Fakti, ko Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners apcer savā izvērstajā makroekonomiskajā analīzē Enerģētikas zaļais mezgls, «piemet sērkociņu» vēl vienam – pagaidām, šķiet, varbūtiskam – politiskajam skandālam. Latvijai grūtā brīdī tika piedāvāta lēta sašķidrinātā gāze no ASV, bet mūsu valdība izdevīgo piedāvājumu vienkārši «palaida gar ausīm».
Lūk, plašs un «košs» citāts no ekspertu elitārajā «tribīnē» – vietnē makroekonomika.lv – publicētā Kušnera raksta, kas atsedz arī citas Latvijas gāzes iegādes politikas ērmības:
«Fosilais stopkrāns vai tilts? 2022. gada aprīļa sākumā ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs ar ierēdņiem un Latvenergo pārstāvjiem darba vizītē apmeklēja ASV, lai «pārrunātu ilgtermiņa sadarbību enerģētikas jomā».
Vizītes laikā mūsu delegācija saņēma piedāvājumu iegādāties sašķidrināto dabasgāzi [LB precizējums – BNN] jeb SDG 10 teravatstundu (TWh) apjomā, slēdzot līgumu uz 10 gadiem. Cena atbilstu ASV biržas Henry Hub (HH) cenai. Pagājušajā gadā HH augstākā cena vasarā bija vien 30 eiro par megavatstundu (EUR/MWh), šobrīd 8 EUR/MWh un piedāvājuma izteikšanas laikā – ap 10 EUR/MWh.
Ņemot vērā saspringto situāciju tirgū, tā bija pretimnākšana – dot mums iespēju iegādāties SDG no termināļa ASV. Vācijas valdības pārstāvji ar samērā vājām sekmēm jau vairākkārt ir apmeklējuši Persijas līča valstis, cerot iegūt ilgtermiņa līgumus, savukārt Polijas PK Orlen nupat parakstīja 20 gadu līgumu* ar ASV kompāniju par 14.4 TWh SDG iegādi.
Ar ekspertiem pārrunājot iespējamo gala cenu piegādātai gāzei Latvijā, noskaidroju, ka pārvadājumu cena ir ļoti mainīga, saspringtajos tirgus apstākļos vasarā tā bija 2–15 EUR/MWh robežās, kam jāpievieno apdrošināšanas un citu risku vadīšanas izmaksas. Atgādinājumam – Eiropas gāzes biržas TTF cena 2022.gada vasarā svārstījās 200–300 EUR/MWh robežās.
Sarunas ar ASV gāzes kompānijām Latvijas valdības līmenī vai tās uzdevumā netika uzsāktas. Tā ir politiska izvēle ar tālejošām ekonomiskām un sociālām sekām, bet neapšaubāmi arī efektīva šoka terapija ātrākai fosilo resursu patēriņa mazināšanai.
Atturēšanās no gāzes darījuma ar ASV iemeslu neformāli skaidrojumi satur visai vājus argumentus – biežāk minētais ir bailes slēgt ilgtermiņa darījumu, joprojām cerot uz lētās Krievijas gāzes plūsmas atjaunošanos pēc kara, kā arī nepieciešamība mazināt fosilo resursu patēriņu un reģionālo SDG termināļu trūkums.
Otrais arguments ir vietā, lai gan ASV piedāvātais līguma apjoms jau sākotnēji ir mazāks par mūsu vēsturisko gada patēriņu (ap 12 TWh), un loģisks risinājums būtu līgumā iekļaut tālākpārdošanas tiesības – lai, mazinoties savam patēriņam, varam sūtīt tankkuģus citiem pircējiem. Grūti iedomāties, ka, piemēram, Āzija, kas ir strauji augošs SDG patērētājs, apsteigtu Eiropas valstis fosilo resursu mazināšanā un mums būtu grūtības realizēt (ar papildu peļņu) pielīgto gāzi.
Savukārt par cerībām atgriezties enerģētiskā atkarībā no Krievijas – man pat trūkst vārdu!
Termināļu trūkums bija pamatots arguments 2022. gada vasarā, bet kopš tā laika situācija ir kardināli mainījusies, igauņu un somu kopprojekts – Inko terminālis – ieguvis reālas aprises. Jau drīzumā pirmais kuģis ar gāzi Latvijai varētu papildināt krājumus Inčukalnā.
Zemās gāzes cenas šobrīd nav pamats optimismam par tālāko attīstību nākamajā apkures sezonā, tiešo piegāžu no ASV finansiālais ieguvums Latvijai svārstās ap vienu miljardu eiro gadā. Fiskālās disciplīnas padome, izsakot bažas par inflācijas kāpumu, 2022.gada 25.maijā slēgtā diskusijā mēģināja aktualizēt gāzes iegādes jautājumu, uzaicinot uzņēmēju organizācijas, atbildīgos ierēdņus un politiķus. Ieradās tikai viens politiķis, bet diskusijas laikā tika secināts, ka bez politiskiem lēmumiem neviena no valsts energokompānijām nevar pēc pašiniciatīvas uzsākt sarunas ar ASV.
Nekāda virzība joprojām nav novērojama, vien Latvenergo aktīvi meklē iespējas slēgt izdevīgus gāzes līgumus, lai nodrošinātu SDG piegādes savām vajadzībām, jau publiski izskanējušas ziņas arī par rezervētām jaudām Klaipēdas terminālī. Pēc apjomiem tā ir vien daļa valstij nepieciešamā apjoma. 2022.gadā notikušās SDG piegādes veiktas par augstajām Eiropas cenām (TTF), bet mēs turpinām dancot ap Latvijas Gāzes pusdzīvo «rumpi».
Šķiet, ka starp rindām nolasāms arī Latvijas politikā iedzīvojies netikums neērtu dialogu ar sabiedrību un lobija organizācijām par nepopulārām, bet savlaicīgām reformām aizstāt ar situācijas eskalāciju līdz krīzei ar sekojošu tās apņēmīgu risināšanu, nepopulāros lēmumus pamatojot ar krīzes novēršanu un ārēju ietekmi. Tā ir sociāla un ekonomiska cena par politisku komfortu.
Valdības paziņotais plāns izvērtēt Latvijas dalību Paldisku-Inko termināļa būvniecībā nemanāmi izplēnēja. Klaipēdas un Paldisku-Inko termināļi, veidojot vienotu trīs Baltijas valstu energopolitiku, spētu jau šogad nodrošināt Latvijai nepieciešamās gāzes piegādes.
Savulaik neveikt investīcijas Klaipēdas terminālī arī bija politisks lēmums. Bez politiska atbalsta Latvenergo gada vidū nespēja izcīnīt apjomīgu ilgtermiņa līgumu ar Klaipēdas LNG termināli, kas skaidri pierāda, ka šādās krīzes situācijās valsts aktīva un mērķtiecīga iejaukšanās ir ne vien vēlama, bet nepieciešama.
Naiva paļaušanās uz «tirgus spēkiem» nozīmē vien augstas cenas un neprognozējamu attīstību. Kopīga, vai vismaz labi koordinēta, Baltijas valstu energopolitika ir drošākais ceļš uz ticamu energodrošību un tā saukto energoneatkarību.
Te vietā arī jautājums par Skultes vai jebkuru citu SDG termināli – vai plānojam to attīstīt, lai pārkrautu par Eiropas tirgus cenām iegādāto gāzi, vai Latvijai vajag savu termināli tiešām piegādēm no ASV? Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir izšķiroša termināļa īpašumtiesību un investora izvēlē.
Ja reiz mums ir gāzes infrastruktūra un piekļuve pietiekami lētai SDG dabasgāzei, varbūt tās izmantošanas turpināšana vidējā termiņā – ar skaidru dabasgāzes infrastruktūras izmantošanas vai demontāžas plānu un mērķtiecīgām investīcijām modernos, klimatneitrālos siltumapgādes risinājumos – ir krietni prognozējamāks, sociāli un ekonomiski saudzīgāks ceļš?»
BNN pēcvārds. Tas ir ļoti apjomīgs, bet rakstīts aizrautīgā valodā, nesaudzējot Latvijas šābrīža energopolitikas «svētās govis». Piemēram, «Tā nu mēs šoziem pirkām dārgu šķeldu no pašiem piederošiem (valsts) mežiem un saucām to par energoneatkarību. [..] Pieradināt Latvijas sabiedrību pie šķeldas «adatas» ir cinisks, ekonomisko attīstību bremzējošs un sabiedrības interesēm pretējs plāns.»
Vēl šis – «Saules paneļi, elektroauto un siltinātas privātmājas prasa ievērojamas sākotnējās investīcijas, taču garantē zemus izdevumus nākotnē – turīgākā sabiedrība daļa ņipri atvieglo savu rītdienu. (..) Faktiski, turpinot esošo politiku, mēs apzināti daļu sabiedrības dzīsim dziļāk nabadzībā, paralēli no valsts līdzekļiem vairojot turīgāko komfortu.»
Tāpat Kušners atzīmē – kā rāda viņa kolēģu aprēķini, reālais progress, piemēram, daudzdzīvokļu māju siltināšanā, no valdības plāniem atpaliek par vairāk nekā 250 gadiem…
LB analītiķa kopskats uz šo politiku ir definēts raksta ievadā: «Zaļās enerģijas ideja un tēls Latvijā ilgstoši tika bojāti ar obligātās iepirkumu komponentes (OIK) sāgu, kas bremzēja enerģētikas politikas ilgtspējīgu transformāciju. Pagājušā gada dramatiskie notikumi enerģijas tirgū deva tai jaunu elpu, diemžēl steiga, populisms un ilgtermiņa politikas trūkums radīja duļķainu vidi, kurā jau uzradušies «makšķernieki». Šī raksta mērķis ir rosināt pārdomas, diskusiju par enerģētikas politikas mērķiem un risinājumiem, riskiem, izvēlēm un sekām. Šoreiz vairāk ar uzsvaru uz tehnoloģiju izvēli, kā arī siltumenerģijas ražošanu un patēriņu.»
23.03.2023. / Autors: BNN / Foto: Pixabay
