Izrotātas egles uzstādīšana publiskā telpā kā Ziemassvētku svinēšanas sastāvdaļa pirmoreiz minēta tieši Livonijā – valstiskā veidojumā, kas ietvēra tagadējo Latvijas un Igaunijas teritoriju. Ir ziņas, ka pirmā bijusi Rēvelē (Tallinā) 1441. gadā, bet tikpat labi pirmā rotātā egle varēja būt bijusi Rīgā 1510. gadā. Katrā ziņā šo tradīciju ieviesuši neprecēto tirgotāju jeb Melngalvju brālības biedri. Hronikās minēts, ka 1584. gadā “melngalvji” Rīgā tirgus laukumā uzstādījuši grezni izrotātu egli, kas Vastlāvja noslēgumā svinīgi sadedzināta.
Acīmredzot ziņas par šādu jautru pasākumu izplatījušās arī citur Eiropā, jo 16. gadsimta beigās publiskas Ziemassvētku egles parādījušās arī Vācijā, un turpmāk ieguvušas vislielāko popularitāti tajās zemēs, kur valdošā bija luterāņu konfesija. 18. gadsimta vidū izrotātas egles parādījās arī katolisko zemju pilsētās, bet gadsimta beigās Ziemassvētku eglīte beidzot “ienāca istabā”.
Egles rotāšana ar degošām svecēm sākās 17. gadsimtā. Sākotnēji tās egles zariņiem vienkārši piekausēja ar vasku, vēlāk tika izgudroti īpaši sveču turētāji, ko “uztupināja” uz zariem. Tādus svečturīšus izgatavoja gadsimtiem ilgi, līdz pat 20. gs. vidum, kad tos nomainīja atsperu tipa svečturīši. Pie pašas pirmās īstās rotas esot tikusi 1610. gada Ziemassvētkos Nirnbergā (Vācija) uzstādītā egle. Tā kā Nirnberga bija pazīstama kā zeltkaļu un juvelieru pilsēta, egle pušķota ar “eņģeļmatiem” no īsta sudraba. Tik dārgi rotājumi ne visiem bija pa kabatai, taču “eņģeļmatu” ideja iepatikās, un turpmāk tos izgatavoja no lētākiem, bet ne mazāk spīdīgiem materiāliem.
Skaistās, daudzkrāsainās pūstā stikla mantiņas arī pirmoreiz izgatavoja Vācijā, 19. gadsimta sākumā, bet līdz gadsimta beigām Eiropas darbnīcās ražoja ap piectūkstoš veidu un formu eglītes rotājumu no stikla. Tie bija ļoti grezni, bet dārgi priekšmeti, tādēļ daudzviet Ziemasvētku eglītēs – pēc sena paraduma – turpināja karināt dažādus našķus: krāsaini glazētas piparkūkas un citus cepumus, šokolādes un marcipāna bumbiņas, ābolus un riekstus, parasti valriekstus, ko noklāja ar sudraba vai zelta krāsu. Par mūsu senču Ziemassvētku eglītēm 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā stāstīts jo daudzos latviešu klasiskās literatūras darbos, un visiem tiem ir kopīgs neviltots, bērnišķi skaidras ticības piepildīts prieks.
Vēsturiskā ekskursa nobeigumā jāpiebilst, ka tagad visiem zināmās “elektriskās svecītes” nebūt nav jaunāko laiku izgudrojums. Pirmā ar elektriskām lampiņām rotātā Ziemassvētku eglīte iemirdzējās Amerikā 1882. gadā izgudrotāja un uzņēmēja Ed. Džonsona mājās; laikam tur savu roku bija pielicis arī visiem zināmais Tomass Alva Edisons.
Ieskatīsimies eglītes rotājumu vai, kā mūspusē saka, “eglīšmantiņu” vēsturē.
Mūsu “eglīšmantiņu fotoreportāžā” apskatāmi dažādu laikmetu eglītes rotājumi. Pirmajā attēlā redzamajiem ir vairāk nekā 100 gadu. Labajā pusē – Bētlemes zvaigzne komētas formā. No balta zīda izgatavotā “aste” ilgajā mūžā ir jūtami cietusi, taču formu saglabājusi. Pārējās divas zvaigznes sietas no ārkārtīgi tievām zelta un bronzas krāsas stieplītēm. Sākotnēji katrai vidū uzlīmēta smaidoša eņģeļa galviņa no krāsaina papīra, taču ilgajos gados papīrs vienkārši sabirzis. “Uztupināmā” svečtura balsti izlocīti no smalkas stieples filigrānā spirāles veidojumā.
Diemžēl pūstā stikla rotājumus, kas ražoti un iegādāti pirms I Pasaules kara, kā arī Latvijas pirmās republikas laikā, saglabāt nav izdevies. Taču gan 20. gadsimta 30. gados, gan arī vēlāk (padomju okupācijas laikā) eglīšu rotājumus izgatavoja arī no papīrmasas un īpašas, presētas vates. Otrajā attēlā redzami trīs šajā tehnoloģijā izgatavoti paraugi. Vissenākais ir apetītlīgais bumbieris (kreisajā pusē), apmēram 80 gadus vecs. Ilgajā mūžā tas vairākkārt cietis no pārāk tuvu novietotām svecēm, taču, prasmīga meistara restaurēts, joprojām pilda savu uzdevumu – reizi gadā rotāt ģimenes svētku eglīti.
Spilgtā mušmire pirkta 1958. vai 1959. gadā. Izskatās varen koša, bet ar tās piestiprināšanu grūtības turpinās vairāk nekā 60 gadu… Dzeltenais citroniņš (labajā pusē) iegādāts 1960. gadā par naudiņu, ko kāds bērns krājis, ietaupot uz skolas pusdienu rēķina; jāteic, citroniņš nebija vienīgais, toties pats izturīgākais… Te jāpiebilst, ka daudzi 50. un 60. gados nopērkamie, Latvijā ražotie eglīšu rotājumi no stikla bija izgatavoti pirmskara formiņās – putniņi, rūķīši, puķu kurvīši, pasaku mājiņas. 70. gados tie pazuda, bet parādījās kosmonauti, raķetes, zvaigznes un visādi bumbuļi.
Trešajā attēlā skatāmie rotājumi izgatavoti visgrūtākajā laikā – II Pasaules kara gados. Tie paši uztupināmie svečturi no lētas, pamīkstas stieples, dekorēti ar alumīnija krāsu noklātiem priežu čiekuriem un kāda amatnieka no koka izvirpotām “zīlēm”. “Mantiņas” no kartona, kas aplīmēts ar krāsainām “bildītēm”, bet, lai cik nabadzīgas, tās patiesi priecējušas neizlutinātos kara laika bērnus un laimīgi saglabājušās līdz mūsu dienām.
Ceturtajā attēlā – trīs paraugi no “sociālisma laiku” mantiņām. Tās, protams, domātas nevis Ziemassvētku, bet Jaungada eglītei, jo svinēt Ziemassvētkus drīkstēja tikai mājās, aiz aizvilktiem aizkariem, šo rīcību īpaši nepopularizējot, lai izbēgtu no nepatikšanām. Te redzams diezgan “avangardisks” Salavecītis un pilnīgi apolitiska zemene, abi iegādāti 70. gados, bet diezgan jocīgā virtene saucās “eglītes krelles” – tādas pārdeva 50. gadu sākumā. Krelles taisītas no spožām stikla caurulītēm un dažādu izmēru “pūslīšiem”, briesmīgi trauslas, tomēr apbrīnojamā kārtā saglabājušās gandrīz veselas teju septiņus gadu desmitus.
Nebūs jāpaskaidro, ka to laiku Ziemassvētki un mūsdienu Ziemassvētki ir praktiski nesalīdzināmas lietas. Vienīgais, kas tās vieno, ir mūžīgais svētku prieks – tas, kas “actiņās mirdz” un kam “līksmi satraukta sirds”, kā to atklāj šis 1956. gadā uzņemtais foto.
24.12.2020. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: no Laimdotas Sēles arhīva
