Herberts Dorbe bērnības atmiņu krājumā “Bērnība, es sveicu tevi” Ventspilī “ieved” šādi: “Kad pārbrauksiet pāri Sarkanajam tiltam (domāts virzienā uz centru – aut.), nogriezieties tūdaļ pa kreisi, pāri aplokam līdz Ganību ielai, tad, mazu gabaliņu pabraukuši līdz Plunču krogam, laidiet pa kreisi garām slaktūzim, gar smilkšu pauguriem, tad pirmajā šķērsielā pa labi, ko sauc par Štamera ielu, piebrauksiet mūsu namam taisni klāt”.
Nogriezties aiz Sarkanā tilta pa kreisi nozīmē turpināt ceļu pa Bērzu ielu, kuras apbūve 1905. gadā jau bija sākusies, taču pati iela izskatījās kā dziļās grambās sadīcīts lauku ceļš. Nedaudzās mājas atradās kreisajā pusē; labajā – aploka žogs, pats aploks sniedzās līdz Pētera ielai. Tā sauktais “slaktūzis” bija pilsētas lopkautuve (starpkaru periodā apmēram tai pašā vietā uzbūvēja jauno kautuvi, bet padomju varas gados – gaļas kombinātu). Štameru iela, kā lasītājs jau zina, ir tagadējā Saules iela, kas 20. gadsimta sākumā beidzās pie Inženieru ielas.
Rakstnieks īsos vārdos atklājis, kā dzīvoja vairums pilsētā iepriekšējā gadsimtu mijā ienākušo latviešu, t.i., mazturīgās ģimenes. “Pavisam necils namiņš ar divi mazām istabiņām vienā galā, kur mēs sākām jaunu dzīvi. Otrs, ne lielāks, atradās sētas otrā malā, kur mita paši saimnieki un kāds īrnieks. Mūsu rīcībā bija nojume ratiem, šķūnītis zirgam un govij.” Kā redzams, – lauku saimniecības samazināta kopija, pielāgota dzīvei pilsētā. Taču govis turēja ne vien vakardienas zemnieki, bet arī turīgi ventspilnieki, pat tik “smalkā” pilsētas daļā kā Pils ielā dzīvojošs ebreju namsaimnieks Levijs. “Šīs trīs grācijas (domātas govis – aut.) rītā, pusdienā, vakarā bija jāvada no Pils ielas uz ganībām un atpakaļ. Govīm, protams, nebija ļauts soļot pa ietvi, bet to viņas labprāt mēģināja darīt, tādēļ pastāvīgi nācās tās uzmanīt. Gadījās, ka lops, sastopoties ar kādu birģeli, negrieza ceļu, sacēlās gvaltes, un man steidzīgi vajadzēja sastrēgumu likvidēt, jo ātrāk nozūdot no nelaimes vietas. Vēl jo ašāk grasījos prom, ja kāda govs uz ietves atstāja ļoti redzamas pēdas…”.
Pils un Peldu ielas stūrī (Ventmalā; tagad tur četrstāvu ēkā mīt Valsts policija – aut.) tolaik atradās Cvika koktirgotavas materiālu laukums. Kādu laiku tur strādājis rakstnieka tēvs – kā materiālu vedējs. Reiz aiznesis tēvam pusdienas, zēns Herberts dzirdējis policista svilpi un šāvienu pils pagalmā, kas toreiz vēl nebija apžogots. Kādā no pils (cietuma) aizrestotajiem logiem pavīdējis kaut kas balts; tēvs vēlāk teicis, ka kāds no ieslodzītajiem centies sazināties ar cilvēku, kurš slēpies starp dēļu grēdām. Tas notika neilgi pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas, kad Ventspils cietumā atradās ne viens vien revolūcijas dalībnieks, starp citu, īsu laiku arī rakstnieki Antons Austriņš un Kārlis Skalbe. Tieši pēc šī notikuma, kā rakstīja Dorbe, visriņķī pagalmam uzcelts augstais ķieģeļmūra žogs, kas saglabājies līdz mūsu dienām. Taču pils teritorijā atradās ne vien cietums un dažas “kroņa” iestādes, bet arī pareizticīgo draudzes skola, kas tolaik bijusi ļoti iecienīta. “Skola (..) bija izvietota koka ērbēģī iepretī cietuma kantora ēkai Pilskalna pusē. Pagalmā veda divas ieejas – caur lielajiem vārtiem no Jāņa ielas un no Pils ielas caur šauru gaņģi (šīs ejas vietu aptuveni atspoguļo pašreizējais gājēju celiņš – aut.). Skolēnu skaitam pieaugot, nākošā gadā pieņēma trešo skolotāju, bet nu izrādījās, ka ērbēģī jaunai klasei nav vietas; šajā mājā atradās arī skolas pārziņa Kalniņa dzīvoklis. Un tad mūsu klasi iekārtoja pils ēkas labajā spārnā ar logu uz Pilskalnu, blakus cietuma baznīcai”. Cietuma baznīca attiecīgi ir tā pati telpa, kur sākotnēji atradās pils kapela, 1706.–1835. gg. – ev. lut. baznīca, pēc tam pareizticīgo baznīca (tieši tai laikā tur iekārtota pareizticīgo draudzes skola) līdz 1901. gadam, kad uzbūvēja pareizticīgo dievnamu Plosta ielā.
Mūsdienās par Kartavlaukiem nosacīti dēvē teritoriju starp Meža un Vasarnīcu ielām, kur sabūvētas deviņstāvu mājas. Pirms vairāk nekā 100 gadiem par Kartavlauku sauca neapbūvētu klajumu Stameru (Saules) ielas malā, bet pati iela jeb ceļš beidzās pie Koškulciema. Turpat atradās dragūnu karaspēka kazarmas (liela sarkanu ķieģeļu ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām) un staļļi. Herberts Dorbe raksta: “No mūsu dzīvokļa loga varēja pārredzēt visu Karātavu laukumu (…), kur dragūniem notika manevri un mācības. Laukumā iepretī kazarmām bija nostādīti visādi tēmēkļi, pret kuriem dragūni zirgos jāja uzbrukumā, sevišķi viņi ņēmās ap izbāzni cilvēka lielumā. Pilnos aulēkšos garām jājot, vajadzēja izbāznim nocirst galvu. Sevišķi man patika vērot kopējos manevrus. Dragūni zirgos, pa piecdesmit rindā cits citam blakus auļoja apjārt laukumam. Kamēr iekšējā malā didināja zirgus uz vietas, ārmalnieki tos trenca pilnos auļos, pie kam ierindu vajadzēja noturēt taisnu kā stigu”.
Arī Dorbes atmiņās pavīd izslavētās “promenādes”, lai arī šai vārdā nenosauktas. “Vasaras svētdienas novakare, saule laižas aiz koku galotnēm. Silts un piemīlīgs, bez mazākās vēsmas. Ļaudis no pilsētas meklē atpūtu ārākās ielās un alejās. Sevišķi daudz publikas Kuldīgas alejā, kur vakara vēsums klājas zem simtgadīgām vīksnām abpus kājceliņa”.
Pilsētas ikdienas rutīnu dažādoja tolaik tik populārie leijerkastnieki, kas staigāja no sētas uz sētu, varbūt arī no pilsētas uz pilsētu. “Dzirdot kādā sētā mūzikas skaņas, iegāju un ieraudzīju pūlīti ļaužu, galvenokārt puikas un pusaudžus, kas bija apstājuši veci ar dīvainu kasti, uz kuras tupēja mērkaķēns. Vecais grieza kastes rokturi un pa laikam zaglīgi skatījās uz nama durvīm un logiem, kā palīdzību gaidīdams. Sieviņas vai nu pašas, vai caur bērna rokām pasniedza leijerkastniekam pa kapeikai, iemetot to cepurē. Notika arī tā, ka no namu augšstāviem nometa papīrītī ievīstītu naudas gabalu, lai to vieglāk varētu pamanīt”.
Pie Dorbes attēlotajām pilsētas sadzīviskajām ainām jāpieskaita arī īsās piezīmes par pirmo kinoseansu, cirka izrādēm un Jāņu svinēšanu Puherta muižiņas dārzā (tagad Lielais laukums). “Kādu dienu brālis Fricis pavēstīja, ka Bērzu dārzā (tagad autostāvvieta starp Katrīnas un Dārzu ielām – aut.) rādīšot “miglas bildes”. Tā toreiz sauca kinofilmu izrādes, kas bija neskaidras un miglainas. Dārzā bija restorāns un atklāta skatuve–gliemežnīca publiskiem sarīkojumiem vasarā. Devāmies skatīties vēl neredzētus brīnumus. Filmas saturs bija šāds: no kuģa nokāpj sieviete garā kleitā ar šlepi un salmu cepuri. Steidzoties gar pludmali, viņai parist kurpju saite, ko tūdaļ metas sasiet bariņš pakalpīgu jaunu cilvēku. Tā viņi visi riņķo pa pludmali, kurpju saite vairākkārt parist, tikpat daudz reižu jaunie cilvēki to sasien…”. Kopīgā Jāņu svinēšana notika 1912. vai 1913. gadā, kad Dorbe jau bija 17–18 gadīgs jauneklis. Nezin kāpēc viņš svētkos raudzījies tikai pa žoga šķirbu, netērēdams pārdesmit kapeikas ieejas biļetei. Tomēr arī caur šķirbu salūkotais sniedz visai spilgtu ieskatu Ventspils svētku publikā: “Daudz ļaužu bija pulcējušies sarīkojumā, sievietes un vīrieši tautiskos tērpos, puiši ķenciskās gardibenēs, meitas villainēs ar saktām; greznas dāmas un lepni kungi, dažs pat spīdīgā cilindrā; es zināju, ka cilindrs ir pārāks par katliņu, kas toreiz bija modē. Priekšnesumi vēl nebija sākušies, un viesi cēli promenēja pa dārza celiņiem smiedamies, sarunādamies, amizēdamies…”.
Attēlā: Skats uz Bērzu ielu no Sarkanā tilta puses. 20. gs. sākums.
13.06.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Arhīva foto
