Rolands Aulmanis dzīvo Liezdes ciemā, viens pats lielajā Ālīšu mājā. Viņš ir pieticīgs – piepelnās ar slotu gatavošanu, akmeņu lasīšanu no laukiem. Ja nezinātu, ka Ālīšos viens gals ir apdzīvots, mēs Rolandu, iespējams, pat nepamanītu.
Rolands dzimis 1959. gadā netālu no Piltenes. Turpat pabeidzis astoņas klases. Tālāk – Kandavas tehnikums, elektriķa specialitāte. Tehnikumu gan nav izdevies pabeigt. Pēc tam – šoferu kursi Liepājā, turpat arī dienests padomju armijā. Rolands saka, ka armijas daļā no viņa tehnikuma vien bijuši kādi 15 cilvēki. Rolands dienējis par šoferi. Pēc armijas strādājis Piltenē par traktoristu – tāpat kā tēvs. Kad kolhozs izjucis, māte Liezdē palikusi viena pati, nācies pārcelties pie viņas. Strādājis zemnieku saimniecībā – faktiski par kalpu. Kamēr veselība atļāvusi – arī lopkautuvē.
Sašautais autobuss
Rolands bijis arī barikādēs, tajā pašā lupatās sašautajā piltenieku autobusā, kura fotogrāfijas vēlāk apceļoja daudzus preses izdevumus. “Mūs sašāva pamatīgi. Man līdzi bija soma ar ēdamo – pēc tam tā bija pilna ar stikliem. Omoniešus redzēju tuvumā. No viņiem nāca tāda dīvaina, rūgtena dvaka. It kā viņiem esot devuši kādas narkotikas, ej nu sazini. Bet acis visiem spīdēja kā nenormāliem. Mūs visus izvilka no autobusa un nolika pie zemes. Omonietis nolaida kārtu ar trasējošajām lodēm. Viens no mūsējiem mēģināja mukt, viņam šāva pakaļ, bet netrāpīja. Visus izkratīja – meklēja ieročus. Tad uzradās bruņutransportieris un sāka taranēt mašīnas – dauzīja visu kopā. Viens sēdēja augšā uz torņa un pa rāciju komandēja.”
Vajadzēja apvienoties!
Rolandam par padomju okupāciju toreiz, tālajā 1940. gadā, ir savs viedoklis: “Mans tēvs teica tā: vienreiz jau mēs mācību dabūjām. Tas bija Ulmaņa laikos, kad ienāca padomju armija. Visām trim Baltijas valstīm vajadzēja apvienoties! Zem viena karoga, ar vienu valdību un valūtu. Iznāktu Baltijas republika. Ar mazu divu miljonu iedzīvotāju valstiņu taču neviens nerēķinās! Kopā mēs būtu spēks. Ja vēl pieķertu klāt poļus, mēs Eiropā varētu konkurēt.”
Piedzīvojumi Ukrainā
“Gorbačova laikos vairums mūsu novada kolhozu un sovhozu strādnieki braukāja uz Ukrainu – mēs tur rentējām zemi,” gadus pirms Atmodas atceras Rolands, “kas tā bija par zemi! Ne velti “National Geographic” teica: ja to zemi pilnībā apstrādātu, Ukraina varētu pabarot visu zemeslodi. Vācieši savulaik Ukrainas melnzemi lādēja vagonos un veda uz Vāciju. Bet ukraiņi kolhozu laikos neko negribēja darīt, saprata, ka tas ir velti. Viņi pārsvarā sēja kviešus un griķus, mēs – kukurūzu. Vēlāk to ar vagoniem veda uz Ugāli (šito gaisa gabalu!) un ar ekskavatoriem krāva ārā. Ukrainā biju divas sezonas – pavasarī uz sēju un rudenī uz ražas novākšanu. Viņiem jau to labību nebija, kur likt – saveda betona plačos, atstāja zem klajas debess. Bet vistrakākais bija dedzināšana. Mēs aprēķinājām, ka no lauka varētu ievākt kādus 70 centnerus. Viņi ievāca 29! Puse palika! Ar kombainu viegli nobrauca pa virsu un tad laukam pielaida uguni. Ko tādu redzot, mūsu senči kapā uzlektu stāvus. Atceros labības lauciņu pie mūsu mājas – jānovāc bija katra vārpiņa. Pat ar šķērēm. Vēl palicis atmiņā – traktoram pārsprāgusi riepa. Šoferis piestellējis koka riteni no ratiem un brauc uz darbnīcām…. Te nebija jāsmejas, bet jābrēc. Gan jau viņiem tagad ir citi laiki, un kārtība uzradusies. Starp citu, es tolaik pelnīju 1200 rubļus mēnesī – padomju laikos tā bija milzīga nauda. Sapirku mājām visu, ko vien vajadzēja. Vispār jau Ukrainā mūs ļoti cienīja, gandrīz vai uz rokām nēsāja,” latviešu darbošanos Ukrainā vietējie sakās novērtējam.
Spainis uz skursteņa
“Tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju. Tur viņš uzmūrēja mājās krāsni – ar visu siltummūrīti. Vietējie nāca un brīnījās – kam gan vajadzīgs šīberis? Nu taču lai siltums netiek ārā! Viņiem turpretī bijusi cita sistēma. Pie mājas pieslietas kāpnes. Kad krāsns izkurējusies, kāpa augšā uz jumta un uz skursteņa uzlika spaini,” viņam ir dzīvas arī tēva atmiņas par izsūtījuma laiku.
Sivēnmātes apkampienos
Savukārt mammas stāstīto par savu bērnību Rolands glabā dzīvā atmiņā. No agras bērnības Rolands atceras mātes stāstu. Kādu dienu pacēlusies liela brēka: puika pazudis! Izmeklējušies krustu šķērsu – nekur nav. Joki mazi – tuvumā ir upe, ka tik nav iekritis. Beigās atrasts cūku nojumē uz lauka. Rolands ierīkojies starp 12 sivēniem, mīļi apkampis sivēnmāti un saldi aizmidzis. Kad māte gribējusi puiku savākt, sivēnmāte metusies viņai virsū – savādo radījumu viņa uzskatījusi par savu 13. mazuli…
Pavasaros apkārtne vienmēr pārplūdusi. Palu laikā kaimiņi braukuši viens pie otra tikai ar laivu. Tā arī iebraukuši ābeļdārzā, piesējuši laivu pie ābeles un gājuši dzert alu. No rīta izrādījies, ka ūdens noplacis un laiva stāv starp ābelēm.
Bungas un akordeons
Piltenes pūtēju orķestrī Rolands sitis bungas. Vēlāk bijis pat “karjeras kāpiens” – ticis arī līdz basa taurei un trombonam. Bet mūža aizraušanās ir akordeons: “Biju vēl mazs puika, kad parādījās pirmie televizori – “Rekordi”. Tur es arī noskatījos, kā spēlē akordeonu. Pēc tam man nopirka maziņu bērnu akordeoniņu. Mācījos tikai pēc dzirdes. Vēlāk sanāca spēlēt kāzās un jubilejās. Tagad gan vairs īpaši nespēlēju. Ja nu sanāk luste, tad pie ciema veikala nometu cepuri un spēlēju – lai ļaudis padejo. Daudziem radagabaliem esmu spēlējis kāzās un jubilejās.”
Bērniem ir jāstrādā!
Rolands ir visai sliktās domās par mūsu jauno paaudzi, kurai aizliegts strādāt līdz zināma vecuma sasniegšanai: “Viņi taču neko neprot! Pats redzēju – puika neprot salāpīt kapzeķes, met ārā un gādā jaunas. Manā bērnībā jāstrādā bija jau no mazotnes, tāpēc mūsu paaudzes jaunieši prata visu – gan sienu savākt, gan traktoru vadīt. Tēvs man teica: es tev pat zeķes nepirkšu! Pelni pats, ja reiz rokas un kājas ir veselas! Skolas laikā es pelnīju kādus 60 rubļus mēnesī, divus mopēdus nopirku un vēl brālim sapirku visu, ko skolai vajag. Strādāt no 16 gadu vecuma?” ironisko jautājumu viņš uzdod pats sev. “Tajā vecumā puiši jau skrien meitenēm pakaļ. Piltenē bērni strādāja no 1. klasītes. Paši stādīja, ravēja, brauca ogas lasīt. Kā tagad lai ieaudzina darba tikumu? Kas liedz iedot skolai zemes gabalu, lai skolnieki strādā? Būtu ko likt kopkatlā. Kauns!”
Divi nezināmi nošautie
Rokot kaimiņam kapu netālajā Kalnu kapsētā, Rolands atradis divus skeletus. Bijuši ierakti pavisam sekli, labi ja pāri metram. Redzams, ka viņi gluži vienkārši iemesti bedrē un apbērti ar smiltīm. Rolanda māte teikusi, ka tie ir viņas brālēni, varētu būt pazuduši kādā 1947. gadā. Papētot galvaskausus, atklājies, ka pakausī katram ir lodes caurums. Ko nu? Rolands un kolēģi izrakuši kārtīgu kapu un apbedījuši viņus, kā pieklājas. “Padomju laikā jau par tādām lietām nedrīkstēja runāt. Un nu jau ir par vēlu. Ne vārdu, ne uzvārdu. Visi, kas varētu kaut ko zināt, paši ir jau citā saulē. Ej nu sazini, varbūt vācieši viņus nošāvuši. Bet kāpēc aprakti kapos?” atceras Rolands, izstāstot vēl kādu stāstu, kas liek domāt, ka vainīgie bijuši vācieši. “Mans vectēvs savulaik bija mežsargs Dundagā. Kara laikā jau pa vientuļajām mājām vazājās visi, kam nebija slinkums. Reiz noticis tā – pie viņa iespērušies “Sarkanās bultas” partizāni un prasījuši pārtiku. Bet tajā pašā laikā uzradušies arī vācieši. Partizāni salīduši bēniņos un visu nakti turējuši muti, kamēr vācieši apakšā plītējuši… Pēc kara, kad sākās īstie mežabrāļu laiki, vectēvu aizveda uz Talsiem un spīdzināja, gribēja, lai atklāj, kur kādi bunkuri. Viņam kāju pēdas bija atsistas, knapi varēja paiet. Tomēr neko neatklāja – vai tad viņš būtu nodevis kaimiņu puikas!”
Stāsti par dzimtas vēsturi Rolandam nav kabatā jāmeklē: “Vēl bijis gadījums – ienācis padomju virsnieks. Grābis visu, kas tāds glītāks – cukura, rīsu, putraimu bundžas no virtuves, saturu izbēris, bet bundžas – maisā iekšā. Pretī jau neko nedrīkstēja runāt. Te nu viņš ieraudzījis modinātājpulksteni – kādreiz bija tādi, ar diviem bleķa zvaniem. Kamēr viņš to pētījis, pulkstenis sācis zvanīt. Ar baisu kliedzienu “Mīna!” virsnieks izmetis pulksteni pa logu.”
Labi cilvēki
Rolands uzskata, ka visu mūžu viņam apkārt ir bijuši labi un izpalīdzīgi cilvēki: “Lai kaut reizi mūžā man kāds būtu uzkliedzis! Nekad. Man bieži jautā – Roliņ, vai tev nevajag ko palīdzēt? Nu nē, man viss ir. Paēdis esmu. Labi skolotāji arī ir bijuši, joprojām viena auss man ir drusku atļukusi – no skolotājas rāviena. Lai kurā mājā es ieietu, vienmēr kāds palīdzēs, un es jau arī nevienam neatsaku. Daru visu ko. Skaldu malku, sienu slotas – gan tirgum, gan Komunālajai pārvaldei. Ko darīt ir vienmēr, kaut vai vasarā sēnes salasīt un pārdot. Protams, mazāk darba ir kļuvis. Ja kādreiz siens bija ķīpās, tad tagad ir ruļļos. Bet, ja pa ziemu kādus 200 eiro var sakasīt, tad jau pietiek.”
Nākotnes plānus gan Rolands īpašus nekaļ: “Kādi te plāni? Manā vecumā ir jāpriecājas par katru nodzīvotu dienu. Ja tu no rīta pamosties, tas jau ir labi. Tiesa, viena ideja ir. Mani dikti velk uz gleznošanu! Rados no tēva puses ir daudz Aulmaņu – mākslinieku. Tik tiešām, nopirkšu krāsas, audeklu un pamēģināšu!” kādu brītiņu savam vēl neatklātajam vaļaspriekam Rolands Aulmanis tomēr solās atrast.
11.07.2020. / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: No personīgā arhīva
