Interesanti, cik mūsu lasītāju zina rakstnieka Gunāra Cīruļa (īstajā vārdā Gabriels Civjans, 1923–2002) detektīvstāstu “Viesizrāde Ventspilī”? Šī mazā grāmatiņa iznākusi 1975. gadā (Vikipēdijā kļūdaini norādīts 1976) un pieskaitāma pie tām, kuras autors bijis tikai pats Cīrulis (liela daļa viņa “politisko detektīvu”, toskait “Dzīvoklis bez numura”, “”Tobago” maina kursu”, kā arī romāns bērniem “Sestās klases dārgums” sarakstīti kopā ar līdzautoru Anatolu Imermani).
“Viesizrāde Ventspilī” ir naivi operetisks “socreālisma” gabaliņš ar šabloniskiem varoņiem: mundru večiņu Zandburgu – loča atraitni un milicijas pulkveža sievasmāti, amatu apvienošanas kārtībā arī milicijas bērnu istabas sabiedrisko aktīvisti –, jaunu, sociālisma ideālu pilnu milici Jaunkalnu, bariņu “grūti audzināmu” pusaudžu, kas gan izskatās pēc tīrajiem paipuisīšiem, un pāris daiļām komjaunietēm. No otras puses – šaubīgi ārzemju mantiņu uzpircēji, resp., spekulanti, izlaidīga aptieķniece un negatīvo personāžu vainagojums – dēmoniskais komisijas veikala direktors Imants Grincītis. Galvenā intriga slēpjas japāņu tranzistoru radioaparātu “Sikura” viltošanā, proti, ārzemju plastmasas ietvaros iemontēti Rīgas VEF ražotie “Dzintari”. Lai pliekanajam sižetam piešķirtu kaut cik asuma, stāstā parādās arī viens līķis – veikala direktora noangažētais radioaparātu pārtaisītājs Rumbinieks. Tas nu būtu par saturu. Taču mūs vairāk interesē, kādu Ventspili 1974. gadā redzējis tolaik tik atzītais rakstnieks Cīrulis.
Pagājušā gadsimta 70. gadi, ko padomju ideologi dēvēja par “attīstītā sociālisma” periodu, Ventspilī iezīmējās kā dziļas pilsētvides degradācijas sākums. Šodien nav iespējams pat iztēloties bedrainās, putekļiem vai dubļiem klātās ielas, izlauzītās ietves, izdrupušās namu fasādes, kas pēdējoreiz redzējušas krāsas pirms gadiem 40, kalstošos kokus un apstādījumus bez stādījumiem. Šai videi autors, kā saka, apmetis slaidu līkumu un, lai būtu ar ko aizpildīt tukšo vietu, radījis citu – kinematogrāfisku vidi, ko Ventspilī ienesusi Rīgas kinostudija, lai uzņemtu filmu “Pēdējais loms”. Lieki sacīt, ka tādas filmas nekad nav bijis, taču 70. gados Ventspilī patiešām tapa veselas divas filmas – “Vārnu ielas republika” (1970) un mūsu iepriekšējā numurā jau minētā – “Jūras vārti”. Tā kā “Viesizrādē Ventspilī” pieminēts kinoļaužu uzstādīts atrakciju parks jūrmalā, jādomā, ka autors iespaidojies no “Vārnu ielas republikas”.
Ar hipotētiskās filmas uzņemšanu saistīts arī gluži reāls objekts – tālaika milicijas ēka Ļeņina (Kuldīgas) ielas sākumgalā – starpkaru periodā pilsētas valdes nams, pirms tam zināms kā Gūtšmitu māja.
“Pilsētas milicija atradās vecā savrupmājā, kas laika gaitā bija vairākkārt pārbūvēta. Pat slavenais Pēterburgas arhitekts Rastrelli bija te pielicis savu roku. Kādreizējā balles zāle bija izprojektēta tik nesamērīgi liela un grezna, ka pat miliču un aktīvistu kopsapulču reizēs telpa izskatījās patukša. Seno laiku lepnumu vēl saglabāja arī divi kabineti, droši vien pirmo saimnieku guļamistabas. Pārējās telpas bija nez cik reižu pārveidotas, sadalītas ar starpsienām; pievienojot namam piebūves, radās gari gaiteņi, līčloču pārejas, ērmīgas konfigurācijas, gaismas šahtas. Teda jaunās darbistabas logi vērās uz neapmestu ugunsmūri, tāpēc šeit nekad nejuta saules staru pieskārienus. Elektrību nācās dedzināt jau no paša rīta, un noputējušās spuldzes nespodrā gaisma piešķīra telpas iekārtojumam sevišķu drūmumu”.
Te nu, kā saka, autors ļoti precīzi attēlojis padomju milicijas sagānīto ēku, atskaitot vienīgi Rastrelli “roku pielikšanu”; 18. gs. dzīvojušais itāļu arhitekts nu nekādi nevarēja ietekmēt 19. gs. celtā nama interjeru. Lūk, un šajā zālē it kā tiek filmēta pirmskara balle… ak vai, pie labākās gribas nekas tāds nebūtu iespējams, jo viss zāles krāšņums, ieskaitot dekoratīvās koloniņas un freskas, bija kārtīgi un pamatīgi aizkrāsots un nobalsināts jau 50. gados, bet centrālajā vietā iespiesta prāva Ļeņina bilde, jo bijusī zāle padomju milicijā saucās “Ļeņina istaba”.
Otrs reālais objekts, ko Cīrulis dāsni aprakstījis, ir kādreizējais Internacionālais jūrnieku klubs Pārventā, saīsināti dēvēts par interklubu.
“Klubs atradās padrūmā divstāvu ēkā, kas ap gadsimtu miju bija celta cara valdības militāras iestādes vajadzībām. Tagadējos nama saimniekus uztrauca neatrisināmā interjera problēma – kā harmoniski apvienot mūsdienās ražotās vieglās, stūrainās un spīdīgās mēbeles ar telpu neparasto plānojumu, ar augstajiem griestiem un šaurajiem, spraišļotajiem logiem, ar greznajām kāpnēm un tīri vai nebeidzamo istabu anfilādi. Lejā, kur atradās deju zāle, bārs un kafejnīca, varēja izlīdzēties ar starpsienu nojaukšanu, toties augšējā stāvā apmeklētājus sagaidīja drausmīgs stilu sajaukums (…). Pat šajā klusajā rīta stundā klubā bija pārsteidzoši daudz cilvēku (…) zālē patlaban mēģināja deju orķestris, cenšoties ar pārmēru skaļumu notušēt trūkumus izpildījumā. Repertuārs bija uzsvērti lokālpatriotisks – Raimonda Paula, Aleksandra Kublinska un Ulda Stabulnieka skaņdarbu eksportvariants, ko platīnblonda soliste pūlējās nodziedāt diezgan kroplā vācu mēlē”.
Patiesībā ēkā, kur līdz 90. gadu sākumam darbojās interklubs, līdz padomju okupācijai bija skola, un tajā nebija nekādas “nebeidzamas anfilādes”, nedz arī greznu kāpņu un šauru logu. Otrajā stāvā atradās bibliotēka, televizora istaba, galda teniss un biljards, kā arī administrācijas telpas. Nebija ne kafejnīcas, ne bāra, – vienkārša bufetes telpa ar gaužām prastu leti un 8–10 galdiņiem. Apmeklētāji apkalpojās paši. Kas attiecas uz muzikantiem, – interklubā spēlēja Ventspilī pazīstamā mūziķa Jāņa Kuģinieka grupa, sastāvoša tikai no profesionāliem izpildītājiem, tā ka “trūkumi izpildījumā” ir rakstnieka iztēles produkts, tāpat solistes repertuārs un “kroplā vācu mēle”. Tā nu ir sagadījies, ka šo rindu autoram zināms, ka latviešu komponistu skaņdarbi tika izpildīti tikai latviešu valodā un solistes vācu valoda, “šlāgerus” izpildot, bija gluži perfekta. Kādēļ autors tik lielā mērā mainījis realitāti, – varbūt tikai viņam vienam zināma kolorīta radīšanai?
Tā kā stāsta galvenais ļaundaris ir komisijas veikala direktors, lasītājs gūst arī tālaika komisijas veikala aprakstu. “Komisijas veikals atradās pilsētas centrālās ielas stūra mājā (tagad – Rozes grāmatnīca; aut.). Vienā pusē pārdeva apavus, apģērbus un trikotāžas izstrādājumus: vīriešu virskreklus un kaklasaites, sieviešu blūzes, jaciņas, vissmalkākās ārzemju bikšuzeķes, lakatiņus ar eksotisku pilsētu ainavām un parfimērijas firmu reklāmas saukļiem, krūšturus un korsetes “grācija”. Otrā pusē tirgojās ar mūsu zinātnes un tehnikas revolūcijas laikmetam raksturīgiem atribūtiem. Neilona parūkas neizprotamā kārtā karājās starp spiningiem un motociklistu ķiverēm. Līdzās visādu izlaidumu “vefiņiem” pircēju acis mieloja japāņu “Sony”, “Supersonic”, “Sikura”, rietumvācu “Telefunken” un “Blaupunkt”, angļu “Marconi”, holandiešu “Philips” aparāti. (…) Daudzi, tas nu šķita skaidrs, šurp nesa ne tikai pašiem apnikušos aparātus, bet pirka tos ārzemēs vai valūtas veikalos, lai pārdotu ar krietnu peļņu. Nevis naudas bads, bet naudas kāre bija apgrozības galvenais dzinulis…”. Šeit, kā saka, “skaidra bilde” – īsts padomju cilvēks par peļņu domāt nedrīkstēja.
Ir arī plašākas pilsētas ainavas. “Uz tilta viņš apstājās. Labajā pusē acīm pavērās rūpnieciska aina. Osta ar noliktavām, elevatoriem un cisternām, sliežu ceļu atzarojumiem, šaudīgi elektrokāri un kravas mašīnas, un visam pāri – rūcošo celtņu devīgās strēles. Kuģus viņš šoreiz pat nemēģināja saskaitīt. Kādu duci varēja saredzēt no tilta, bet krietni vairāk nojaust no mastu audzes, kas iezīmējās aiz Ventas ieloces”. “Tedis bija mācījies Ventspils vidusskolā, tāpēc zināja ceļu uz Kapteiņa ielu. Pie kinoteātra durvīm, gluži tāpat kā viņa laikos, bez acīm redzama iemesla slaistījās pusaudži. Viens no šiem namu stutētājiem nesteidzīgā gaitā tuvojās Jaunkalnam un strupi vaicāja: “Biļetes nevajag?” Lielajā zālē jau kuro nedēļu rādīja “Smiltāju ģenerāļus” (…)”. “Ostgalā asfaltu nomainīja bruģakmeņi, vairākstāvu ķieģeļu namus – koka mājas, kas slēpās aiz latiņu sētām, ielas kļuva arvien šaurākas un visas līkumoja zvejnieku ostas virzienā. Gaisā virmoja neatkārtojamais darvas, jūras zāļu un zivju smakas mistrs”. Diez vai septiņdesmitajos gados Ostgals vēl varēja smaržot pēc darvas un jūraszālēm – sen vairs nebija darvojamu laivu, un arī zivis mājās kūpināt vairs nedrīkstēja…
To, cik tālu Gunārs Cīrulis šai stāstā bijis no reālās dzīves, atklāj arī “grūto” pusaudžu brauciens Liepājas vilcienā uz Užavu, lai palīdzētu miličiem notvert noziedzniekus. Nevienam, kam nebija speciālas caurlaides, biļeti uz Liepājas vilcienu nepārdeva, uz Užavu jau nu nepavisam. Tā bija aizliegtā zona, caur un cauri piebāzta ar padomju armijas daļām, slepenākām par slepenām. Bruņoti robežsargi apturēja katru braucēju vai gājēju, pat vietējie iedzīvotāji plašākai jūrmalas daļai netika pat tuvumā.
Bet tāds jau bija “attīstītā sociālisma reālisms”, un “Viesizrāde Ventspilī” ir gaužām spilgts tā atainojums mūsu pilsētā.
Attēlā: Ventspils centrs 70. gados. Stāstā minētais komisijas veikals – otrā ēka no kreisās puses.
20.06.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Arhīva foto
