Ziema ir laiks, kad acis meklē zaļumu, un, ko intuitīvi meklē acis, pēc tā klusībā tiecas dvēsele.
Gandrīz visiem mājās uz palodzes vai logu tuvumā ir savs mazais “ziemas dārzs” – podi ar puķēm vai zaļajiem augiem, mūsu draugiem; ziedu krāsas, bet visvairāk lapu sulīgais zaļums ir pretsvars sniega saltajam baltumam vai (tā kā mūsu ziemas aizvien biežāk ir sniega skopas) pelēcīgajai bezkrāsainībai, kas vieš ne visai priecīgas domas. Dažkārt, kad ap sirdi sevišķi smagi – kā tagad, kad visa sabiedrība ir Covid draudu nomākta –, dzīva zaļuma trūkums var iedzīt depresijā, un tad ir par maz ar dažiem puķupodiem, ar siltumnīcu augiem, kas paši sargājami no aukstuma un caurvēja, un kuriem arī trūkst saules – tāpat kā mums. Vajag ko vairāk, tāpēc jāuzvelk silti apavi, lai mērotu ceļu turp, kur nav nekādu vīrusu, kurp aicina egles un priedes – uz mūžīgā zaļuma bagātajām mājām – mežu.
Zaļais skujkoku mežs, vai tas ir aristokrātiski cēlo staltpriežu sils, vai smagnējais, noslēpumainais vēris ar sūnu bārdām, atklāj mierpilnu, sakārtotu esību, uzrunā ar mūžības vārdiem, aicina aizmirst steigu, izmest no galvas bažas un stresainās domas, dāvā spirdzinājumu un patvērumu. Mežs ir neaptverama dzīvības daudzveidība, kas neaprimst nevienā gadalaikā.
Priedes un egles ir visizplatītākie ziemeļu puslodes skujkoki, ko daudzu tautu ticējumos uzskata par dzīvības kokiem, jo zaļo spirgtumu tie saglabā pat sirmā vecumā, ir pacietīgi un izturīgi. Austrumtautu ticējumos priede ir ilga mūža un laimīgas laulības simbols (jo tās skujas sakārtotas pāros). Ķīniešu filosofs Konfūcijs par priedi teicis: “nepretodamās tā pagarina savu mūžu…”. Iespējams, ka tā, taču uzturēšanās priežu vidē var pagarināt arī mūsu mūžu, jo priežu sveķu aromāts attīra gaisu no piesārņojumiem, un, kur tīrs gaiss, tur veselība. Tieši tādēļ daudzas dziedniecības iestādes, it īpaši plaušu slimniekiem domātās, allaž celtas tieši priežu mežā, turklāt no skujām iegūtā ēteriskā eļļa ārstē bronhītu un dažādus reimatisma paveidus.
Priežu (arī egļu) skujas un sveķus dziedniecībai izmanto kopš senseniem laikiem. Skuju novārījums vai uzlējums dažkārt bijis vienīgās zāles pret organisma vispārēju novājināšanos un cingu. Par to stāstījuši daudzi mūsu tautieši, kas aizvadījuši smagus gadus izsūtījumā Sibīrijā, aukstumā un badā. Ja nebija iespējas pagatavot uzlējumu, skujas vienkārši sakošļāja… Kausēti egļu sveķi palīdzēja sadziedēt nedzīstošas, strutainas brūces – visai sāpīgs (jo sveķiem vajadzēja būt karstiem), taču efektīvs paņēmiens apstākļos, kad nekādi medikamenti nav pieejami.
Tautas dziedniecības sapratēji un pazinēji arī mūsdienās izmanto priedes un egles ārstējošās īpašības, it īpaši bronhīta un klepus gadījumos. Lūk, pāris receptes:
– vienādu daudzumu egļu sveķus un bišu vasku kausējot samaisa un atdzesē, pēc tam pa gabaliņam met uz kvēlošām oglēm un ieelpo izdalījušos dūmus;
– tējkarotes tiesu priežu pumpuru aplej ar pusglāzi ūdens, vāra, ieelpojot garaiņus.
Vēl kāds iedarbīgs līdzeklis nervoziem, viegli aizkaitināmiem, stresa izmocītiem ļaudīm: priežu zarus ar visiem kātiņiem un čiekuriņiem sasmalcina, aplej ar aukstu ūdeni un vāra pusstundu, tad trauku cieši aizver un ļauj ievilkties 12 stundas. Iegūto brūno novārījumu pielej vannas ūdenim (vienai vannai — 1,5 l). Šāda pelde ne vien nomierina, bet arī spēcina sirdi un nervu sistēmu.
Mežs var būt gan sanatorija un aptieka, gan svētvieta un templis ar neskaitāmām torņu smailēm, kur zvanu vietā šūpojas čiekuri. Mežā starp priedēm, eglēm un ērcīgajiem kadiķiem ir vieglāk nekā citviet noticēt labajam un tā nezūdamībai. Pasakas stāsta, ka mežā mājo rūķīši, laumiņas, fejas un elfi, tāpēc pieaugušie un problēmu izmocītie ļaudis mežā spēj pietuvoties bērnības pasakainajām izjūtām. Koku elpai ir dzīvības smarža, tādēļ pēc pastaigas, kad acis atdzērušās zaļuma, krūtis – spirgtuma, ir labi paņemt līdzi uz mājām kādu skujotu, spurīgu zaru. Nemaz nevajag lauzt, pietiek vien paskatīties zemē, kur vējš nometis gan čiekurus, gan zariņus, lai pielasītu pilnas saujas. Un, kad pēc vairākām nedēļām no vāzē ieliktā zara sāks birt skujas, lai tas sprakšķēdams pārvēršas oglītē, piesmaržojot istabu ar zilganu dūmu grīstīti, saldu kā bērnības sapņi.
29.01.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Pixabay
