Milzīgais bēgļu un migrantu pieplūdums ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar kuriem Eiropas Savienībai (ES) nācies saskarties pēdējo gadu laikā. Lai arī ar jauno Migrācijas un patvēruma paktu, kurā ietilpst piecas regulas, situāciju iecerēts atrisināt, tomēr migrācijas jautājumi, visticamāk, vēl ilgi būs Eiropas Parlamenta uzmanības lokā.
Eiropadomes dati liecina, ka ES 2023. gadā reģistrēti 274 404 neatbilstīgi ieceļotāji. Savukārt ES Patvēruma aģentūra (EUAA) ziņo, ka līdz pagājušā gada oktobra beigām ES reģistrēti 937 000 patvēruma meklētāji – par 22% vairāk nekā tādā pat periodā 2022.gadā. Arī Latvijā, saskaņā ar Pilsonības un migrācijas pārvaldes (PMLP) informāciju, 2023.gadā jaunu patvēruma meklētāju skaits trīskāršojies līdz 1 624 cilvēkiem.
Portāls BNN jautā divu šai jautājumā ideoloģisko pretinieku – Nacionālās apvienības un Progresīvo Eiroparlamenta deputātu kandidātiem – Rihardam Kolam un Elīnai Pinto, kāds ir viņu redzējums uz ES patvēruma un migrācijas reformu.
Līdz šim Eiropā esam pārāk daudz strīdējušies un pārāk maz rīkojušies
Elīna Pinto, Progresīvie
Patvērums, migrācija un robežu pārvaldība ir visas Eiropas jautājums un risināms kopīgi. Šai politikai jābūt efektīvai, drošai un jārespektē cilvēktiesības. Praksē tas prasa dalīt atbildību starp Eiropas valstīm.
ES noteikumi arvien vēl paredz, ka atbildība par migrantiem un patvēruma meklētājiem ir jāuzņemas tai Eiropas valstij, kurā cilvēki pirmajā ieradušies. Kā Eiropas pierobežas valstij ir neizbēgami, ka nereti tie esam mēs – pat ja visbiežāk iecerētais galamērķis ir citur. Mums tajā brīdī ir jāizvērtē patvēruma pieteikums, ja tādu cilvēks iesniedz. Tā ir arī mūsu iestāžu atbildība Latvijas iedzīvotāju un Eiropas priekšā, jo mūsu dienesti citastarp izvērtē drošības riskus. Mums arī ir iespēja aicināt palīgā ES ekspertus un piesaistīt ES finansiālu atbalstu šiem uzdevumiem.
Vēl pirms dažiem gadiem Latvijā no attāluma noskatījāmies uz to, kā migranti ierodas un mirst jūrā Eiropas dienvidos, un Latvijas valdība stingri iebilda pret Eiropas “kvotām” patvēruma meklētāju uzņemšanai. Bet, paredzami, kā ES pierobežas valstij tagad mums pašiem ir jārēķinās ar to, kā autoritāri režīmi mums kaimiņos izmanto migrantus kā ieroci. Esam arī pirmajā līnijā, uzņemot Ukrainas civiliedzīvotājus. Tas tikai vēlreiz apliecina to, ka vienota un solidāra Eiropas pieeja ir mūsu pašu interesēs.
Gadījumos, kad mums kā pierobežas valstij jātiek galā ar lielu skaitu cilvēku, mums vajadzēs, lai daļu pie sevis uzņem citas Eiropas valstis. Citu valstu “atpirkšanās” no tā var būt lietderīga tad, ja šīs iemaksas tiek novirzītas mūsu uzņemšanas izmaksu segšanai, patvēruma dienestu atalgojumam un apmācībai, un arī drošu un labvēlīgu apstākļu veidošanai tajās vietējo iedzīvotāju kopienās, kur uzņemtie cilvēki tiek izmitināti. Šis solidaritātes mehānisms dod arī izvēles iespēju Latvijas valdībai lemt par to, kā rīkoties attiecībā uz migrantiem, kuri ierodas citviet Eiropā.
Šobrīd topošajos ES noteikumos plānots pagarināt laiku, cik ilgi šāda atbildība mums jāuzņemas (no 6 mēnešiem līdz 2 gadiem), un saīsināt termiņu, kurā cilvēks var pieteikties apvienošanai ar ģimeni, kas jau uzturas citviet Eiropā. Te būtu darbs Latvijas pārstāvjiem ES.
Tāpat Latvijas pārstāvjiem ES jāstrādā, lai būtu pieejams atbilstošs atbalsta finansējums, kas veido drošus un labvēlīgus apstākļus vietējām kopienām, kur iekļaut tos cilvēkus, kuriem apstiprinām tiesības te palikt.
Šādi uzņemtie bēgļi var būt arī vērtīgs pienesums mūsu sabiedrībai – prasmīgi ukraiņu mediķi jau tagad palīdz aprūpēt mūsu veselību, pedagogi Latvijā ir spēcinājuši savas prasmes darbam ar dažādiem skolēniem, mūsu NVO nu labāk prot reaģēt krīzēs. Turklāt tā mēs varam cilvēkiem sniegt patvērumu no kara briesmām un nežēlības – nevienam no mums nenovēlu būt situācijā, kad kara dēļ esi spiests atstāt savu zemi. Krievijas agresija Ukrainā mums ļāvusi to atkal skaudri apzināties.
Līdz šim Eiropā esam pārāk daudz strīdējušies un pārāk maz rīkojušies, lai radītu vienotu pieeju migrācijai un patvērumam. Tas šobrīd ir arī Eiropas Parlamenta dienaskārtībā. Ir svarīgi, lai mums būtu pārstāvji visās iesaistītajās Eiropas politiskajās grupās – tikai tā nodrošināsim, ka Eiropas lēmumos ir atspoguļotas Latvijas vajadzības un intereses. Tāpēc jau šobrīd strādāju ar partneriem Eiropas Zaļajā partijā, un ievēlēšana dos spēcīgu mandātu to turpināt Eiropas Parlamenta iekšējos procesos.
Nacionālā apvienība iestājas pret jebkādām kvotām
Rihards Kols, Nacionālā apvienība
Nacionālā apvienība iestājas pret jebkādām kvotām, jo tas pašā būtībā ir nepareizi. Daudzi priecājas, ka Migrācijas un patvēruma paktā atrasts kompromiss, paredzēta virkne solidaritātes pasākumu. Jā, un tur ir arī virkne citu pozitīvu lietu, piemēram, vienošanās par sadarbību ar migrantu izcelsmes valstīm, atgriešanas politika, robežkontroles un pieteikumu apstrādes efektivizēšana. Par solidaritātes mehānismu domājot, pirmšķietami varētu likties, ka piedāvājums ir saprātīgs – ja dalībvalsts saskaras ar migrantu spiedienu, tā lūdz citas dalībvalstis solidarizēties un palīdzēt. Solidaritāte var izpausties kā personu (migrantu) pārvietošana (katru gadu noteikts skaits) vai arī finansiālu kontribūciju veikšana par katru nepārvietoto personu. Vēl Latvija var solidarizēties, piedāvājot nosūtīt tehnisko personālu, ekspertus, robežsardzi, bet tikai tad, ja to pieņem. Ja ne, tad paliekam pie reālā mehānisma pamatbūtības: ja dalībvalsts nepiedalās migrantu uzņemšanā, tā veic finansiālas kontribūcijas. Pagaidām pieejamie aprēķini liecina, ka tie varētu būt 20 tūkstoši eiro par vienu neuzņemtu migrantu; Latvijai noteiktā “kvota” ir 99 cilvēki gadā. Jāveic arī ikgadēja minimālā iemaksa “kopējā solidaritātes katlā”.
Mēs esam uzņēmuši ļoti lielu skaitu ukraiņu bēgļu, tuvu pie 50 tūkstošiem. Procentuāli tik liels skaits nav ne Dienvideiropā, ne Rietumeiropā. Mēs ar to tiekam un tiksim galā, un sabiedrība ir bijusi ļoti atvērta Ukrainas bēgļu uzņemšanai un iekļaušanai. Vienlaikus, mums ir sava kapacitāte, tie ir objektīvi ierobežojumi, tāpēc, ja atkal ar lielu sparu aktualizēsies jautājums par migrantu spiedienu Dienvideiropā, mūsu spēja iesaistīties solidaritātes pasākumos (īpaši ja tā ir tikai personu pārvietošana) ir ierobežota, un, ja šos objektīvos ierobežojumus citu dalībvalstu kolēģi nesaprot, tie ir jāskaidro visos iespējamos līmeņos.
Eiropas Savienībā spēkā ir Dublinas regula – smagnēja un ne pārāk veiksmīga sistēma, kuras uzlabošanai un aizvietošanai jau septiņus gadus tiek strādāts pie Migrācijas un patvēruma pakta. Šķēpi tiek lauzti par to, ka paktā iekļaut plānots virkni pasākumu, kas neveicina izvirzīto mērķu sasniegšanu, vai kas jau nesenā pagātnē ir pierādījušies kā neveiksmīgi, jo dzīvē tie nedarbojas. Tās ir tā saucamās pārvietošanas kvotas. 2015., 2016.gadā, kad šī tēma Eiropas Savienībā bija kā karsts kartupelis, proporcionāli iedzīvotāju skaitam un citiem parametriem tika īstenota migrantu pārcelšanas shēma un Latvija uzņēmās pārvietot 700 personas, kuru patvēruma pieteikums vēl bija jāizskata. Šeit ieradās, ja nemaldos, aptuveni 360 personas no Itālijas un Grieķijas. Pārmitinājām, izskatījām patvēruma pieteikumus, kādam piešķīra alternatīvo, citam bēgļa statusu. Kad pēc laika apjautājāmies PMLP, cik no Latvijā patvērumu guvušajiem cilvēkiem atrodas Latvijā, atbilde bija – divi. Kur palika pārējie? Kur nu kurais – Vācijā, Zviedrijā, izkaisīti pa visu ES. Tātad, ar saviem sociālajiem pabalstiem mēs šiem migrantiem, kuri Dienvideiropā nokļūst pa dažādiem, pārsvarā nelegāliem maršrutiem un izmantojot cilvēku kontrabandistu (maksas) pakalpojumus, tāpat tomēr neesam pievilcīga valsts. Mēs visi novērtējam brīvu pārvietošanos Šengenas zonas ietvaros, bet, runājot par patvēruma meklētāju migrāciju, Šengena ir liels izaicinājums. Jo, redzot objektīvos datus, rodas jautājums, tomēr, vai šie cilvēki meklē patvērumu vai tomēr izmanto patvēruma sistēmu ekonomiskas migrācijas nolūkā?
ES kopējās sistēmas ietvaros ikviens, kurš pieteicies patvērumam, tiek piereģistrēts. Katrs pieteikums tiek izvērtēts individuāli, ir noteikts termiņš tā izskatīšanai. Tas, ka pieteikums pieņemts, nenozīmē, ka persona automātiski kvalificēsies un saņems aizsardzību, kas pienākas bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Tiem, kuri nekvalificējas statusam, ES ir jāpamet, jo viņiem nav tiesību te atrasties. Viena migranta, kurš prasījis patvērumu un nav kvalificējies starptautiskās aizsardzības saņemšanas kritērijiem, atgriešana izcelsmes valstī, vidēji izmaksā aptuveni 10 – 20 tūkstošus eiro.
Februārī saistībā ar jauno Migrācijas un patvēruma paktu jāpieņem gala lēmumi, un visticamāk ar kvalificēto balsu vairākumu tiks pieņemts Migrācijas un patvēruma pakts. Mana apņemšanās ir strādāt pie tā, lai šis pakts, tāpat kā Dublinas regula, tiktu pārskatīts. Plašāk raugoties, starptautiski arī beidzot ir skaidri jāpasaka, ka 1951. gada bēgļu konvencija nav atbilstoša 21.gadsimta migrācijas izaicinājumiem, tā ir morāli novecojusi un esošā situācija prasa regulējumu, kas atbilst šodienas realitātei. Tanī nav ne vārda par ekonomiskajiem migrantiem vai klimata bēgļiem, taču Āfrikas reģionos ir valstis, kur neapstrādājamās zemes strauji izplešas, un tas, ko daudzi vēl sauc par nākotnes problēmām, sākas jau šodien. Globālās problēmas prasīs lokālus risinājumus, bet piedāvātais Migrācijas un patvēruma pakts nerisina pat mūsu pašu – ES līmeņa – identificētās problēmas, kur nu vēl sagatavo mūs globāla līmeņa migrācijas izaicinājumiem.
Šis “žurku skrējiens”, mēģinot panākt vienošanos par Paktu pirms EP vēlēšanām, mēģinot noslēgt sarunas, kas tā noteiktu saistošus pienākumus un pilnvaras dalībvalstīm un ES institūcijām pāris mēnešu laikā rada lielas bažas par to, ka t.s. “11 stundā” (pēdējā brīdī un steigā) pakta dokumentu pakotnē var nonākt dažādi strīdīgi elementi, kas tiktu iestrādāti un “aizlaisti tālāk”. Tā notiek bieži, ja pakta pieņemšana ir pašmērķis un saturs ir sekundārs. Migrācijas pakta – jebkuru saistību –virzības un atbalstīšanas pamatā jābūt satura izvērtējumam, nevis par-un-ap-to-saistītiem politiskiem solījumiem, bažām par to, ka “nebūs balsu”, jo nākamā sasaukuma prioritātes varētu būt atšķirīgas vai kas tamlīdzīgs. Tas ir klajā pretrunā ar parlamentārisma pamatiem un tā ir slikta, diletantiska pieeja politikas veidošanai, jo ačgārnas ir prioritātes (“papīrs” pirms satura).
9.02.2024. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: Iekšlietu ministrija
