Šajā reizē skatīsim mūsu pilsētu rakstnieka Ernesta Aistara (1899–1998) redzējumā. Viņš dzimis Užavas pagasta Sārnates “Tomdēlu” mājās, absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas nodaļu, ilgus gadus strādājis par skolotāju. Ernesta Aistara (dzimtais uzvārds Anševics) vārds Latvijas lasītājiem ir mazāk pazīstams, jo mūža lielāko daļu viņš aizvadīja Amerikas Savienotajās valstīs, sarakstīja 12 romānus.
Pirmais E. Aistara lielprozas darbs “Sirēna” tapis Baltijas bēgļu nometnē pie Augsburgas (Vācijā). Šodien apskatāmais romāns “Gaismu sauca” sarakstīts 1980. gadā, tad pat arī izdots trimdas apgādā “Grāmatu draugs”. Tas veltīts latviešu skolotājiem, kuri godprātīgi darīja savu darbu drūmajā un draudīgajā Baltijas skolu vispārējās rusifikācijas periodā – no 19. gs. 80. gadiem līdz 20. gs. pirmajai desmitgadei – un palīdzēja latviešu jauniešiem ne vien saglabāt savu latvietību, bet arī veidot un celt nacionālo pašapziņu.
“Gaismu sauca” darbība sākas 1904. gadā, kad Ventspils Pilsētas skolā skolotāja gaitas uzsāk pedagogs Dāvis Sakne, kura pirmie darba gadi pagājuši Undavas (domāta Užava) lauku skolā. Aprakstītā Pilsētas skola ir tā pati, kurā dažus gadus vēlāk mācījies Herberts Dorbe. Mācību gada pirmā diena viņam sākās tā: “Kluss septembra rīts, kad Dāvis pa Ganību ielu gāja uz savu jauno skolu. Gabalu tālāk uz apaļo akmeņu bruģa grabēja dzelzs riepu rati. Par agru viņš iznācis no mājām. Skolā neviena vēl nebūs. Viņš pagriezās uz jūrmalas pusi. Taisni labi izmest nelielu cilpu tepat nomalē. Bet tas nebija Kaziņmežs vien, kur viņš iegriezās, tās nebija tikai jūrmalas kāpas (…). Jūras un Kuldīgas ielas stūrī ātriem soļiem steidzās jau skolēni – platām ādas jostām apjozti kokardēti puikas. Skolas namā tie iegāja pa pagalma vārtiem. Parādes durvis vēra tikai skolotāji.”
Interesanti, ka arī Aistars pieminējis tās pašas Jūras un Nikolaja ielas stūra mājas, kur Dorbes stāstā dzīvojis izpriecu kārais skolotājs un nerātnie audzēkņi; vai nu šo māju saimnieki gadiem ilgi izīrēja telpas skolēniem un skolotājiem vai arī tā ir apbrīnojama sakritība.
Viens no nepatīkamākajiem personāžiem – savu tautu nodevušais, pilnīgi pārkrievojies “pusinspektors” Ivans Karlovičs Sviļpe (Jānis Kārļa dēls Svilpe). Lūk, šī “činavnieka” pastaigas maršruts: “Ceļš viņiem zināms. Tas vienmēr viens un tas pats – pa Vasarnīcu ielu uz Kaziņmežu. Kāpas, turpat blakus jūra. No viņu takas varēja redzēt jūrā iebūvētu molu ar ugunstorni galā. Kādreiz kāds kuģis pat pagadījās ceļā uz ostu vai arī laukā no ostas. Tad varēja apstāties un noskatīties šais tālbraucējos. Tādā pastaigā bieži varēja satikt pilsētas labāko sabiedrību, īpaši tik jaukā pēcpusdienā kā šodien.”
Reālas Ventspils latviešu dzīvesvides ainas atklāj skolotāja Saknes sievas Baibas ciemošanās pie paziņām.
“Pirmā istaba gaiša, saulaina, mājmātes pašas austām grīdsegām izklāta. Otra istaba ar ēveļsolu, ar darba rīkiem un dēļiem piekrauta. Tūliņ var redzēt, ka amatnieka māja.
– Smuki jau nu nav, bet tā mūsu vienīgā varēšana pašiem zem sava jumta vienreiz tikt, – teica Erdmaniete.
– Ak šī te jūsu pašu māja?
– Tā ir. Tādu pavecāku graustu atradām, ķērām ciet. Iemaksas naudu pa pusei sagrabinājām, pa pusei aizņēmāmies. Amatniekam šitāds graustiņš taisni kā radīts. Vakaros pēc peļņas darba šim nebūtu mājās ko darīt.
– Labā darbā ietika?
– Kā kuru reizi. No vienas vietas uz otru – kā jau būvmeistars. Tagad Pārventā ceļ vienu jaunu māju.
– Un Liene?
– Arī strādā. Nu jau liela meita. Ar laba darba atrašanu nav nemaz tik viegli. Beidzot tad nu dārzniecībā. Un tad arī tikai vasaras laikā.
– Kur te tāda dārzniecība ir?
– Ne jau pašā pilsētā. Gāliņciemā.”
Pieminētā dārzniecība pastāvēja jau iepriekšējā gadsimtu mijā; to pēc īpašnieka uzvārda sauca par “Lodes dārzniecību” un kā tādu to vēl ilgi atcerējās vecāko paaudžu ventspilnieki. Dārzniecībai bija savs veikals Kuldīgas ielā 17, ko tāpat kā pašu dārzniecību 1945. gadā nacionalizēja padomju vara, taču to darbība turpinājās līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem. Tagad Kuldīgas ielas malā vecās dārzniecības vietā atrodas bērnudārzs.
Atgriežamies 1904.–1905. gadā. Arī skolotāja Saknes sieva Baiba nolēmusi meklēt darbu un dodas izlūkgājienā pa pilsētu. “Būtu lielāka pilsēta, būtu vairāk visādu darbnīcu. Koku zāģētava laikam pati lielākā. Lopu kautuve? Tur tikai vīriem darbs. Viņa sāka ar Kuldīgas ielu. Iebrauktuves lauciniekiem, to te visvairāk. Varbūt pat vienīgā iela visā pilsētā, kur tālākie tirgus ļaudis varēja iebraukt zirgus paēdināt. Viņa apstājās pie vecā Jekstes turpat Jūras ielas galā. Jekste pasmējās par tādu iedomu: – Zirgu steliņģus, kundzīt, jūs gribētu šķipelēt?
Tālāk kurpnieka darbnīca. Tur arī nav ko meklēt. Grāmatu un rakstāmlietu bode. Tintes pudele aiz loga, zīmuļi, burtnīcas… (…) pēc brīža viņa apstājās atkal pie viena veikala. “Lifšica drānas un audumi. Pasē priekš visādām vajadzībām”.
Gadsimta sākuma fotogrāfijās redzams, ka Kuldīgas ielā tiešām atradās neskaitāmas darbnīcas, veikaliņi u.tml. Ebreju tirgotāja Lifšica jeb Livšica vārdu gan neatrast mūsu daudzkārt pieminētajā Rihtera “Adresu grāmatā” (1912), bet tas sastopams 20. gadu reklāmsludinājumos “Ventas Balsī”, un, proti, Livšica veikals atradās Kuldīgas ielā 19. Tā kā Ernests Aistars dzimis 1899. gadā, viņam nevarēja būt paliekamu atmiņu par 1905. gada Ventspili, toties par 20. gs. 20. gadiem gan jo spilgti. Taču šis mazais anahronisms neatņem nenieka tās teju vai taustāmās realitātes izjūtas, ko romāns “Gaismu sauca” sniedz ieinteresētam lasītājam. Tas īpaši izpaužas rindās, kas stāsta par 1905. gada rudens notikumiem: “16. oktobra vakarā viņam bija jāapskrej zvejnieku ostas nomale ar aicinājumu rīt pulksten desmitos pulcēties Kuldīgas un Lauku ielas stūrī. No turienes paredzēts demonstrācijas gājiens uz pili ar prasību atbrīvot apcietinātos biedrus. (…) Kad nākošajā rītā Mārcis ieradās noteiktajā vietā, krietns pulks nācēju stāvēja jau priekšā. Nāca vēl un vēl un pievienojās pulkam. “Ar kaujas saucieniem uz lūpām” – atskanēja dziesma. Kad gājiens novirzījās pa Pils ielu uz cietuma (pils – aut.) pusi, dziesmu nomainīja taures. Logiem ielas abās pusēs pieplaka vērotāju sejas. (…) Delegāti Juris Krūms kopā ar diviem citiem iegāja Brauna kancelejā ar atbrīvojamo biedru sarakstu. Ilgi nebija jāgaida. Delegāti veda laukā apcietinātos revolucionārus (…) Orķestrim spēlējot, gājiens virzījās atpakaļ pa Pils ielu, pa Saules un Jūras ielu visai pilsētai cauri”. Dažas dienas vēlāk notika vēl viena ventspilnieku demonstrācija: “Liels ļaužu pūlis dziedādams virzījās pa Jūras ielu no Vasarnīcu ielas gala. Laukā iznākušos skolēnus (t.i., Pilsētas skolas skolēnus – aut.) vīri ierindoja gājiena galā. Lēnā solī visa lielā ļaužu straume nogriezās pa Kuldīgas ielu uz pilsētas centru. No priekšējām rindām skanēja “Ienaida negaisi pāri mums krājas”. Uniformētie skolas zēni ar ierindas kopsoli iekrita dziesmas ritmā. Gājiens nobeidzās Baznīcas laukumā”.
Tā bija pēdējā 1905. gada revolūcijas izpausme Ventspilī. Dažas dienas vēlāk sākās reakcija – ar arestiem, spīdzināšanu, slepkavībām bez tiesas sprieduma. Vēlāk sāka plosīties t. sauc. “kara tiesas”, piespriežot nāvessodus un ilgstošu izsūtījumu katorgā. Arī romāna varonis skolotājs Sakne Sibīrijas ellē aizvadījis 14 gadus.
Padomju ideologi, komunisti pūlējās iztēlot 1905. gada revolūciju kā “savējo”, piesavināties tās varoņus un pat viņu dziesmas. Šeit pieminētā “Ar kaujas saucieniem uz lūpām” ir Jāņa Akurātera dzeja – veltījums 1905. gada 13. janvārī Rīgā nošautajiem demonstrantiem (mūzikas autors nav zināms), bet “Ienaida negaisi” bija pret krievu carismu cēlušos poļu kaujas dziesma, oriģinālais nosaukums “Varšavjanka”.
Attēlā: Kuldīgas iela (skats no Jūras ielas) ap 1900. gadu.
17.05.2020./Autors: Ventspilnieks.lv/Foto: Arhīva foto
