Redzošās, zinošās saules ganītājas. Noslēpumainās, savrupās sava ceļa gājējas. Cauri laikiem arī dziednieces, zāļu sievas, dvēseļu pavadones un brīnumdares. Laikraksts “Ventspilnieks.lv” aprunājās ar divām mūsdienu raganām.
Mazliet revolucionāre
Vecgada dienā Sanita Petere, veikala “Bižutērija” saimniece, atgriezdamās no tirgus ar iepirkumiem, pie sava auto sastapa Ventspils pašvaldības policijas puišus – viņai pienākoties 40 eiro sods par braucamrīka novietošanu neatļautā vietā. “Jau astoņus gadus mans veikaliņš ir Rātslaukumā. Esmu izcīnījusi divas jaunas ceļazīmes, kas apliecina, ka šeit drīkst novietot auto – “Komunālā pārvalde” uzlika. Paldies viņiem! Tagad viss Rātslaukums ir sakārtots, cilvēkiem ir skaidrība. Nevienam vairs nav iespēja uzlikt kādam sodu vai aizrādīt!” gandarīta ir Sanita un, vaicāta par ierakstu vietnē “Facebook”, smejas: “Jā, pirmo dusmu uzliesmojumu ierakstīju sociālajā portālā! Man ir daudz sekotāju, manī ieklausās. Vecgada vakars bija sabojāts, bet priecājos, ka kašķa rezultātā iznāca pozitīvs risinājums!” Fragments no Sanitas Peteres ieraksta: “Mīļā pašvaldības policija, jums nav nopietnākas lietas, ko darīt, kā Vecgada vakarā tramdīt Ventspils raganu!? Tā nav laba zīme!”
Sanitai Peterei, kuru daudzi zina kā dziednieci, ir izglītība jurisprudencē un 20 gadu uzņēmējas stāžs: “Raganas vienmēr ir bijušas revolucionāres, dumpinieces, tāpēc jau viduslaikos viņas meta sārtā, ka nepakļāvās pastāvošajai kārtībai. Man daudzi vaicā, kā tas nākas, ka nebaidos izteikt savu viedokli. Ja es redzu netaisnību pret sevi vai līdzcilvēkiem, es rīkojos! Esmu gājusi dažādām krīzēm cauri, bet šī ir viena no grūtākajām, jo mums netaisnīgi neļauj strādāt! Tiek lobēti lielveikali, kaut tieši mazie veikaliņi viegli spēj nodrošināt pircēju plūsmas ierobežojumus. Es pielāgošos, lūkošu noturēties. Katrs mēģinājums – tā ir pieredze. Arī citiem uzņēmējiem gribu teikt – cīnieties!”
“Pērnajā pavasarī, kad pieņemšanu pārtrauca daudzi mediķi, jutos kā kara ārsts! Cilvēki pie manis vērsās pēc palīdzības, pat diegus iemācījos izņemt. Vīrusi ir bijuši vienmēr. Daudz vairāk par šobrīd populāro slimību mani satrauc cilvēku ielaistās kaites! Daudzi tagad nedodas uz pārbaudēm, cieš lielas sāpes un nerunā par tām. Mani biedē plāna neesamība! Redzu, ka cilvēkiem psiholoģiski ir ļoti grūti. Vientuļās māmiņas baidās, kas būs ar viņu bērniem, ja pašas nomirs. Jaunieši neredz mērķi, viņos zūd motivācija mācīties. Es varu nomierināt cilvēkus, kuri vēršas pie manis pēc palīdzības, bet savai mācību stundai cauri jāiziet katram pašam. Priecājos, ka lēnām cilvēki kļūst drošāki, bailes mazinās,” piedzīvotajā dalās Sanita Petere un iesaka cilvēkiem labu probiotiķi – tējas sēni, kuru skanīgā vārdā dēvē par “kambuča”.
Dzīvē galvenais nav nenomirt
Grāmatas “Ar mīlestību dziedināties. Mīlestībā būt” autore Simona Kārkliņa, kura pēc profesijas ir ķermeņa kopšanas speciāliste, daļai sabiedrības zināma arī kā mīlestības meditāciju vadītāja. Pērn, kad Latvijā iznāca Simonas grāmata, viņa jau dzīvoja Francijā. Pandēmijas dēļ atcelto lidmašīnas reisu dēļ uz mājām netika. Jauna valsts, sarežģīta valoda, ierobežojumi, bet – ar to vel nebija gana! Rudens sākumā, dodoties rīta skrējienā, Simona salauza degunu: “Visu dzīvi esmu dzīvojusi ar raganīgu degunu. Mēdzu skatīties spogulī un domāt: “Interesanti, kā es izskatītos ar citu deguna formu?!” Bija sāpīgi. Sēdēju uz gultas malas un domāju. Man atnāca teksts: “Asinis ir dzīvesprieks! Katru reizi pieejot pie spoguļa, atceries – neļauj dzīvespriekam aizplūst!” Pirms trim dienām kopā ar draudzeni braucu ar velosipēdu. Kannās ir šauras ielas, starp mašīnām nejūtos labi – mēģināju uzbraukt uz trotuāra un kritu. Atliek reizi dzīvē salauzt degunu, lai turpmāk spētu priecāties, ka sasista ir tikai roka!”
“Uz iepriekšējām dzīvēm esmu meditējusi jau sen. Skaidrs, ka cilvēka ķermenis ir mirstīgs, bet no dvēseles skatupunkta – šī nav vienīgā dzīve. Skatoties uz apkārt notiekošo, jūtos aizkustinoši ar savām mīlestības meditācijām! Ir ļoti tālu no tām! Protams, vismaz pati varu noskaņoties un dzīvot mīlestības vibrācijās, bet kopumā ir sajūta, ka manas rokas ir par īsu. Cilvēki ir bailēs, tās atvieno no plūsmas – pazūd uzticēšanās, paļaušanās, pārtrūkst saikne ar dvēseli. Ja cilvēki turētos savu dvēseļu vibrācijās, ļoti skaistas enerģijas valdītu uz Zemes!” ir pārliecināta Kannās dzīvojošā Simona Kārkliņa.
17.02.2021. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Pixabay
