norvēģijas.
Kallasa galvenais sāncensis ir Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, ko Lūkass dēvē par “teflona” kandidātu, kura reputācijai nekas “nepielīp” – pat ja viņš pārgājis no tradicionālās nīderlandiešu merkantilisma pieejas – arī attiecībās ar Krieviju – uz mūsdienās aktuālo “konvencionāla vanaga” nostāju. Viņam nekaitē arī tas, ka Nīderlandes aizsardzības izdevumi ir tikai 1,58 procenti no iekšzemes kopprodukta.
Tas, ko pati Kallasa un viņas atbalstītāji uzskata par priekšrocību – premjeres un Igaunijas konsekvence Krievijas režīma kritikā (kas, eksperta ieskatā, visdaiļrunīgāk izpaudās Lenarta Meri prezidentūrā no 1992. līdz 2001.gadam) –, realitātē būtu politiķes vājā vieta.
Lūkass te atgādina, ka bijušais Eiropas Komisijas viceprezidents Franss Timmermanss, kurš atkal ir iesaistījies Nīderlandes iekšpolitikā, nesenā TV intervijā pieļāva, ka Igaunijas robeža ar Krieviju ir “potenciāls jautājums”, kas varētu ietekmēt Kallasas kandidatūru.
Britu eksperts secina: arī Norvēģija robežojas ar Krieviju, tomēr tas nekad nav traucējis Stoltenbergam – tātad “veco Rietumu” valstis joprojām tiek uzskatītas par drošāku izvēli nekā jaunās austrumu flanga valstis. Lūkasa pausto domu “pārtulkojot latviski”, alianses vecbiedru acīs Kallasa [vai cits baltiešu/austrumeiropiešu kandidāts] varētu būt pārāk riskanta izvēle – nespējot ierobežot savu “ieinteresētību” konfrontācijā ar Krieviju un saglabāt vēsu galvu, ļaujoties emocijām un pat “aizspriedumiem”… Šonedēļ līdzīgu, bet daudz tiešāk un skarbāk formulētu viedokli par Kallasas (ne)izredzēm uz NATO amatu ERR izteica arī igauņu eksperts – Starptautiskā aizsardzības un drošības centra Tallinā direktors Indreks Kanniks. Viņa ieskatā, alianses “lielās valstis” jau ir izšķīrušās par labu Ritem.
Kallasai izredžu nav tādēļ, ka ASV cenšas izvairīties no jebkādas konfrontācijas padziļināšanas ar Krieviju, bet par “riskanto” Igaunijas premjerministri valda aizdomas, ka viņa ģenerālsekretāra amatā gribēs īstenot savas valsts politiku. [Kaut patiesībā šajā postenī nemaz nav pilnvaru rīkoties kaut cik patstāvīgi.]
Piekrītot šiem argumentiem, jānonāk pie šāda kopsavilkuma: ja starptautiski pamanītākās un konsekventākās Kallasas izredzes realitātē svārstās ap nulli, tad Kariņam tās noteikti ir krietni vien zemākas…
27.11.2023. / Autors: Dainis Lemešonoks, BNN / Foto: Ārlietu ministrija
