Atkal pienākusi ziema ar garajiem, tumšajiem vakariem. Mūsdienu pasaulē vakari “tumši” ir tikai nosacīti, jo ikvienam pieejama elektriskā gaisma un dažādas “ekstras”, kas jau sen kļuvušas par pierastām un parastām lietām. Taču varbūt kādreiz izslēgt lampas, nolikt pie malas planšetes un mobilos tālruņus, lai sveču un pavarda vai kamīna liesmu nemierīgajā gaismā paklausītos vieglu šermuli uzdzenošus un tīkamām tirpiņām sirdi kutinošus stāstus par saskari ar citas pasaules būtnēm, proti, spokiem jeb gariem. Var ticēt vai neticēt, nodrebināties vai pasmieties, taču klausītāju šādiem stāstiem nekad nav trūcis.
Katrā lielākā vai mazākā teritorijā ir savi spoku stāsti. Paraug, liepājnieki tīri biezu grāmatiņu izdevuši– šķiet, kaimiņpilsētā dažādu spoku, rēgu un tamlīdzīgu citpasaules būtņu ir papilnam… Karostā, teātra namā un daudz kur citur. Mūspusē savus spoku stāstus grāmatiņās apkopojuši ancenieki un zlēcinieki, un gan jau arī citos pagastos netrūkst pabaisu nostāstu. Bet kā ir Ventspilī? Vai arī mūspusē atrastos materiāls tādām pilsētas leģendām? Izskatās, ka atrodas gan, un šai avīzes lappusē lasāmas dažas no tiem.
Aizplīvurotā Idas jaunkundze
Šo stāstu raksta autore bērnībā dzirdēja no kādas vecas dāmas, kam tolaik gadu skaits tuvojās jau devītajam desmitam. Viņas vārds bija Katrīna Rozenvalde, dzimusi 19. gs. 70. gadu vidū, mācījusies privātā meiteņu skolā Ventspilī, I Pasaules kara laikā kā Sarkanā Krusta medmāsa apceļojusi vai pusi Eiropas. Reiz viņa savai mazajai un allaž ziņkārajai klausītājai pastāstīja, kā pirms dažiem gadiem kādā sniegainā ziemas vakarā, kad jau sācis krēslot, bet īsti tumšs vēl nav bijis, viņa gājusi pa Maiznieku ielu, nonākusi līdz Īsās ielas stūrim, un ieraudzījusi pa šo mazo ieliņu ejam savu kādreizējo skolotāju Idas jaunkundzi, kas pirms daudziem daudziem gadiem esot mirusi pavisam jauna: “No salauztas sirds,” bijīgi teica tante Katrīna. Idas jaunkundze bijusi tērpusies garos, melnos svārkos, galvā cepurīte ar tumšu plīvuru, kas plīvojis līdzi sniegpārslu dejai. “Tieši pēc tās cepurītes es viņu pazinu,” apgalvoja tante Katrīna. Viņa stāvējusi kā sasalusi, vērodama rēgu, kurš tā kā gājis, tā kā peldējis gaisā līdz Skroderu ielas stūrim, kur izgaisis…
Īsā iela, kur zem vecajām kastaņām Katrīna Rozenvalde redzējusi savas bijušās skolotājas rēgu.
Interkluba maršējošais spoks
Padomju varas gados Pārventā, Dzintaru ielā, vienā no divstāvu dzelteno ķieģeļu ēkām atradās internacionālais jūrnieku klubs (tagad nams renovēts ogļu termināla administrācijas vajadzībām). Tur vakaros pulcējās dažādu valstu jūrnieki, izklaidējās ar biljardu, pingpongu un kādām galda spēlēm, “tusēja” bārā, kas īstenībā tāda paprasta bufete vien bija, taču divreiz nedēļā zālē spēlēja deju ansamblis Jāņa Kuģenieka vadībā, un gribētāji varēja arī izdejoties. Klīda runas, ka klubā pa naktī spokojoties, īpaši otrajā stāvā, kur atradās bibliotēka, TV istaba, biljards u.tml., kā arī kluba direkcija, bet pašā gaiteņa stūrī – dāmu tualetes telpa. Reiz kādā vakarā, kad deju vakars bija beidzies un visi viesi klubu atstājuši, darbinieki un mūziķi, jau saģērbušies (bija ziema), gaidīja piebraucam autobusu, kas visus aizvestu līdz pilsētas centram. Autobuss kavējās, pulkstenis jau rādīja pusnakti. Ansambļa solistei steidzīgi savajadzējās uz otro stāvu. “Man bija zābaciņi ar biezu, mīkstu zoli, gaitenis izklāts ar paklāju–grīdceliņu. Ejot pati savus soļus nespēju sadzirdēt. Vēl esot tualetē, man likās, ka direktora kabinetā kāds staigā smagiem soļiem. Nodomāju, ka Valērijs (tā sauca kluba direktoru) kaut ko aizmirsis un uznācis paņemt, bet, kad izgāju no tualetes un paskatījos kabinetā, tur bija tumšs, un neviena cilvēka. Gāju atpakaļ, gaitenis gandrīz tumšs, tikai maza blāva kontrolspuldzīte pašā galā. Pēkšņi saklausīju tos pašus smagos soļus, it kā ietu vīrietis zābakos, burtiski sev blakus. Atskatījos, bet gaitenis tukšs. Kļuva tik baisi, ka metos skriet, notriecos lejā pa trepēm, aizskrēju līdz autobusa gaidītājiem. Nebūtu neko teikusi, bet durvju sardzei, mani ieraugot, viss bija skaidrs… “Aha, mūsu soliste satikusies ar “prizraku”! Es jau sen stāstīju, ka pēc pusnakts pa augšējo gaiteni kāds maršē, bet man neviens negribēja ticēt.” Sargtantiņa vareni nopriecājās, bet man vēl ilgi bija auksti kauli…”
Vecās mūzikas skolas noslēpums
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņu, droši vien arī pasniedzēju, vidū klīda nostāsti par dīvainām lietām, kas reizēm naktīs notiekot skolas zālē trešajā stāvā. Vairums stāstu nāca no apkopējām, kuru galvenais darbs sākās pēc desmitiem vakarā, kad skolu slēdza. Klasēs, kas atradās tieši zem zāles, bija dzirdams, ka augšā kāds stumda un bīda krēslus. Pa brīžam varēja saklausīt arī tādas skaņas, kas rodas, velkot vaļā vai raujot ciet logu aizkarus – aizkaru riņķu klikšķi. Lieki sacīt, ka tad, kad tantiņas ar birstēm, spaiņiem un lupatām vēra vaļā zāles durvis, tur bija tukšs un kluss.
Vecās Mūzikas vidusskolas zālē, 3. stāvā, dzirdētas dīvainas skaņas.
Kāds cilvēks, kurš tieši tolaik mācījās vidusskolā, atklāja, ka neliela audzēkņu grupa paklusām nospēruši sētas ieejas atslēgu, lai varētu naktī ielavīties skolā – ne jau nedarbus darīt, bet mācīties, it īpaši pirms ieskaitēm vai eksāmeniem, jo kopmītnēs, tur mūždien valdošās jezgas dēļ, vingrināties nav bijis iespējams. “Mēs parasti mācījāmies tajās klasēs, kam logi iziet uz sētas pusi, lai no ielas neredzētu gaismu, arī trešajā stāvā, bet nekad nekādas krēslu stumdīšanas zālē nedzirdējām…”
Iespējams, ka apkopējām “rādījies”, taču stāsti nāca no vairākām personām, nevis vienas, ar vāju nervu sistēmu apveltītas. Izdevās apjautāt kādu nu jau ļoti cienījamos gados esošu tālaika skolotāju, kas arī dzirdējusi kaut kādu mēbeļu stumdīšanu zālē, turklāt arī tādus kā kunkstus, ļoti klusus vaidus. Kas tas varētu būt bijis? Daži teic, ka tās varētu būt atbalsis no II Pasaules kara laikiem, kad arī vēlākajā mūzikas skolas ēkā bija iekārtots vācu kara hospitālis.
“Ādženes” laipnais gariņš
Stāsta Valda Gulbe, ilggadējā kultūras centra direktore: “Es tur sāku strādāt jau 1988. gadā, kad briesmīgi ilgais – 17 gadi – kultūras nama remonts vēl nebija beidzies. 90. gadu vidū biju direktora vietas izpildītāja. Par “ādženes” spokiem vai gariem stāstīja daudzi darbinieki. Nakts dežurantes, kas sēdēja priekštelpā, reizēm dedzināja sveces… Kas zina, kāpēc. Varbūt tāpēc, lai nejustu cigarešu dūmus, jo tur smēķēt nedrīkstēja. Viņas stāstīja, ka tādās reizēs svece ne no šā, ne no tā nodzisusi, it kā kāds to būtu nopūtis. Nekāda caurvēja tur nebija un nevarēja būt. Guna Māliņa savukārt stāstīja, ka vēlos vakaros un naktīs bijis dzirdams ārdurvju vēršanās troksnis. It kā atvērtu, pēc tam aizvērtu. Tās vēl bija vecās durvis, kas atradās tur, kur tagad Kuldīgas ielas pusē afišu vitrīna. Vēl stāstīja tādu gadījumu: reiz pēc kāda saviesīga vakara divas darbinieces palikušas, lai novāktu un nomazgātu traukus. Staigājušas pa tā saucamajām “melnajām trepēm”, kas ir ēkas aizmugurē. Trauki sanesti mazajā virtuvītē, sievas nolēmušas uztaisīt mazu pīppauzi, apsēdušās… Apkārt klusums, lielā ēka kā izmirusi. Un tad abas vienlaicīgi saklausījušas kaut kur uz trepēm šķindam stikla traukus. Iespaids tāds, ka kāds nestu glāzēm apkrautu paplāti, un tās glāzes šķind… Skrējušas skatīties, bet trepēs neviena nav.
Vienu pilnīgi neizskaidrojamu gadījumu piedzīvoju pati. 90. gados mūsu kolektīvi posās uz Dziesmu svētkiem. Bija sarunāts, ka dejotāji izbrauks uz Rīgu deviņos vakarā, lai pirms mēģinājuma paspētu izgulēties. Sēdēju savā kabinetā, tad piezvanīja un teica, ka autobuss salūzis, dabūšot citu, bet tas būšot vēlāk – ap vienpadsmitiem. Teicu dejotājiem, kas grib, lai aiziet uz mājām, bet tiem, kuri paliek, uzvārīšu tēju vai kafiju mūsu virtuvītē. Virtuves durvis parasti slēdza ciet. Es atslēdzu, atslēga palika pavērtajās durvīs. Vēlāk gāju slēgt ciet. Ejot pa koridoru pēkšņi jutu uzplūstam vēsumu (no kurienes siltā vasaras vakarā?), un tai brīdī ieraudzīju, ka atslēgas piekariņš šūpojas, it kā to nupat kāds būtu aizskāris. Bet tuvumā neviena nav… Neesmu no bailīgajām, bet tobrīd gan jutos ļoti neomulīgi.”
90. gadu otrajā pusē Kultūras centra pagalmā raka lielu bedri, lai likvidētu ūdensvada avāriju. Rokot atrada daudz cilvēku kaulu. Zināms, ka tur kādas aizgājušo gadsimtu sērgas laikā bijis sērgā mirušo kopīgs kaps. Dažus gadus vēlāk, padziļinot ūdensvada sistēmu, vēlreiz atrasti kauli un pat neliela zārciņa paliekas. Valda Gulbe pastāstīja, ka darbinieki tajā vietā nolikuši ziedu pušķīšus un pieminējuši tur apbedītos. Kopš tā laika nekādu spokainu parādību Kultūras centrā vairs nav bijis.
10.12.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Ventspilnieks.lv
