Ārējais izskats bieži maldina; spēks parasti asociējas ar dūšīgu stāvu, platiem pleciem, platām plaukstām, drosme – ar dedzīgu skatu zem biezām uzacīm un skaļu balsi. Taču Brigita Spīla ir maza auguma, trausla, mierīgām, gaišām acīm, un balsi paceļ ļoti reti. Ikviens, kurš viņu pazīst, pat zinādams, nobrīnīsies – kā, un viņai jau sācies devītais gadu desmits?!
Bet paziņu Brigitai daudz. Tie, kā saka, “sadzīvoti” ilgajās darba gaitās un sabiedriskajās aktivitātēs, kas pacēla uz īpaši augsta viļņa dramatiski skaistajā un ikviena latvieša garu pacilājošajā Atmodas laikā.
Kāzas “vagoniņu jeb trejmeitiņu mājā”
Brigita, toreiz vēl uzvārdā Ķempava, ir dzimusi kuldīdzniece. Kuldīgas mājā dzīvoja trīs aptuveni viena vecuma meitenes, viņu vidū Brigita Ķempava un pāris gadus vecākā sirdsdraudzene Ausma. Agrā jaunībā dzimusī draudzība turpinājās visu mūžu. “Mēs jutāmies kā māsas un vēl vairāk; māsu starpā dažkārt ir domstarpības, bet mums tādu nekad nav bijis. Tad Ausma aizgāja uz Ventspili un iestājās feldšeru skolā (vēlāk to sauca par māsiņu skolu). Gadu vēlāk es viņai sekoju, jo citādi nemaz nevarēja būt. Tas bija 1955. gadā. Dzīvoju pie radiniekiem Pārventā, Elevatora ielā, tā sauktajās ostas dzelzceļnieku mājās. Man bija brīnišķīgs kurss un brīnišķīga audzinātāja – Rasma Kalniņa–Mažāne. Pagājušajā gadā atzīmējām 60 gadus kopš skolas beigšanas. Toreiz bijām 27, tagad palikuši 17… tāda ir dzīve. Arī mūsu audzinātājas vairs nav, viņa aizgāja pavisam nesen.”
1959. gadā, pēc feldšeru skolas absolvēšanas par Brigitas Ķempavas pirmo darba vietu kļuva dzelzceļnieku bērnudārzs Pārventā. “Man patīk bērni, bet tur strādāt gan nepatika,” atzīstas Brigita, un tūdaļ gan piebilst, ka savus pienākumus veikusi ar sirdsapziņu. Tolaik viņa iepazinās ar Edžiņu – nākamo vīru Eduardu Spīlu. Eduarda ģimene uz Ventspili pārcēlusies no tālās Dagdas Latgalē. “Viņam bija liela ģimene – tēvs, māte, vecvecāki, māsa ar vīru, un visi dzīvoja interesantā un jocīgā mājiņā Kuldīgas ielas alejas malā. Pēc tam uzzināju, ka ventspilnieki to sauc par “vagoniņu māju” vai “trejmeitiņām” un savā ziņā lepojas ar tās neparastumu. Kad pārcēlos dzīvot pie viņa, nosvinējām kāzas, atklājās, ka divās istabiņās ar virtuvi dzīvo septiņi cilvēki. Latgales puses ļaudīm tas laikam bija parasts, bet man bija “šaura jušana”.”
Jāpiebilst, ka Brigitas senčos no tēva puses ir Liepājas vācieši, vecāmāte visus bērnus, izņemot jaunāko (Brigitas tēvu), sūtījusi vācu skolās. Kas zina, varbūt no viņas Brigitas raksturā izteikts akurātums un sistēmiskums? Kaut gan – kārtības izjūta un prasība pēc sakārtotas vides piemīt arī vairākumam latviešu. Un, kā zināms, tradicionālais latvietis allaž ilgojies pēc sava kaktiņa, sava “stūrīša zemes”. Brīnumainā kārtā “savs stūrītis” nokritis gandrīz no gaisa.
Divdesmit gadi atskurbtuvē
Kad zināmajā mājiņā bija kāds laiciņš nodzīvots, atklājās, ka Eduarda radiniece, kas visu laiku īrējusi dzīvoklīti “pie privātiem” Vārves ielā, labprāt mainītos ar jauno pāri. “Es biju “par”, kā teic, rokām un kājām! Bet iznāca savādi – Vārves ielas mājiņas saimnieks bija ar mieru mani pierakstīt tūlīt, bet manu vīru tikai tad, kad viņš bija svēti nosolījies pieprasīt apbūves gabalu ielas pretējā pusē, kas tolaik stāvēja tukšs, un uzbūvēt tur mūsu ģimenes māju. Edžus apsolīja un arī izdarīja to.”
Nomainījusi vēl pāris darba vietas (bērnudārzs, ātrā palīdzība, glābšanas stacija), paspējusi laist pasaulē divus bērnus – Jolantu un Eduardu (šis vārds vīra ģimenē tradicionāls), Brigita, nu jau Spīla, “noenkurojās” no vispārpieņemtā viedokļa diezgan neparastā darba vietā – atskurbtuvē. Šo “medicīnisko pakalpojumu” iestādi atklāja 1969. gada 5. jūnijā. “Tas datums man palicis prātā tāpēc, ka 5. jūnijā ir vārda diena Margotam. Nu, un kas sanāk, ja vārdu “Margots” lasa no otra gala? “Stogram”! Laikam jau miličiem, kas šo iestādi “kūrēja”, bija savdabīga humora izjūta…”
Brigitas vecākā meita Jolanta, kura, kā daudzi tālaika bērni, ne reizi vien uzturējusies mammas darba vietā, saka: “Tur strādāja patiešām forši cilvēki, kolektīvs vārda vislabākajā nozīmē!” Brigita neslēpj, kāpēc no visām tolaik pieejamām darba vietām izvēlējusies atskurbtuvi – atalgojuma dēļ. “Ātrajos” feldšera alga bija 90 rubļi, bet atskurbtuvē – par 25% vairāk. Nereti bijušas arī piemaksas, tā ka sanācis ap 150 rubļiem mēnesī. Tam ir liela nozīme, ja ģimenē aug trīs bērni, jo Jolantai un Eduardam pievienojās jaunākā māsiņa Madara.
Pieci P un trīs S
Nē, tas nav kodēts atskurbtuves pakalpojuma nosaukums. Vienkārši apbrīnojamas sakritības dēļ trim iestādes dežurantiem uzvārds sākās ar P: Piļķis, Picalcelms, Pumpurs, turklāt saimniecības pārzinis bija Pritikins, bet šoferis – Piuss. Savukārt feldšere – Spīla, sanitāre – Sātika, lietvede – Siliņa… Izlūkdienestu atgādinošajā kombinācijā neiekļāvās tikai “skurbuļa” priekšnieks milicijas kapteinis Zaicevs.
“Darbs? Darbs kā jau darbs! Daudz ko runāja par atskurbtuvi, bet jāteic – izglābām ne vienu vien dzīvību, it īpaši aukstajā laikā. Tirgus laukumā 1, tāda bija mūsu adrese, māja veca, bet iekšā bija kārtība. Atveda jau visādus. Dežurants pierakstīja, es izmeklēju – pulss, asinsspiediens, tad noģērba plikus un aizveda uz palātām – baltos palagos. Tā nu nebija, kā stāsta, ka ar šļūtenēm lējuši aukstu ūdeni, bet dušā gan bija jāiet, daudzus tak atveda burtiski no ielas paceltus. Atceros tādu gadījumu, kad piezvanīja no vienas iestādes, nu jau vairs nav svarīgi, kādas. Viens guļot uz ielas pie viņu durvīm pārdzēries, bez samaņas. Atveda pie mums. Pagājušas 4 stundas, parasti pēc tik ilga laika dzērums izgājis, cilvēks mostas, bet viņš joprojām bezsamaņā. Izsaucām ātro palīdzību, izrādās, cilvēkam galvaskausa lūzums, jo tie, kuri mūs izsauca, viņu bija burtiski nogrūduši pa trepēm un atstājuši uz ielas guļam. Visādi gājis, bet paretam piedzīvots arī gandarījums – atnāk mūsu bijušais klients, skaidrs kā stikliņš, un ar puķēm – paldies, ka pacēlāt, atvedāt, neļāvāt nosalt!”
Padomju laikos bija savas īpašas dienas, kad “skurbulis” strādāja “svētku režīmā” – 1. un 9. maijs, 7. novembris, Jaungada nakts. Brigita stāsta, ka šajās dienās uz kājām nedrošie vispār nav aiztikti, sak, lai streipuļo savu ceļu, bet vidējā un smagā dzēruma pakāpē esošie laipni nogādāti uz mājām.
Zaļā prieka gads – 1988
Atskurbtuvē Brigita Spīla nostrādāja līdz 1988. gadam, kad viņa varēja atļauties iet pensijā. Tas sakrita ar pirmajām Atmodas laika aktivitātēm Ventspilī.
“Vēlāk man bija žēl, ka nebiju lielajā manifestācijā 5. jūnijā, taču sanāca tā, ka tieši tobrīd biju aizbraukusi ciemos pie dēla, kurš dienēja Maskavā. Par šo pasākumu dabūju zināt tikai vēlāk, bet pirmoreiz piedalījos Ventspils Vides aizsardzības kluba rīkotajā piemiņas mītiņā 1988. gada 23. augustā pie dzelzceļa stacijas. Tas bija satriecoši. Man bija līdzi pušķis sarkanbaltsarkanu asteru, ko nolikt pie improvizētās piemiņas plāksnes. Toreiz es vēl nezināju, ka izpildkomiteja aizliegusi uzlikt īstu plāksni, tāpēc kluba mākslinieki uztaisījuši to no kartona. Runāja daudzi, bet man prātā visvairāk palikusi daktera Eizāna uzstāšanās. Ko es un daudzi no manas paaudzes zinājām par agrākajiem laikiem, par īsto Latvijas vēsturi? Lai gan piedzimuši pirms kara, mēs tomēr bijām pārāk mazi, lai vēlāk varētu kaut ko vērtēt un salīdzināt. Kauns teikt, bet, kad māte man kādreiz stāstīja par brīvās Latvijas laiku, es neticēju… Bet nu tas Vides klubs jeb VAK. Par viņiem runāja aizvien vairāk. Pēc mītiņa pie stacijas nākamais pasākums bija Lūgšana pie jūras, aizgāju arī uz to un sapratu, vienkārši sajutu, ka arī man jābūt tur un kaut kas jādara! Tās bija tādas izjūtas, ko nevar salīdzināt ne ar ko. Atceros, kā vienā lielā pasākumā bijā aizbraukuši uz Rīgu, gājām lielā pulkā pāri Akmens tiltam, un likās – tā varam aiziet kaut līdz Pleskavai! Tāda spēka sajūta un pacilātība!”
1989. gada decembrī notika vietējo padomju vēlēšanas. Tās bija pirmās brīvās vēlēšanas kopš… grūti pat pateikt, kopš cik gadiem. Kandidātos izvirzīja arī Brigitu Spīlu, 46. vēlēšanu apgabalā, kur bija viņas dzīvesvieta. Brigitas konkurents vēlēšanu cīņās bija pazīstamais un cienītais ārsts Pornieks, taču – kompartijas izvirzīts. Un notika tā, ka pirms tam maz kam pazīstama pensionēta feldšerīte “izgrieza pogas” slavenajam dakterim! Viņš gan priekšvēlēšanu sapulcē uz Brigitas kaujiniecisko “Nu, cīnīsimies?” esot atteicis, ka lūdzis cilvēkus par viņu nebalsot, bet… ej nu sazini, kā bija patiesībā.
Dzīvokli Latvijas pilsonim!
Mūsu laikrakstā ne reizi vien esam rakstījuši par pirmās demokrātiski ievēlētās Tautas deputātu padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas cīniņiem ar veco varu, ko iemiesoja tālaika izpildkomiteja ar Aivaru Lembergu priekšgalā. Tomēr tolaik padomē tautfrontieši bija vairākumā, līdz ar to arī komisijās viņiem bija pārsvars lēmumu pieņemšanā. Brigita Spīla strādāja vienā no “smagākajām” – dzīvokļu komisijā. Ikviens tajos laikos dzīvojušais atcerēsies, ka pie jauniem dzīvokļiem galvenokārt tika iebraucēji, kas Atmodas laikos ieguva tādu kā pusnicīgu, tomēr precīzu apzīmējumu – migranti. Šie ļaudis bija apņēmīgi, uzstājīgi un mācēja spiest uz savām tiesībām tā, kā vietējiem pat sapņos nebija rādījies.
“Tad es pirmoreiz sapratu, ko nozīmē pilnvaras! Kāda ir apziņa, ka es varu un spēju palīdzēt cilvēkiem. Dzīvokļu rindas tolaik bija drausmīgas, mūsu pašu ventspilnieki gaidīja uz jaunu dzīvokli 15 un 20 gadus, bet visu laiku tika atstumti malā. Migranti nāca ar visādiem šmuguļiem, meliem, pat ar viltotiem dokumentiem – visus atšifrējām, nevienu nelaidām cauri. Latvijas pilsoņiem gan palīdzējām, cik vien bija mūsu spēkos. Kad 1993. gadā padomi nolikvidēja, Lembergs mani izsvītroja no komisijas sastāva un manā vietā ielika diriģenti Salmiņu. Protams, cilvēks cienījams, bet bez asuma – diemžēl. Cik nu mūsu komisija paspēja tais nepilnos trijos gados, tik bija. Vienalga, gandarījums!”
Tie, kuri atceras Brigitu Spīlu kā deputāti, vienā balsī saka – tai sievietei nu gan bija dūša! Ar viņu negāja cauri nekādas demagoģijas un pat slēpti draudi. Tikko kas ne tā, Brigita iet pie mikrofona un pasaka visu, kā ir, nebaidās saukt vārdā un prasīt taisnību.
Bet pa vidu vēl bija 1990. gada 4. maijs un 1991. gada janvāra barikāžu laiks. “To satraukumu, to prieku, tās asaras un smieklus neaizmirsīšu nekad! Biju no tiem laimīgajiem, kam izdevās 4. maijā tikt uz Rīgu. Autobusi palika Pārdaugavā, gājām pāri tiltam un jau pusceļā uzzinājām, ka deklarācija pieņemta, vairākums nobalsojis “par”. Pilnīgi sveši cilvēki uz ielas apkampās kā brāļi, kā tuvākie draugi, apsveica cits citu, raudāja un smējās. Tāda diena var būt tikai vienreiz mūžā!”
Laikam jau 4. maijs bija tas, kas palīdzēja izdzīvot gan 1991. gada janvārī, gan augustā. “Ar visu sirdi gribējās palikt uz barikādēm, bet bija jābrauc mājās. Jaunākā meita vēl bija skolniece, par viņu jāparūpējas. Savukārt vecākā, Jolanta, savā konditorejas cehā rāvās divās maiņās, cepot bulciņas un smalkmaizes barikāžu aizstāvjiem. Augustā bija baisi. Taisni puča pirmajā dienā mums bija komisijas sēde, un pēc tās man kāds pavisam svešs cilvēks pačukstēja – nenakšņojiet mājās! Es tikko biju iznākusi no slimnīcas pēc autoavārijas, jušana pabriesmīga, tomēr nolēmu iet un pārlaist nakti mājās – kas būs, būs, nav ko baidīties.”
Tas, kas nenogalina, padara stiprāku
Vai, šodienas acīm skatoties, ir panākts tas, kam Atmodas laika cīnītāji par Latvijas neatkarību ziedoja savus spēkus, laiku, enerģiju? Brigita padomā un saka: gan jā, gan nē. Ir paveikts milzum daudz, bet – “ekonomiskajā jomā vēl neiet, kā vajadzētu. Padomju laikos viss bija nolaists līdz kliņķim. Tālaika ražošana un produkcija mūsdienās vairs neder nekam, un tas atsaucas arī uz mums. Tiem, kuri pensionējās līdz 1996. gada pensiju likuma pieņemšanai, šodien iztikšana pašvaka, jo par padomju laika stāžu maksā ļoti maz. Tāda ir realitāte, bet kamēr cilvēks var iet, kustēt un darboties, var arī dzīvot”.
Tas ir pateikts ar smaidu. Bet cik daudz ir tādu, kas spētu smaidīt pēc tik smagiem pārdzīvojumiem, kas pirms nedaudz gadiem nākuši par šīs sen vairs ne jaunās, trauslās sievietes galvu? Ja pāris dienu laikā nākušas divas ziņas, viena par otru drausmīgāka: smagas slimības diagnoze un ļoti tuva cilvēka traģiska bojāeja, zem tādas nastas sabrūk pat stipri vīri. Brigita cīnījās, apglabāja savu sāpi, pārcieta sarežģītu operāciju un mācījās dzīvot no jauna. “Kamēr ir, priekš kā dzīvot, ir jādzīvo! Jāizbauda tas, ka dzīvo. Jātver ikviens prieks, kas ir pieejams. Citādi nevar.”
FOTO: 1990. gada 4. maijs, Rīga. Pirmās sviestmaizes brīvā Latvijā. Ventspils tautfrontieši (no kreisās) Jānis, Brigita, Olga, Ināra.
4.10.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: No personīgā arhīva
