Jau pavisam tuvu diena, kad cits citam teiksim – priecīgus Ziemassvētkus! Tuviniekiem klātienē, visiem citiem – kā jau tagad ierasts – attālināti, proti, ar sociālo vietņu vai vismaz elektroniskā pasta starpniecību. Arī tā var nosūtīt Ziemassvētku apsveikuma kartītes, kaut arī virtuālas, rokā nepaņemamas, toties ļoti, ļoti skaistas.
Tādu apsveikumu bilžu tagad ir miljoni, turklāt katrs, kurš kaut cik prot apieties ar “fotošopu”, var uztaisīt pats savas, oriģinālas un individuālas, Ziemassvētku apsveikuma kartītes draugiem, paziņām un darījumu partneriem. Lūk, spilgta šo laiku priekšrocība! Tiesa, šādus apsveikumus nevar salikt kaudzītē, pārsiet ar lentīti, toties saglabāts vesels mežs koku, pasta iestādes atbrīvotas no pārslodzes (lai gan par daža laba pasta noslodzi tautai ir savas domas), pastnieki – no nāvīgi smagajām somām, līdz ar to – muguras skriemeļu deformācijas.
Taču bija laiki, apmēram pusotra gadsimta garumā, kad ļaudis visā pasaulē Ziemassvētkos sūtīja desmitiem miljonu pastkaršu ar skaistiem attēliem un laba vēlējumiem. Šis Ziemassvētku apsveikuma kartīšu “bums” sākās tālajā 1843. gadā, kad kāds britu ierēdnis, vārdā Henrijs Kols, atzina, ka ir pārāk aizņemts neskaitāmu apsveikuma vēstuļu rakstīšanai, tādēļ uzrunāja mākslinieku Dž. K. Horsliju, lūgdams uzzīmēt jauku attēlu, ko varētu pavairot un nosūtīt kā svētku apsveikumu. Mākslinieks uzzīmēja kuplas ģimenes bildi angliski omulīgā stilā – gardumiem apkrauts svētku galds, pudiņš un citas labas lietas, ļaudis, kuri pacēluši vīna (vai punša) kausus. No Horslija zīmējuma izgatavoja klišeju un iespieda tūkstoti melnbaltu kartīšu, ko pēc tam izkrāsoja ar roku. Tā nu ļoti aizņemtais misters Kols varēja nosūtīt saviem tuviniekiem un pārējiem sveicamajiem oriģinālo “sveicienu”, taču lielākā daļa kartīšu palika pāri. Tās nodeva veikalā pārdošanai. Angļu publikai ideja ļoti iepatikās, kaut gan daļa sabiedrības iebilda, ka tāda glāžu cilāšana bērnu klātbūtnē varot veicināt alkoholismu.
Nepagāja ne desmit gadi, kad Ziemassvētku kartītes jau kļuva par modes lietu. Sākotnēji uz tām bija attēli ar romantiskiem ziemas skatiem, veiksmes simboli (pakavs, četrlapu āboliņš), vēlāk parādījās arī Bētlemes silītes ainiņas ar uzrakstu “Merry Christmas”. Kartīšu mode dažu gadu laikā šķērsoja Atlantijas okeānu un strauji kā meža ugunsgrēks izplatījās Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Neatpalika arī Eiropa, un ap 1870. gadu pirms katriem Ziemassvētkiem pasts pārvadāja veselus kartīšu kalnus. Bija dzimusi jauna dekoratīvās mākslas nozare, sagādājot jūtamus ienākumus māksliniekiem, kuri varbūt nespēja uzburt uz audekla “Džokondu”, toties prata brīnišķīgi attēlot apsnigušus kokus, degošas sveces, daiļas māmiņas ar burvīgiem mazuļiem un vēlāk arī Ziemassvētku vecīti ar dāvanu maisu.
Angliski to sauca par Santa Klausu (pēc nostāsta par svēto Nikolausu), vāciski – Weihnachtsmann (burtiski – Ziemassvētku vīrs), franciski – pere de Noel (burtiski – Ziemassvētku tēvs). Latvieši pa daļai pieņēma vācu apzīmējumu, “vīra” vietā liekot mīlīgo “vecīti”. Šiem teiksmainajiem Ziemassvētku personāžiem nav nekā kopīga ar krievu “ģed Moroz”, ko popularizēja padomju laikos kā nepieņemamā Ziemsvētku vecīša aizstājēju (tāpat kā eglītes dedzināšanu piesaistīja Jaunā gada sagaidīšanai). Laika gaitā par vienu no Ziemassvētku simboliem kļuva arī Eiropas pasaku varonis – bārdains rūķis tradicionālajā cepurītē ar pušķi, spilgtas krāsas kamzolītī ar dāvanu maisiņu vai sainīti. Vēl simboliem pieskaitāmi arī eņģelīši ar bērnu sejiņām, balts jēriņš (Dieva jēra – Agnus Dei atgādinājums), ziemas putni – sarkankrūtīši, zīlītes, zeltains mēness, apsnigusi mājiņa ar vismaz vienu gaišu logu (patvērums ceļiniekam).
Ļoti lirisku saturu Ziemassvētku apsveikuma kartiņas ieguva iepriekšējā gadsimtu mijā. Visbiežāk sastopamie attēli ir skaisti, cirtaini bērniņi ar lūgšanā saliktām rokām, māte ar bērnu vai vairākiem bērniem pie izrotātas eglītes.
Apsveikuma kartiņu – ne vien Ziemassvētku, bet arī Lieldienu, Līgo svētku, iesvētīšanas dienai veltītu u.c. – kultūra Latvijā īpaši uzplauka pirmās brīvvalsts laikā. Tām varbūt trūka amerikāniskā spilgtuma vai vāciskās pārsaldinātības, taču attēli, īpaši ziemas ainavas, zīmētas vai no apstrādātām fotogrāfijām darinātās, pauda latviski atturīgo, bet sirsnīgo dabas un pasaules uztveri. Protams, netrūka arī jautra satura apsveikumu – ar jocīgi mīļiem zīmējumiem un Dreslera stilā ieturētiem pantiem.
Padomju laikā, kā zināms, Ziemassvētki tika noliegti kā tādi. Līdz ar to ne par kādām apsveikumu kartiņām nevarēja būt ne runas. Pasta nodaļas un grāmatnīcas gada nogalē pārpludināja spilgtas Krievijā iespiestas pastkartes ar “ģediem Moroziem”, sniegbaltītēm un kosmonautiem, raķetēm un Kremļa torņiem, ar uzšvīkātiem uzrakstiem “S Novim godom!” ((sveicu) ar Jauno gadu – kriev.). Taču Latvijas tipogrāfijās iespieda veselu lērumu pastkaršu ar gadu mijas simboliku – eglītēm, putniem, rūķīšiem, zelta vai sudraba zvaigznītēm un Mēnesi u.tml., kas tikpat labi derēja arī Ziemassvētku apsveikumiem. Nereti Ziemassvētku apsveikumus zīmēja arī paši. Ja nu galīgi trūka talanta uzzīmēt kaut egles zariņu ar čiekuriem vai sveci, palūdza kādam māksliniekam vai vismaz labam zīmētājam. Šeit kā piemēru pievienojam Ventspils mākslinieka Jura Igara 1979. gadā zīmēto apsveikuma kartīti.
90. gados, kad atkal varēja brīvi svinēt Ziemassvētkus, iestājās jauns apsveikuma kartīšu “bums”. Katrs, kam nebija slinkums un piemita kaut cik iztēles un talanta, varēja zīmēt kartiņas, par nelielu naudu pavairot un nodot pārdošanā. Un ļaudis pirka, parakstīja un sūtīja ar tiem pašiem senajiem, mīļajiem vārdiem – Priecīgus Ziemassvētkus!
23.12.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: No personīgā arhīva
