Aivars Ķesteris preses fotogrāfu rindās ir labi pazīstams. Viņš bildē ātri, labi un perfekti. Tikai retais zina, ka Aivars lielu daļu savas prakses ir ieguvis PSRS armijas izlūkdienestā. Un gandrīz neviens nezina, ka viņš ir vienīgais mūsu puses preses fotogrāfs, kurš savulaik ar parakstu nosolījies 10 gadus neko nefotografēt… Arī šobrīd Aivars, jautāts par savu dzīves stāstu, bieži lieto frāzes – šito es nevaru teikt… šito neraksti…
Aivars dzimis Aizputē. Tur pabeidzis pamatskolu, vēlāk mācījies Kazdangas tehnikumā par automehāniķi. Armijas laikā kļuvis par speciālo fotoiekārtu un optisko iekārtu inženieri. Ar fotografēšanu aizrāvies jau no bērna kājas. Pirmais skolotājs bijis Visvaldis Actiņš Aizputē. Drīz vien Aivars uzņemts Liepājas fotostudijā – tolaik Liepāja kotējās ļoti augstu! Aivars ticis metāla furnitūras rūpnīcas fotopulciņā. Pirmais aparāts bijis “Smena”. No skata tāds kā miniatūrs “Zenit”.
– To aparātu es sasitu. Mūsu dārzā taisīja kartupeļu vagas, es uzlīdu ābelē to nobildēt. Nenoturēju līdzsvaru, nogāzos un aparāts bija pagalam. Toties filma palika vesela! Es ar to kritiena bildi dabūju pirmo vietu fotokonkursā – savu pirmo apbalvojumu. Tolaik tikt pie jauna aparāta bija grūti. Actiņš man uzticēja “Zenit 3M”- tolaik pirmo padomju spoguļkameru. Vēlāk, kad skolas brīvlaikā piestrādāju maizes kombinātā pie kastīšu naglošanas, sakrāju naudu “Zenit V” – tēvs vēl pielika klāt savu naudu, tā bija jau nopietnāka mašīna. Tēvs manu aizraušanos ļoti atbalstīja. Biju Liepājas fotostudijas jaunākais dalībnieks. Un tad jau tuvojās armijas laiki…
Vīriņš civildrēbēs
Padomju armijā Aivaru paņēmuši parastā kārtībā, kā visus. Pēc pusgada Dobeles seržantu skolā situācija mainījusies. Aivars lāgā neatceras, kā viņu atraduši.
– Nevar saprast. It kā mūsu zampoļits reiz interesējās, kurš varētu kaut ko nofotografēt. Bijām kādi četri cilvēki, kuri pieteicās. Ar katru viņš aprunājās – ko esi bildējis? Kas mācīja? Iedeva aparātu – kādu “Zorkiju” vai “Fedu” – neatceros. Ķīmiju mums sagādāja. Bildes sataisījām. Un tad jau seržantu skola bija pabeigta. Kaut kāds vīrelis civilās drēbēs pasauca mani atsevišķā istabā un ņēmās iztaujāt – par izglītību, par fotografēšanu, par visu ko. Bija labi jūtams, ka viņš par mani zināja pilnīgi visu un jautājumi bija formāli. Sākās cita dzīve. Man deva pusstundu laika savākt mantiņas – un prom. Sākās ļoti nopietnas mācības. Nekādas slaistīšanās! Par to varēja tikt tribunālā.
Busiņš bez logiem
Viktors Suvorovs savā “Akvārijā” apraksta metodi, kā topošie speciālisti tikuši vadāti no kazarmām uz mācību vietu – slēgtā maizes furgonā bez logiem, ar ierīkotiem sēdekļiem. Aivars apstiprina – tāda metode tiešām ir bijusi. Viņiem gan bijis nevis maizes furgons, bet UAZ busiņš – tā sauktā “buhanka”. Kursanti nekad nav zinājuši, uz kurieni tiek vesti. Mācības, iespējams, notikušas ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā.
– Tas viņiem bija perfekti noorganizēts! Kādu gadu es vispār nezināju, kur atrodos. Ar vietējiem cilvēkiem nekādu kontaktu jau nebija. Kaut ko spriest varēja vienīgi pēc braukšanas ilguma, bet arī ne vienmēr. Brīžiem radās iespaids, ka busiņš jauc pēdas un stundām ilgi riņķo pa apli. Bez navigācijas iekārtām, kaut vai armijas kompasa, nebija iespējams neko noteikt. To, kur atrodas mācību iestāde, kurā mācījos pēc Dobeles seržantu skolas, es atšifrēju tikai pēc ilgiem gadiem.
Aivara speciālā apmācība ilgusi 8 gadus. Nācies apgūt fotomākslu, optiku un vēl daudz ko citu. Bijuši visaugstākā līmeņa pasniedzēji. Pēc tam viņu mētājuši no vienas pilsētas uz otru. Tās skaitījās kvalifikācijas celšanas apmācības – protams, tikai uzmanības novēršanai. Pēc kārtējā kursa beigšanas absolventiem izsniegts dokuments un pastāstīts, kādas pīlītes jāpūš, ja kāds jautā, kur un ko esi mācījies. Daudz kas no iemācītā Aivaram nekad nav bijis jāpielieto. Fotogrāfija, optika – tas skaidrs. Bet lauku apmācība un izdzīvošanas skola nav bijusi vajadzīga.
– Vēstules uz mājām man bija jāsūta caur kādu armijas daļu Kaļiņingradā. Kad vecāki brauca ciemos, mani nogādāja uz to pašu Kaļiņingradu un pēc tam aizveda atpakaļ. Pēc pirmā mācību gada jau sākās praktiskie darbi. Biju virspavēlniecības štāba fotokorespondents Baltijā. It kā preses cilvēks, bet konkrētas saistības ne ar vienu preses izdevumu nebija. Retu reizi kādā izdevumā redzēju savas bildes. No tā laika nekas nav saglabājies. Fotogrāfijas, negatīvus – visu bija jāiznīcina.
Kremlis – par sodu
– Ir nācies fotografēt arī Kremlī, Politbirojā. Tas bija īpatnējs soda veids – ja biji kaut ko nogrēkojies, tevi sūtīja uz šito pansionātu un lika bildēt večus, kuri ik dienu sēdēja vienā un tajā pašā vietā un runāja vienu un to pašu. Esmu redzējis pāris soļu attālumā gan Brežņevu, gan Kosiginu, Suslovu un citus. Ir iznācis kontaktēties arī ar augsta ranga virsniekiem. Ar politiķiem gan ne. Ja nebiji neko sagrēkojies, darīji parasto darbu – bildēji ārpus Maskavas. Bieži vien tā nemaz nebija PSRS teritorija. Nevaru teikt, kur esmu bijis. Tolaik mums iedzina asinīs fotogrāfam ļoti vajadzīgu iemaņu – fotografēt jebkurā vietā un jebkuros apstākļos. Mūslaiku preses bildes tur negāja cauri! Cilvēks jābildē tad, kad viņš nezina, ka tiek bildēts, nevis pozē. Tad bildes iznāk dabiskas.
Izlūkdienesta fotogrāfam nekad nav bijis jāsūdzas par tehnikas vai materiālu trūkumu – viņiem devuši vislabākās kameras un pasaules vadošo firmu fotopapīru. Runājot par tehniku – Maskavā lietojuši it kā tās pašas padomju kameras, bet ražotas speciāli armijas vajadzībām. Veikalā tādas nopirkt nebija iespējams. Un vēl viņiem iemācīts, ka aparatūrai ir milzu nozīme! It īpaši objektīviem. Arī mūsu dienās 60% darba atkarīgi no objektīviem.
– Viņi tur nelietoja nekādus “Zenit”. Tikai “Kiev”. Es vēlāk tādu nopirku veikalā – civilo, nevis armijas modeli. Šķīda un plīsa, pa remontiem vien dzīvoja. Ko te lai saka – armijas tehnika ir un paliek armijas tehnika.
Ezoteriskais izlūkdienests
Mācību procesā Aivars ievērojis ko neparastu. Cita starpā izlūkdienesta fotogrāfiem stāstīts arī par dažādām ticībām un to īpatnībām, dažādu cilvēku grupu uzvedību un dzīves uztveri. Skaidrojuši arī ezoteriku, kas tolaik oficiāli nebija atzīta. Pieeja bijusi gluži racionāla – ticis uzaicināts cilvēks, kurš praksē parādījis, ka tādas lietas ir reālas, tās notiek un nekādu joku te nav. Stāstījuši par horoskopiem, gaišredzību, par rituāliem, kas iespaido psihi. Aivars saka:
– Tagad ar tādām lietām ir pilns internets. Ikviens var izvēlēties kādu rituālu un sākt kaut ko darīt. Labāk pat nemēģināt! Tie nu reiz nav nekādi joki!
Citi mācību priekšmeti bijuši atbilstoši profesijai. Optika, kameru tehniskie parametri, aprēķini… Pat ja praktiskajā dzīvē šīs zināšanas neiznāk pielietot, tomēr rodas labs priekšstats, kā lietas notiek un kā tās darīt labāk – kādās gaismās, kādos apstākļos utt.
10 gadi bez fotoaparāta
Reālajā darbā – bildēšanā PSRS un ārzemēs – izlūkdienesta fotogrāfi tikuši “lietoti” līdz 30 gadu vecumam. Pēc tam – darbs fotolaboratorijā, apstrādājot bildes, par kurām nav pat skaidrs, no kādas pasaules malas tās nākušas. Aivars nodienējis līdz 1994. gadam, kad Padomju armija atstāja Latviju. Viņš nolēmis legalizēties.
– Atdevu savu iecirkni vietējiem. Virsnieks pieņēma lietas, viss notika pilnīgi oficiāli – tas izslēdza iespēju no TĀS PUSES mani, piemēram, šantažēt vai kā nebūt ietekmēt. Jā, un parakstīju līgumu – apsolījos desmit gadus nepublicēt nevienu bildi…
Līdz pat 2004. gadam Aivars darījis visdažādākos darbus. No armijas laika, dabiski, viņam nebija palicis nekas. Visu aparatūru viņš pārdevis, fotoaparātu vairs nav ņēmis rokā. Strādājis Aizputē velobodē pie velosipēdu pārdošanas un remontēšanas, vēlāk to pašu darījis arī Ventspilī. Kādu brīdi dzīvojis Rīgā – strādājis par taksometra šoferi, arī par apdrošināšanas tehnisko ekspertu. Vēl 4 gadus dzīvojis savā lauku mājā, piepelnījies ar automašīnu remontu.
– Kā tas atsākās? Man tolaik bija retums – mobilais tālrunis ar iebūvētu kameru. Agrā pavasarī, ledus iešanas laikā, patrāpījos pie Tosmares tilta Liepājā. Kādas tur bija fantastiskas gaismas! Nevarēju paiet garām, nobildēju. Un tad jau āķis bija lūpā atpakaļ. Nopirku “Lumix”. Tolaik tas bija tāds kā kompromisa aparāts – labāks par ziepju trauku, bet sliktāks par spoguļkameru. Par digitālo fotogrāfiju man nebija nekādas sajēgas, datora arī nebija. Par laimi, Liepājā bija paziņas, kas palīdzēja tās lietas apgūt. Nekādos datorkursos neesmu bijis. Un tad portālā “Delfi” parādījās sadaļa “Aculiecinieks”. Pasāku viņiem sūtīt savas bildes. Ar laiku lieta aizgāja tik nopietni, ka preses aprindās mani sāka uztvert nopietni. Apgādājos ar nopietnāku aparatūru – kā zināms, tā maksā ļoti dārgi. Tad mani sazvanīja aģentūra “F64”. Sākās sadarbība, vēlāk jau nopietns darbs. Paralēli strādāju “Noord Natie” terminālā par mehāniķi.
Izlūkdienesta simtlatnieks
– Kad sākās krīze, mani no termināla “samazināja”. Pusotru gadu nevarēju atrast normālu darbu, tad pierakstījos tā saucamajos “simtlatniekos” – strādāju Kultūras centrā. Nu, uzkopt zāli, vēl kaut ko padarīt. Un tad ciemos ienāca Juris Ģigulis no “Ventas Balss”. Viņiem vajadzēja fotogrāfu avīzes portālā. Atkal jauns darbiņš! Šobrīd ir tāds kā klusuma periods. Jāsagaida, kad beigsies šis te vīrusu cirks, tad jau būs arī darbi. Bija līgums ar igauņiem – projekts visās Baltijas valstīs. Šobrīd strādāju arī projektā “Kurzeme” – jāsabildē Kurzemes mazpilsētas un ciemati. Kaut arī esmu pensijā, mājās tupēt neprotu! Man vajag darīt ko interesantu!
21.06.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: No personīgā arhīva
