Ceļā uz Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas piecpadsmit gadu jubileju, kura paredzēta šovasar, aicinām ventspilniekus ielūkoties vēl divu nama rezidentu – Ingas Mežaraupes un Guntara Godiņa – paveiktajā un piedzīvotajā.
Neobligātuma valdzinājums
Tulkotāju Ingu Mežaraupi ventspilnieki, šķiet, galvenokārt iepazinuši caur žurnālu “Ilustrētā Zinātne” un latviskotajiem dāņu autora Pētera Hēga darbiem – “Smillas jaunkundzes sniega izjūta”, “Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture”, “Ziloņkopēju bērni” u.c. Desmit gadus senā intervijā Guntim Berelim tulkotāja, kuru jau tolaik nozares speciālisti iekļāva “augstākajā līgā”, atzina, ka nemīl publicitāti. Viņai svarīgais novērtējums atnākot caur kolēģiem.
Piemēram, 19. gadsimta filosofa un teologa Sērena Kirkegora darba tulkojumu Uldis Bērziņš raksturojis: “Smeķīgi!”, ar labiem vārdiem neskopojas Silvija Brice u.tml. “Visu, ko tu gribi pateikt, tu pasaki ar to, ko esi izdarījis,” tā tolaik domāja Inga Mežaraupe. Arī laikrakstam “Ventspilnieks.lv” tulkotāja saka: “Neesmu nekāda dižā runātāja!”
“Mājas ir tur, kur ir mani cilvēki. Brīnišķīgā komanda Ventspils Rakstnieku māju par tādu padara. Arī pati ēka, senais rātsnams, iemieso kaut ko jauku. Man ļoti patīk neobligātums, kas ir Mājā. Vienmēr ir paticis. Vai nu tevi iedvesmo tas, ka tu satiecies ar citiem cilvēkiem, vai arī esi tāds, kuram patīk vienatne, un arī to Māja nodrošina pilnā mērā. Tev pašam ir iespēja brīvi izvēlēties formātu, kādā jūties labi,” stāsta Inga Mežaraupe, “Ventspils vecpilsēta kombinācijā ar industriālo ainavu – fascinē. Tur ir ļoti iedvesmojoši!” Gar Ventas malu tulkotāja arvien mērojot ceļu uz jūru, molu. Esot pārstājusi skaitīt, cik reizes būts Mājā, – četras vai piecas, varbūt sešas.
Foto: Inga Mežaraupe Ventspils Mājā strādāja pie Suzannas Brēgeres romāna “Nefrīta kaķis” (1997) tulkojuma. Slavenās dāņu rakstnieces ģimenes sāgas darbība daļēji norisinās Rīgā.
Šoreiz strādājusi pie Suzannas Brēgeres romāna “Nefrīta kaķis”: “Līdz beigām vēl neesmu tikusi, darbs ir ļoti apjomīgs. Grāmatā, kas ir man, ir 600 lappuses. Biju mazliet iekavējusi, man bija nepieciešams lielais uzrāviens, uz kura atsperties. To es arī izdarīju.” Inga Mežaraupe atklāj, ka romāns ļoti personiski risina vairāku paaudžu sieviešu attiecības. Līdzīgā manierē, kā to dara Nora Ikstena savā “Mātes pienā”. Suzannas Brēgeres dzimtai ir bijusi piesaiste Rīgai. “Viņai ir interesants skatījums uz Rīgu, rīdziniekiem un latviešiem pirmskara periodā. Brēgere raksta sulīgi un spilgti, krāšņi. Tā ir liela vērtība. Viņa atšķiras no citiem dāņiem. Viņu literatūra ir klusināta. Atceros, reiz biju uz vienu dāņu lektora lekciju – viņš teica, ka dāņu literatūra ir kā pavasara ainava. Tas, ko mēs varētu asociēt ar Purvīti. Pelēcīgs, ļoti daudz smalku toņu, bet Brēgere prot lietot paleti visā amplitūdā!” Ingas Mežaraupes stāstītais tā vien aicina “Nefrīta kaķi” ierindot lasāmo grāmatu sarakstā!
Makšķernieka sāpe
“Braucu uz Ventspils Māju rakstīt dzejoļus. Kaut kā ļoti reti iznāk, jo visu laiku esmu apkrāvies ar dažādiem tulkošanas projektiem,” tā dzejnieks, atdzejotājs un tulkotājs Guntars Godiņš, kura veikuma dažādība ir iespaidīga: kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Igaunijā, darbs Latvijas Rakstnieku savienībā, Latvijas Radio un žurnālā “Avots”, vairāk nekā 20 somu un igauņu dzejnieku un rakstnieku grāmatu tulkojumi latviešu valodā, latviešu autoru atdzejojumi igauņu valodā, pieci paša radītas dzejas krājumi, kuri izdoti arī igauņu, angļu un zviedru valodā, bet atsevišķi dzejoļi iekļauti pasaules antoloģijās, žurnālos, laikrakstos taizemiešu, ķīniešu, lietuviešu, somu, krievu, bulgāru, čehu, ukraiņu, turku u.c. valodās. Godiņa dzeju komponējuši Uldis Stabulnieks, Ainars Virga, Uģis Prauliņš, u.c.
“Mans nolūks bija aizmukt prom no visiem blakus darbiem un parakstīt. Man tiešām arī izdevās pēc ilgiem laikiem, lai arī šis tas vēl bez dzejas bija jādara. Izlasīju maketu jau gatavai grāmatai, kura nupat iznāca – igauņu dzejnieces Enes Mihkelsones krājumam “Tornis”, tāpat arī uztaisīju daļu no Andrusa Kivirehka jaunajiem stāstiņiem bērniem “Ērms un Facebooks”, kas būs turpinājums grāmatām “Kaka un pavasaris” un “Karnevāls un kartupeļu salāti”,” par Ventspilī paveikto ir gandarīts Guntars Godiņš. “Šoreiz mazāk varējām runāties un sastapties. Pārāk bieži neesmu bijis radošajās mājās, bez Ventspils vēl savulaik Igaunijā un arī, protams, Gotlandē. Šīs mājas, tas nenozīmē tikai to, ka rakstnieks sēž un strādā, kas ir ļoti pozitīvi, bet vienmēr ir arī nozīmīgas tikšanās, radoši vakari – kontaktu dibināšana. Ja satieku kādu dzejnieku vai rakstnieku, no kura valodas es tulkoju, tā ir fantastiska iespēja! Tā es Ventspilī savulaik strādāju ar somu dzejnieci Heli Lāksonenu pie grāmatas “Piec ait kalns” – tā bija unikāla iespēja to darīt kopā!” rakstnieku māju nozīmi skaidro Guntars Godiņš un piebilst: “Ja es staigāju, tad eju pa promenādi līdz jūrai, kura Ventspilī ir savādāka nekā Rīgā vai Saulkrastos. Skatīties upē man ir diezgan grūti, jo esmu makšķernieks!”
5.02.2021. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Ventspilnieks.lv arhīvs
