Sandijs Semjonovs: “Bez cilvēciskā nekam nav vērtības.”

Kādā intervijā Sandijs Semjonovs par sevi saka: “Manī ir tāds Sprīdīša dzinulis – iet pasaulē, atklāt kaut ko jaunu un beigās tāpat saprast, ka vislabāk ir mājās.” Viņš ziņojis no “karstajiem punktiem” Afganistānā, Irākā, Somālijā, ceļojis pa Etiopiju, Indonēziju, Armēniju, Bolīviju un citām eksotiskām valstīm, taču nav aizmirsis, ka arī pašu zemē ir ko redzēt un par ko stāstīt. Pērn pie Latvijas Televīzijas skatītājiem devās viņa un Andžeja Reitera stāsts par “Neatklāto Sēliju”. Šoruden Sandijs mēģinās atklāt Kurzemi no jauna. Arī Ventspili.

Pirms uzrunāju Sandiju intervijai, kāds kolēģis izsaucās: “Bet Sandijs Semjonovs taču ir mūsējais! Kurzemnieks!” Jautāju Sandijam, vai tiešām tā ir, un viņš atzīst – lai arī nāk no Rīgas, tomēr Kurzeme viņam vienmēr saistīsies ar Šķēdē pie vecmammas pavadītajām  bērnības vasarām, kur vākts siens, ravētas bietes, ar puikām spēlēti “kariņi” un čiepti āboli kaimiņu dārzā… Vēlākos gados daudz laika pavadīts Kuldīgā, kur dzīvo viņa kundzes Janas vecāki. “Kā redzi, mana saistība ar Kurzemi ir diezgan liela,” smejas Sandijs.   

Neatklātā Kurzeme

“Jaunajā Latvijas Televīzijas raidījumā “Neatklātā Kurzeme” kopā ar Andžeju Reiteru mēģināsim atklāt Kurzemi no jauna. Meklējam interesantus cilvēkus un vietas, arī Ventspils noteikti parādīsies. Būšu priecīgs un pateicīgs, ja ar mani feisbukā sazinātos cilvēki, kuriem ir ar Ventspili, pilsētas vēsturi un ventspilniekiem saistītas idejas, ko parādīt “Neatklātajā Kurzemē”.”

Sandijs stāsta, ka vismaz viens ventspilnieks, par kuru tiks stāstīts jaunajā filmā, jau ir zināms. Tas ir skeitbordists un pasaules apceļotājs Madars Apse, kurš ticis nominēts arī prestižajai pasaules gada skeitera balvai. Ir arī stāsts par kādu dakteri, kurš gadiem ilgi vagojis pasaules jūras un okeānus uz dažādiem kuģiem. “Ir forši, ka Kurzeme ir tik atšķirīga,” saka Sandijs. “Tajā ir Liepāja ar saviem mūziķiem, Kuldīga ar tās veco arhitektūru un Ventas rumbu, un Ventspils ar savu “savumu” – jaunajām, modernajām celtnēm, Ventspils Augstskolu un “Vizium” centru. Ja atceramies deviņdesmito gadu sākuma Ventspili, tad tā ir kā nakts pret dienu,” tā Sandijs. Un tomēr viņš teic, ka ļoti pietrūkst cilvēku stāstu, tās dzīvās stīgas, kas vietu saista ar savu laiku un iedzīvotājiem. “Ir daudz statistikas un sausas informācijas, bet pietrūkst tā vienkāršā cilvēka ar viņa dzīves redzējumu. Taču bez cilvēciskā nekam nav vērtības, jo līdzpārdzīvojumu var raisīt tikai kaut kas cilvēciski patiess, tāds, kas nācis no sirds.” 

Laiks, kurā dzīvojam

Sandijs Semjonovs uzskata, ka kino dokumentālista uzdevums ir atklāti un patiesi parādīt laiku, kurā dzīvojam. “Ir interesanti, kā pēc desmit, piecdesmit gadiem tiks uztverts šis Covid-19 pandēmijas laiks, kad sabiedrība ir tik ļoti sašķēlusies,” teic Sandijs. “Mums visiem ir savas sajūtas un atmiņas par neatkarības atgūšanas laiku vai “Bankas Baltija” sabrukumu, tādiem nozīmīgiem notikumiem kā Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Dokumentālista uzdevums ir to visu parādīt. Tādi ģēniji kā Hercs Franks vai Juris Podnieks pārmaiņu laikā prata noķert pavedienus, lai parādītu to laiku. Podnieka “Vai viegli būt jaunam?” iezīmēja pārmaiņu paaudzi, Herca Franka filmās redzam cilvēka vēlmi izrauties no rāmjiem. Šodien tas ir ļoti sarežģīti. Cilvēki kļūst tik fragmentāri. Mēs arvien vairāk skatāmies ziņu virsrakstus, ietekmējamies no nesvarīgas informācijas un savu laiku veltām nebūtiskām lietām. Visapkārt esošā informācijas gūzma mūs “apēd”.”

Pasaules vējos

Sandiju Semjonovu joprojām mēdz dēvēt par “karsto punktu” žurnālistu, tomēr viņš jau sen ir izkāpis no šī žanra rāmjiem. Vairāk nekā 25 gadu laikā, kopš Sandijs saistīts ar televīziju un filmu veidošanu, viņš gan kā žurnālists, režisors un producents piedalījies vairāk nekā 20 dokumentālo filmu izveidē. “Nāves mušpapīrs” un “Dzīves derīguma termiņš” par dzīvi narkotiku atkarībā, “Astoņi pilnmēneši” par Latvijas karavīru misiju Afganistānā, “Prāta Vētra: starp krastiem”, “Dāvids un Goliāts” par diviem talantīgiem brāļiem Kristapu un Kristu Kaņukiem, “Okeāna saviļņotie” par diviem latviešu puišiem, kuri pirmie pasaulē airu laivā šķērsoja Dienvidatlantijas okeānu, un citas filmas. Pēdējais zināmākais darbs – dokumentālais seriāls “Bolīvija. Pa kokas pēdām”. Likumsakarīgi uzdodu jautājumu: “Kā tu no LTV ziņu raidījuma “Panorāma” kļuvi, ja tā var teikt, par “pasaules klaidoni”, kurš metas iekšā teju vai visos pasaules “karstajos punktos”?”

Ceļojumā pa Etiopiju

“Daudzus gadus kā ziņu žurnālists nostrādāju Latvijas Televīzijas “Panorāmā”. Ziņas ir attiecīgā brīža informācija, taču jau nākamajā dienā tās pieder pagātnei. Ar katru dienu nāk atkal jaunas un jaunas ziņas, un tad jau tu sāc meklēt dziļākus stāstus. Bet, runājot par “karstajiem punktiem”, viss sākās ar to, ka kādu dienu Ziņu dienesta redakcijā ienāca šefs Gundars Rēders un teica, ka vajadzētu braukt atspoguļot karu Dienvidslāvijā. Mana izpratne par to bija no Holivudas filmām – apkārt šaus un sprāgs, mēs skriesim, būs kruti. Viss bija daudz vienkāršāk un arī ciniskāk – nokļūsti pierobežā starp Kosovu un Albāniju un neko nesaproti, jo spēles noteikumu nav. Neviens nešauj, nāk iekšā milzīga bēgļu straume, un tu cilvēciski ļoti pārdzīvo, redzot, ka aukstā laikā kalnos mazi bērni guļ bagāžniekā, bet veci cilvēki – traktoru piekabēs. Vēlāk daudz iznāca braukt arī uz Afganistānu un Irāku, un tā, plašāk skatoties notikumus pasaules kontekstā, arī nonācu pie vēlmes parādīt to visu dokumentālo filmu formātā, dziļākā stāstā, nekā vienkārši ziņa. Filmā tu vari pasekot līdzi, kā, laikam ejot, cilvēks mainās, kādu iespaidu uz sabiedrību atstāj tie vai citi notikumi. Taču tam ir vajadzīgs laiks, to nevar izdarīt ne vienā dienā, ne nedēļā vai mēnesī. Cenšos turēties pie televīzijas dokumentālo filmu žanra, taču man nepatīk rutīna, cenšos būt vispusīgs. Tagad, kā jau minēju, top filma par Kurzemi, un kopā ar kolēģiem Gundaru Rēderu un Lieni Laviņu veidojam filmu par padomju laika latviešu disidentu Gunāru Astru – cilvēku, kurš nostājās pret sistēmu un nebija gatavs padoties. Kā vēlāk teica mācītājs Juris Rubenis, tas varbūt bija tas gaismas stars, ar ko pēcāk sākās visa Atmodas kustība… Edmunds Jansons mums palīdz ar animāciju, Jānis Šipkēvics ar mūziku, esam tāda nopietna komanda.”

Naudas jautājums. Kā jau visur…

“Cenšos darīt un dzīvot tā, lai man pašam, un arī tiem, kuri manas filmas skatās, būtu interesanti. Ja tu dedz par savu ideju, esi gatavs ieguldīt sevi, tad tas jau ir pirmais rādītājs, ka tev izdosies,” saka Sandijs. Viņš atzīst, ka gadu gaitā gūtā atpazīstamība arī palīdz, un, protams, ļoti svarīga ir komanda, cilvēki, uz kuriem vienmēr var paļauties. Taču kā jau ikvienā darbības sfērā arī šeit ir savs “bet”, un tas ir finansējuma jautājums.

“Tev var būt ģeniāla ideja, taču ja neatradīsi naudu un nemācēsi to “nopičot” (pārdot – red.), tad, lai cik ģeniāla šī ideja arī būtu, tā nekad nerealizēsies. Mani kaitina un tracina, ka mūsdienās radošums jādala ar birokrātiju, papīriem, projektu un atskaišu rakstīšanām, n-tajām tikšanās reizēm. Tas mani totāli nogalina. Diemžēl arī tā ir daļa no radoša cilvēka dzīves. Un tomēr es pirmām kārtām cenšos, lai tas, ko daru, būtu interesanti, kvalitatīvi un profesionāli. Lai tu neatkārtotos, bet meklētu ko jaunu. Tāpēc bieži, projektus uzsākot, cenšos piesaistīt arī jaunus cilvēkus un meklēt jaunas idejas. Tikai mainoties un attīstoties tu ej uz priekšu, kaut vai uz sāniem, bet tu vismaz ej…

Ja dzīvosi baidoties, neko tā arī neizdarīsi

Sandijs saka, ka dzīvot ir vērts, ja tu riskē un meklē kaut ko jaunu, vienalga, vai tas ir ceļojums vai savām rokām uzbūvēts malkas šķūnis. Es savukārt jautāju, vai viņam nav katram cilvēkam tik raksturīgās baiļu sajūtas, dodoties braucienos uz tādām pasaules vietām, kur, šāvieni, diemžēl, ir ikdiena.

Somālijā bez apsardzes neiztikt…

“Tās pirmās reizes tas bija tāds liels “wow!”, un baiļu nebija. Varbūt tāpēc, ka es biju jauns un īsti tam nepievērsu uzmanību. Jaunībā tu esi gatavs skriet ar galvu sienā vai lekt atvarā, un tev liekas, ka noteikti izpeldēsi. Viss šķiet jauns, nebijis un interesants, tu satiec žurnālistus no visas pasaules un esi iekšā pasaules mēroga notikumā. Pēc tam parādās pieredze, tu sāc vairāk analizēt, un, jā, tad kaut kur parādās arī bailes. Drīzāk pat ne bailes, bet piesardzība. Līdz ar pieredzi nāk sapratne, kā kurā brīdī rīkoties, kad var lekt, kad jāpastāv malā un jānogaida, bet kad uzreiz jākrīt gar zemi. Situācijas bijušas dažādas – esam bijuši apšaudēs, un šauts ir ticis gan uz mums, gan citiem. Esam gājuši pa ielu, kad pēkšņi sākas kaut kādas kratīšanas un nevar saprast, kas notiek. Somālijā, lai netiktu nolaupīti, algojām apsardzi – divdesmit automātiem bruņotus vīrus. Citādāk nevarēja – pēc kara tur policija īsti nestrādāja, vietējās varas praktiski nebija, toties zēla prakse izpirkuma dēļ nolaupīt iebraucējus – eiropiešus un amerikāņus. Tā arī braucām filmēt – mūsu komanda un divdesmit ar automātiem, ložmetējiem un granātmetējiem bruņoti vīri… Naktī, pirms devāmies pie miera, viesnīcas saimnieks ieteica ņemt līdzi automātu. Beigās palikām pie pistoles zem spilvena. Tajā viesnīciņā jau n-tās reizes bija gan iebrukuši, gan spridzinājuši. Tas bija viens no ekstrēmākajiem braucieniem. Taču, ja dzīvosi baidoties, tad dzīvē vispār neko neizdarīsi.”

Ne vien aizbraukt, bet arī atgriezties

Prasu, kāda epizode no bagātā piedzīvojumu klāsta visvairāk palikusi atmiņā. Sandijs brīdi padomā, tad saka, ka Irākā, kur kopā ar Ati Klimoviču viņš bija drīz pēc Sadama Huseina režīma gāšanas, kāds notikums parādīja ne vien to, cik radikāli situācija var mainīties viena īsa mirkļa laikā, bet arī to, cik liela nozīme ir vietējā tulka attieksmei.

“Amerikāņi bija realizējuši savu sauszemes operāciju, Huseina režīms bija gāzts, un braucām intervēt vietējos zemniekus par notikušo. Mums apkārt sanāca vietējie, viņi labprāt runāja, smaidīja, prasīja arī mums kaut ko, un tad vienā brīdī tulks saka – ātri jābrauc projām. Iekāpām mašīnā, un tikai tur noskaidrojās, ka vietējie piedāvājuši mūs nolaupīt. Zem mājas esot pagrabs, kurā mūs iespundēt līdz izpirkuma naudas saņemšanai, bet filmēšanas tehniku varot pārdot vietējā tirgū un naudu sadalīt ar tulku. Viņš bija atbildējis, ka nav nekādas jēgas mūs laupīt, jo mēs esot kopā ar amerikāņiem un karavīri labi zinot, kur atrodamies. Ja mēs pazudīšot, tad karavīri vienalga mūs atbrīvos, bet vietējos nošaus… Tulka sarunātās blēņas mūs arī izglāba. Robeža starp dzīvi un nāvi tur bieži vien ir ļoti šaura. Svarīgi ir arī atgriezties mājās, ne tikai aizbraukt.”

Un tomēr Sandijs saka, ka šādi braucieni iedod jaudu, pavisam savādāku skatījumu uz dzīvi, un cilvēks saprot, cik pasaule ir dažāda, ar atšķirīgu kultūras vidi, un tomēr ļoti interesanta un neatkārtojama. 

Pa kokas pēdām. Bolīvija

Var teikt, ka savā ziņā šī seriāla uzņemšanu iniciēja gadījums. Sandijs Semjonovs stāsta, ka pēc nejaušas tikšanās ar bēdīgi slaveno Rolandu Privertu, sācis domāt par šo tēmu, un – tā arī radusies doma parādīt, kā notiek kokas lapu audzēšana un kādas ir kokaīna biznesa aizkulises. “Kokas lapa tur ir ikdiena – līdzīgi kā mums kaņepe vai kāds ārstniecības augs. Lapu košļā enerģijai, to tūkstošiem gadu izmantojuši vietējie indiāņi. Tomēr kokas lapu audzēšana džungļos ir krimināls pasākums – cilvēki slēpjas, vietējā policija viņus ķer, tāpat arī starptautiskie narkotiku apkarotāji. Parasti šie zemnieki nekad nepiekrīt filmēties, bet šajā gadījumā viņi ne vien piekrita, bet atļāva arī rādīt savas sejas. Mēs gribējām parādīt medaļas abas puses – viena ir zemnieki, kuri  audzē kokas lapas, otra ir narkotiku nodarītais posts. Netaisāmies ne izskaistināt, ne glorificēt šos varoņus, bet vienmēr ir labāk runāt un diskutēt, stāstīt, kas ir labs, kas slikts. Katram pašam ir galva uz pleciem, un viņš zina, ko dara. Taču kamēr pastāvēs pieprasījums būs arī piedāvājums. Tāpat ir arī ar alkoholu, cigaretēm un azartspēlēm. Cilvēks pats izvēlas,” tā Sandijs.

Runājam tālāk un secinām, ka publikai, vai tās būtu filmas, vai grāmatas, allaž labāk patikuši nepareizie varoņi, sliktie zēni. Piemēram, “Netflix” seriālam “Narcos” gaidāma jau trešā sezona. Acīmredzot Pablo Eskobara vide skatītāju pietiekami spēcīgi pievelk, lai seriāls turpinātos. Sandijs Semjonovs neslēpj, ka arī viņu, veidojot filmas, vairāk interesē tie cilvēki, kuri atšķiras no ierindas ļaudīm, un viņš mēģina saprast, kas ir viņu domāšanas pamatā, kāpēc cilvēks izvēlējies tieši tādu ceļu? 

Ģimenes cilvēks

Prasu Sandijam: “Tu esi labs ģimenes cilvēks?” Šis jautājums nav nejaušs, jo vairākkārt mūsu saruna atlikta tādēļ, ka Sandijs pieskatīja jaunāko dēlēnu – pusotru gadiņu jauno Krišu. Tādēļ atbilde: “Es noteikti nevaru lepoties ar to, ka būtu labs ģimenes cilvēks,” mani pārsteidz. Viņš paskaidro sīkāk: “Tik ilgu laiku esot prom no mājas, es noteikti neesmu priekšzīmīgs. Tu nevari vienlaikus ceļot un būt kopā ar ģimeni. Tādēļ arī daudzi ceļotāji izvēlas neveidot ģimeni, lai justos brīvi un nebūtu “piesieti”.”

“Ģimene, tās atbalsts, dod drošību, tu sajūti, ka neesi viens,” atzīst četru bērnu tētis Sandijs Semjonovs.

Sandijs atzīst, ka ģimenes lietās lielākā slodze noteikti ir viņa sieviņai Janai, bet vairāk nekā divdesmit laulības gadu laikā viņa pie vīra braucieniem jau pieradusi. Taujāju, vai Jana neuztraucas, ka vīrs atkal dodas uz tālām un, ko tur slēpt, arī bīstamām zemēm. Sandijs atklāj, ka sākumā uztraukuma bijis vairāk, bet ar gadiem nākusi atskārsme, ka tas ir neizbēgami. “Kā esmu sācis ar braukšanu pa karstajiem punktiem, tā arī tas turpinās. Ģimene, tās atbalsts, dod drošību, tu sajūti, ka neesi viens,” atzīst četru bērnu tētis Sandijs Semjonovs. Vecākai meitai Norai ir 22 gadi, Markam – 15, Mārai – 13, bet Krišam pusotrs.

“Bērni ātri izaug, tas ir viens brīdis, un viņi ir lieli,” saka Sandijs. “Tā ir mūsu, vecāku, atbildība, kādus mēs viņus izaudzinām. Ko mēs bērnos ieliekam, tādi viņi ir, un tāda ir arī mūsu sabiedrības nākotne.”

 

1.10.2021. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: No personīgā arhīva