Šoreiz mēģināsim iztēloties, kāda bija Ventspils II Pasaules kara laikā – ar dramaturga Gunāra Priedes (1928–2000) un kādreiz ventspilniekiem labi pazīstamās īso stāstu un pasaku autores, Zūru skolas skolotājas Gaidas Laudānes (Pūpolvalkas) (1927–2017) atmiņu palīdzību.
Atšķirībā no daudzām citām Latvijas pilsētām Ventspili karš praktiski neskāra. Visā II Pasaules kara laikā Ventspilī un tās tuvumā nav bijis nekādu kauju, nekādu pretinieku sadursmju, tāpēc joprojām paliek atklāts jautājums par vismaz divām sarkanās armijas karavīru apbedīšanas vietām – Meža kapos un Kantsonu kapos; nav zināms, kur un kad krituši šie vīri. Jo 1941. gada 26. jūnijā Ventspili bija steigā atstājuši gan kompartijas, gan padomju izpildvaras institūciju pārstāvji, tāpat t. s. “strādnieku gvarde” un milicija, gan pilnīgi visas sarkanās armijas daļas: flote, bruņuvilcieni, kājnieki un pretgaisa aizsardzība, un 1. jūlijā Ventspilī pilnīgi netraucēti ienāca vācu karaspēka daļas. Attiecībā uz kara beigām jāatgādina, ka Ventspils bija “Kurzemes cietokšņa” ziemeļrietumu robeža, tāpēc sarkanā armija šeit ienāca tikai dienu pēc kapitulācijas, t.i., 1945. gada 9. un 10. maijā, kad visi šeit palikušie vācu armijas karavīri brīvprātīgi padevās gūstā.
Gunārs Priede un Gaida Laudāne skolas gaitas ģimnāzijā uzsāka 1942. gada rudenī. Tas bija salīdzinoši mierīgs laiks; visas frontes bija tālu, un, ja atskaita pārtikas kartītes un prasību tumšajā laikā aizsegt logus, pilsēta dzīvoja gandrīz parastu dzīvi. Pieaugušie ik dienas gāja uz savām darba vietām, skolēni – uz mācību iestādēm. Gunārs Priede atceras: “Staltais ģimnāzijas nams savā arhitektonikā nepārprotami sasaucās ar LU ēku Raiņa bulvārī Rīgā. Uz šo mūsu “universitāti” ik pirmo septembri plūda ne tikai jaunie ventspilnieki no pilsētas viduča, Ostgala, Gāliņciema un Pārventas. Iepriekšējā vakarā ar Rīgas vilcienu bija atbraukuši ugālnieki. Ances, Popes un Rindas zēnus un meitenes pukšķinādams atveda mazbānītis, tāpat arī zvejnieku jauno paaudzi no Mazirbes, Pitraga, Ovišiem, Staldzenes un citiem ciemiem gar jūru. Užavas, Zlēku, Zūru, Vārves un Tārgales jauniešus uz Ventspili atgādāja vecāki, tuvinieki vai kaimiņi, ratu priekšā izskatīgāko bēri vai šķimeli aizjūguši. Visapkārt skanēja priecīga vasaras iespaidu pārstāstīšana visos tāmnieku dialekta variantos…”.
Sākot ar 1943. gadu, situācija pilsētā pasliktinājās. Gaida Laudāne rakstīja: “Mācoties otrajā maiņā komercskolas telpās, ceļš uz mājām bija jāmēro pa bezgalīgi tumšajām ielām, bieži vien orientējoties pēc taustes, bet pilsēta bija kareivju un ieroču šķindas pilna”. Ap to laiku vācu okupācijas pārvalde bija aizliegusi vēlīniem gājējiem lietot pat kabatas baterijas; tik tumša Ventspils nebija bijusi kopš 18. gadsimta beigām. Lai gan elektrostacija darbojās, elektriskās gaismas trūka, un galvenās dzīvokļu apgaismes ierīces bija petrolejas lampas, taču arī petrolejas patēriņš bija strikti ierobežots, un vakaros pilsēta grima necaurredzamā tumsā.
Bez kara postījumiem Ventspils tomēr neiztika. Tos gadus pārdzīvojušie ventspilnieki atceras, ka, sākot ar 1943. gadu, krievu lidmašīnas vairāk vai mazāk regulāri bombardējušas Ventspils lidostu, kas tajā laikā bija pārvērsta par vācu militāro aerodromu. Nomesto bumbu bedres Kaziņmežā bija redzamas vēl pagājušā gadsimta 60. gados. Kara laikā esot sabrukušas arī divas mājas pilsētas centrā – tur, kur tagad Kuldīgas un Ganību ielas saplūdes vietā atrodas centrālā autobusa pietura; divas 18. gs. celtas mājas, kur savulaik atradies “siļķu brāķis”, kurpnieku darbnīca un maiznīca, aizgāja bojā vai nu bombardēšanas laikā no gaisa spiedienviļņa, vai nejauša trāpījuma dēļ. Daudzviet pilsētā bija iekārtotas t. sauc. “bumbu patvertnes”, jo dziļu pagrabu mūsu pilsētā nekad nav bijis – tas saistīts ar irdeno smilšu slāni, kādā pagrabu iebūvēt grūti. Patvertnes jeb pretgaisa aizsardzības bunkuri bija 2–4 m dziļas bedres, nostiprinātas ar baļķiem un pārklātas ar zemes un velēnu krāvumiem.
Kara laikā ģimnāzijas telpas tika rekvizētas ievainoto vācu karavīru hospitāļa vajadzībām, tāpēc ģimnāzija pārcēlās vispirms uz Ventspils komercskolas telpām Saules ielā (tagad Ventspils tehnikums), pēc tam uz kādu privātmāju – arī Saules ielā.
Par šo laiku Gunārs Priede rakstījis: ” Atmiņā palikusi ziemas diena ar vairākām gaisa trauksmēm. Mums tad bija jāiet lejā (no minētās privātmājas 2. stāva – aut.), jāsaģērbjas un jāguļ sniegotā grāvī, jo patvertnes tuvumā nebija. Latīņu valodas stundas laikā sirēna atkal bija uzsākusi savu biedējoši baigo gaudošanu. Cēlāmies kājās, bet skolotājs Kundziņš jautāja, vai mūsuprāt esot liela starpība drošības ziņā starp atrašanos šeit un tur, grāvī? Atbildējām, ka laikam gan nav, un viņš mierīgi turpināja stundu. Pasaule ārā dārdēja vācu zenītlielgabalu zalvēs, logu rūtis teju teju gatavojās izbirt, bet skolotājs uz tāfeles rakstīja “Dum spiro, spero” (kamēr elpoju, ceru – latīņu val.)”.
1944. gada rudenī skolu jauniešiem zuda iespēja mācības turpināt; tai vietā okupācijas varas iestādes izdeva pavēli – vismaz 2 reizes nēdēļā vidusskolas vecuma zēniem un meitenēm jāpiedalās ierakumu rakšanā un nocietinājumu būvē Ventspils aerodromā. Plašajā teritorijā, blakus vācu būvētajam asfaltbetona skrejceļam, izauga garas jo garas ierakumu līnijas, aprīkotas ar “vācu precizitāti”, – kā vēlāk izrādījās, pilnīgi bezjēdzīgs darbs. Vienīgais labums – tieši pusdienlaikā piebraukušās vācu armijas lauku virtuves ar milzīgiem zupas katliem. Gunārs Priede un Gaida Laudāne stāstīja, ka šī “zupa” vārīta no zemniekiem atņemto, noliesējušo un darba nespējīgo zirgu gaļas, kam pievienotas kāpostu un biešu lapas, zirņi un drusciņ kartupeļu… Mūsdienu cilvēkam šādas viras garšu grūti pat iztēloties, taču kara pēdējā gadā, kad produktu katastrofāli trūka, pārsalušie un izsalkušie skolu jaunieši un viņu skolotāji to esot ēduši ar apskaužamu apetīti.
Gandrīz neticami, bet fakts: par spīti gaismas un ēdiena trūkumam visā kara laikā, līdz pat 1945. gada 7. maijam, Ventspilī neapsīka kultūras dzīve. Darbojās teātris (ar petrolejas lampu rampas apgaismojumu), notika koru un instrumentālās mūzikas koncerti. Īpaši populāri bija garīgās mūzikas koncerti Ventspils ev. lut. baznīcā, kā arī apriņķa baznīcās – Rindā, Landzē, Zlēkās un citur. Ļoti daudz Latvijas kultūras un mākslas darbinieku, kas 1944. gada rudenī, baidīdamies no sarkanās armijas vardarbības, pameta Rīgu un devās uz Kurzemi, lai emigrētu uz Rietumiem, šeit nesēdēja dīkā, bet darīja visu, lai padarītu kaut cik gaišāku ventspilnieku dzīvi drūmajos kara apstākļos. Ir zināms, ka vairākos literāros vakaros piedalījās viens no gaišākajiem latviešu rakstniekiem Kārlis Skalbe, dramatiski skaistas atmiņas atstāja komponiste Lūcija Garūta ar kara gados tapušo kantāti “Dievs, tava zeme deg”.
Darbojās arī kinoteātri, ļaujot kaut uz stundu aizmirst kara baigo realitāti, ja vien kinoseansu nepārtrauca sirēnu gaudas. Turpināja iznākt kara laika avīze ar ventspilniekiem tik labi zināmo nosaukumu “Ventas Balss”,– kā savdabīga piemiņa komunistu nāves nometnē nobendētajam redaktoram un avīzes īpašniekam Feliksam Nātiņam, starp citu, pēdējais numurs iznāca 1945. gada 7. maijā, un tā pēdējā lappusē bija sludinājumi, kas aicināja uz koncertiem un kinofilmām…
Attēlā: Viena no II Pasaules kara laikā Ventspilī izbūvētajām patvertnēm Pils un Katrīnas ielu stūrī, Tirgus laukuma malā; pa labi aizmugurē bij. slimokases, vēlāk poliklīnikas ēka.
6.06.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Arhīva foto
