Ekonomiskai situācijai pasliktinoties, eidžisma problēma Latvijā kļūst izteiktāka. Biedrība “Latvijas Senioru kopienu apvienība” aicina aktualizēt diskriminācijas un līdztiesības jautājumus sabiedrībā, tādējādi veicinot pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku aktīvāku iesaisti darba tirgū un ekonomiskās aktivitātes līmeņa pieaugumu.
Statistikas dati liecina, ka Latvijas sabiedrība ar katru gadu arvien vairāk noveco. Ja 2000.gadā iedzīvotāju vidējais vecums bija 40 gadi, tad 2020.gadā, saskaņā ar CSP datiem, tas bija sasniedzis jau 42,8 gadus. Sabiedrības novecošana ir likumsakarīga parādība, kuru veicina mūža ilguma pieaugums, dzimstības samazināšanās un citi faktori. Diemžēl pusmūža un vecāku cilvēku skaita pieaugums iet roku rokā ar eidžismu jeb diskrimināciju pēc vecuma. Šīs problēmas izskaušanai nepieciešama sabiedrībā valdošo stereotipu un attieksmes maiņa.
LSKA struktūrvienības “Senioru saeima” priekšsēdētāja Mag. iur. Barba Girgensone uzsver, ka ar eidžismu nākas saskarties ne vien cilvēkiem pirmspensijas un pensijas vecumā, bet arī gados jauniem ļaudīm. “Varbūt tas šķitīs paradoksāli, bet ar eidžismu nākas saskarties arī jauniem cilvēkiem. Piemēram, stājoties darba attiecībās, no viņiem tiek prasītas ne vien attiecīgajā sfērā nepieciešamās prasmes un zināšanas, bet arī iepriekšējā darba pieredze, kuras tikko augstskolu beigušam jaunietim vēl nav un nevar būt. Ar vecāka gadagājuma ļaudīm situācija ir diametrāli pretēja. Lai arī par pieredzes, prasmju un zināšanu trūkumu savā specialitātē viņi sūdzēties nevar, nereti šiem cilvēkiem tiek ieteikts doties pensijā un atbrīvot vietu jaunākam darbiniekam,” saka Barba Girgensone.
“Senioru saeimas” priekšsēdētāja norāda, ka, aizstāvot senioru intereses dažādās valsts un pašvaldību institūcijās, LSKA ir komunicējusi ar Nodarbinātības valsts aģentūras karjeras konsultantiem, kuri nenoliedz, ka mazā daļā darba devēju vidū eidžisms patiešām pastāv, bet uz visa fona tie varētu būt kādi 10 – 15%. Savukārt, balstoties uz LSKA veiktās senioru aptaujas rezultātiem, jāsecina, ka realitātē šis skaits tomēr varētu būt lielāks.
“Taču tas ir koks ar diviem galiem,” saka juriste. “Saskaņā ar pirms dažiem gadiem publiskotajām ES statistikas aģentūras prognozēm paredzams, ka 2030.gadā strādājošo skaits būs samazinājies par piekto daļu un gandrīz puse jeb 46% Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par 50 gadiem. Tas nozīmē, ka steigšus jāmaina ne vien sabiedrības attieksmi pret vecumu, bet arī personālvadības dogmas attiecībā uz senioru nodarbinātības specifiku, kas turpina mītus par viņu veselību, nespēju apgūt jaunās tehnoloģijas, reakciju un citiem faktoriem. Jo būtiskāk tas ir tādēļ, ka ekonomiskās aktivitātes līmeņa pieaugumu tuvākajos 10 gados noteiks iedzīvotāju pirmspensijas vecumā aktīvāka iesaiste darba tirgū, kā arī iedzīvotāju virs 65 gadiem lēnāka iziešana no darba tirgus,” saka Barba Girgensone.
“Ņemot vērā, ka darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits ar katru gadu kļūs aizvien mazāks, jo pensijā aizejošo cilvēku ir vairāk nekā darba tirgū ienāk jaunieši, darba devējiem nepieciešams pārskatīt savu attieksmi attiecībā uz darbiniekiem vecuma grupā 50+. Tomēr, kā liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati, 2020. gada beigās Latvijā bezdarbnieki vecumā virs 50 gadiem veidoja 38,6% no kopējā̄ reģistrētā̄ bezdarbnieku skaita valstī, un arī vairāk nekā puse ilgstošo bezdarbnieku ir vecāki par 50 gadiem,” uzsver juriste.
LSKA ir sekojusi un savu biedru vidū izplatījusi Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) informatīvās kampaņas “Atvērtība ir vērtība” tematiku, īpaši attiecībā uz diskrimināciju vecuma dēļ. LSKA pilnībā piekrīt, ka sabiedrības radītie stereotipi vecuma atšķirības nepamatoti un sāpīgi pārvērš par šķēršļiem attīstībai, darbam un harmonijai. Vecums ir pieredze un zināšanas, nevis barjera pilnvērtīgai dzīvei.
Tomēr, kā liecina LSKA veiktās senioru aptaujas dati, 60 % aptaujāto uzskata, ka Latvijā pastāv diskriminācija pēc vecuma un tie, tie, kuri paši saskārušies ar diskrimināciju, to visvairāk izjutuši darbavietā (75 %). Cilvēki vecumā 50+ baidās novecot, turklāt šīs bailes vairāk piemīt vīriešiem. Savukārt gandrīz 15 % aptaujāto ir apzināti slēpuši savu vecumu, lai netiktu diskriminēti.
Lai situāciju mainītu, LSKA ieskatā jāvairo sabiedrības “vecuma pratība” un jāmaina sabiedrības uztverē attēlu, kas simbolizē novecošanu. Tas jāveic sociālajos tīklos, skolās, bērnudārzos, televīzijā u.c., tādējādi mainot ne tikai sabiedrības izpratni par vecumu, bet arī visas valsts politiku kopumā. Tāpat ir būtiski veidot alianses, darba grupas un sadarbību nacionālā un starptautiskā līmenī, kur būtu pārstāvētas visas iesaistītas puses – nacionālā Cilvēktiesību aizsardzības iestāde, valdība, parlaments, senioru NVO un citi sabiedrības pārstāvji. Vecums mūsdienās tiek uztverts kā kaut kas nosodāms, tādēļ arī cilvēki no tā baidās un tiek investēti lieli līdzekļi, lai cilvēki izskatītos un justos jauni.
LSKA, aizstāvot senioru intereses, atbalsta četru dienu darba nedēļas ieviešanu, jo tas pozitīvi ietekmētu darbinieku mentālo veselību un palīdzētu atgūt iekšējo līdzsvaru. Tāpat LSKA uzskata, ka Latvijā nepieciešams aktualizēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) rekomendāciju Nr. 162 “Par gados vecākiem darbiniekiem”, kuras mērķis ir gados vecāku darba ņēmēju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi (SDO statistikas publikācijās vecāka gada gājuma personas jeb seniori ir personas virs 64 gadiem).
Jāatzīmē, diskriminācija uz vecuma pamata neaprobežojas tikai ar nodarbinātības jomu, tā aptver arī sociālo jomu, veselības aprūpi, izglītību, stipendijas, pakalpojumus u.c. dzīves sfēras. Ņemot vērā globālās novecošanās tendences, sabiedrībai kopumā ir pēdējais laiks mainīt savu attieksmi pret gados vecākiem cilvēkiem kā “neejošu preci”.
2.08.2022. / Autors: LSKA / Foto: Pixabay
