Cilvēks nevar pastāvēt bez atmiņas – katram savas un kopīgās tautai. Mūsu atmiņa glabā vietas un laika visspēcīgākās zīmes, tajā rodas sapnis par nākotni. Ja atmiņas nav, paliek tikai eksistence tagadnē. Dažiem tā šķiet vienkāršāk, bet citiem ar to vien ir par maz.
Ginteri iepriekšējo paaudžu mantojuma un atmiņu saglabāšanu, šķiet, uzskata par savu sūtību. Mazirbe ir viņu krasts un spēka vieta. No šejienes viņi ir nākuši, apmetuši lielo dzīves un darbu loku un atgriezušies, lai atkal liktu lepni piecelties savas dzimtas mājām.
“Stūrīšu & Branku” ģimene, kā viņi paši sevi dēvē, ir gan daudzināta avīžu slejās, gan filmēta, saņemti apbalvojumi par latviskā kultūras mantojuma saglabāšanu un lībiešu tradīciju kopšanu. “Stūrīšu–Branku” brīvdienu mājas galvenās saimnieces un dvēseles Guntas Ginteres darbīgums un spēja aizraut līdzi arī citus esot fenomenāla, tāpēc nav brīnums, ka cilvēki uz šejieni atbrauc vienreiz, un tad atgriežas atkal un atkal.
Ir vēls rudens. Viesu sezona beigusies, un nu ir laiks nedaudz atvilkt elpu, pārdomāt, kā gājis, un pasapņot par nākotni. “Varam tikai priecāties un teikt Dievam paldies par šādu brīnišķīgu dāvanu – tik siltu rudeni,” saka Gunta Gintere, kad pie viņas viesojas “Ventspilnieks.lv”, un saruna arī būs tāda sirdi sildoša apcere par darbu un dzīvi vispār.
– Tāds lēnīgs šobrīd tas laiks, no jūras ceļas miglas vāli. Veļu laiks?
– Šis mums ir tāds pārdomu brīdis, un tāds tas ir arī dabā. Ar saviem veļiem labi sadzīvojam. Lai gan veļu laiks beidzas Mārtiņos, bet tā pa īstam veļus pavadām novembra beigās, kad ir Svecīšu vakars. Jo vairāk gadu pašam, jo vairāk novērtē iepriekšējo paaudžu devumu. Tik ļoti gribētos aprunāties ar saviem senčiem, jo tikai tagad jau tā pa īstam sāc aptvert to pasaules būtību.
– Arī jūsu paaudze ir piedzīvojusi dažādus laikus, un, šķiet, ka pieredzei jābūt ļoti bagātai.
– Ja runā par manu paaudzi, mēs tak bijām tik pareizi audzināti, ka pareizāk vairs nevar – ar Ļeņinu un Staļinu sirdī! Ka mūsu senči ir tikai pagātnes palieka, kas neko nezināja un nesaprata. Arī ģimeniskās vērtības nebija pilnīgi nekādā cieņā. Tagad jau ir cits laiks un cita saprašana, daudzi meklē ceļu atpakaļ pie savām saknēm, taisa dzimtas kokus, darina ģerboņus.
– Un kā ar pašu saknēm? Esat īsti Mazirbes iedzimtie?
– Kurzemē jau ir tā – var dzīvot, cik ilgi grib, bet tomēr nekļūt vietējais (smejas). Īstie vietējie ir tikai tie, kuru dzimtas šeit ir jau 100 un vairāk gadu. Arī Mazirbē ir senas un stabilas ģimenes, un lai arī ne tik daudz vairs, bet ir vēl, kas cenšas to savu dzimtas īpašumu saturēt un kopt. Mūsu “famīlija” šeit dzīvo no 1901. gada, un es esmu īsta vietējā. Mazirbē gāju skolā. Mums bija ļoti skaista skola, 1940. gadā būvēta, lieliem, gaišiem, augstiem logiem – īsta Gaismas pils! Lai arī skolas šeit vairs nav, tomēr ēka arī šodien ir mūsu “gaismas pils”. Pagasts uzpasē, lai skolu “neizvazā”, tagad tajā notiek vasaras nometnes, jo mums taču ir jūra – mūsu galvenais skaistums un brīnišķīgums ar baltajām smiltiņām un tīro ūdeni!
– Esat dzīvē apmetuši pamatīgu loku pa Latviju, bet tomēr izlēmāt atgriezties dzimtajā pusē?
– Dzīves gaitas mūs aizveda uz Ogri, Rīgu. Tur jau bijām smalkos amatos – mums bija Rīgā pirmais dzīvokļu kooperatīvs, kas sekmīgi darbojās. Es biju valdes priekšsēdētāja, dēls – valdē. Mums izdevās savest kārtībā un iedot otro dzīvību divām vairāk nekā simt gadu vecām piecstāvu mājām centrā ar lieliskiem interjeriem – staltām krāsnīm, dekoriem, parketa grīdām. Atdevām vecajām ēkām bijušo godību. Es zinu, ko nozīmē strādāt un uzņemties atbildību, un paldies, ka blakus bija cilvēki, kas palīdzēja, neraugoties uz visām darbībām un pretdarbībām.
– Un tad nolēmāt atjaunot arī savu dzimto māju godību?
– “Brankus”, savu dzimto sētu, piecēlu kājās no sabrukuma. Izgājām cauri visas papīru kārtošanas un meklēšanas arhīvos, izziņu kalnus, mērīšanas, kupicu rakšanas – viss bija no jauna jādzemdina. Un tā no pagājušā gadsimta beigām stabili esam te, bet iepriekš braucām tikai nedēļas nogalēs. 90. gadu beigās iegādājāmies arī 1888. gadā celtos “Stūrīšus” – pamestus un gandrīz nojaucamus. Toreizējais pagasta priekšnieks žēlojās, ka ielas otrā pusē esošais grausts bojājot visu skatu uz svētkos izpušķoto Lībiešu centru. Neviens “Stūrīšus” nepirka, bet mēs tos paņēmām un pacēlām. Toreiz daudzi tā dīvaini skatījās, brīnoties par mūsu darbošanos, bet manī pa mammas līniju rit lībiešu asinis, un droši vien tur arī tas spīts un mērķtiecība. Žēl, ka nav fotogrāfiju, kā te viss toreiz izskatījās. Tagad “Stūrīši” ir atjaunoti, un tur izmitinām atpūtniekus.
– Darbojāties vienlaikus gan pa Rīgu, gan Mazirbi?
– Ja visu mūžu esi pēries pa trīs darbiem jeb, kā tagad moderni saka, pa trīs projektiem vienlaikus, tad reizēm jau gribas arī to klusumu un mieru Tas nebija viegls laiks, jo darbs joprojām bija Rīgā un uz Mazirbi tikām tikai brīvdienās. Dzīvot divās vietās vienlaikus ir ļoti sarežģīti, tāpēc pienāca brīdis izvēlēties, un nolēmām atgriezties dzimtajā pusē pavisam. Tā mums bija – 10 gadus gāja trīs projekti vienlaikus, un 10 gadi nav 10 dienas! Bet tad vēl bijām jaunāki un enerģiskāki.
– Ir gan dzirdēts, ka ar savējiem nereti nav nemaz tik viegli sastrādāties.
– Mēs esam komanda, un, godīgi sakot, ļoti laba komanda. Visas lietas, ko esam uzsākuši, ir veiksmīgi turpinājušās un īstenotas. Un tagad mums ir arī mūsu dzimtas īpašums. Nav jau nemaz daudz tādu, kam ir gribēšana un iespējas saimniekot savu senču mājās, tās uzturēt un saturēt. Tad, kad sāc kopā strādāt, tik redzi – kas kurš ir. Šeit visā arī mans dēls ir iekšā – ar Igoru kopā darbi mums izdodas. Te jau viss pieder viņam, es jau tikai tā, kā smejies – komandēju.
– Vai pienāk arī tāds brīdis, ka tos cilvēku pūļus vairs galīgi negribas?
– Skatoties, ko tu dari. Mūsu darbošanās ir saistīta ar tūrismu, un tur jau cilvēki ir ļoti vajadzīgi – tad ir iespēja attīstīties. Mums jau te ir jūrmala – paroc pāris lāpstu dziļumā, un ir balta smilts. Varam izaudzēt tikai savam priekam kādu garšvielu, saknīti, puķītes – neko vairāk, tāpēc jāķeras pie garīgām lietām – senču mantojuma vākšanas. Mums skaitās lauku māja ar viesu istabām, piedāvājam cilvēkiem apskatīt arī savāktās senlietas, paklausīties atmiņas un stāstus par manu “famīliju”, arī pati tad uzvelku lībiešu tautastērpu.
– Ir jābūt krietnai “iekšai”, lai ielaistu savā dzīvē tik daudz svešu cilvēku, kā tas notiek viesmīlības biznesā. Tā taču ir dzīve bez sestdienām un svētdienām!
– Protams, bet tas ir tikai sezonā. Jā, vasaru mums nav – viss pakārtots tam, lai cilvēki šeit justos labi, un ceram, ka tas mums izdodas – viesu grāmatas ir pierakstītas pilnas ar pateicības vārdiem. Cenšamies, lai cilvēki labi atpūstos. Ir bijuši ceļotāji arī no Šveices, Vācijas, Austrijas, Meksikas un citām tālām zemēm. Ārzemnieki pēc savas pārapdzīvotības šeit bauda jūru, sauli un mieru, interesējas par senajām lietām un novērtē tās, ir patīkami pārsteigti. Dodu viņiem bļodiņu mazgāties, un viņi nesaprot, ko ar to darīt, bet tomēr visi ir laimīgi un priecīgi. Cilvēki jau paši izvēlas, kurp braukt, un daudzi pie mums brauc un brauc atkal. Vajadzētu uztaisīt karti, lai atzīmētu valstis, no kurām nāk mūsu viesi!
– Ieguldītos spēkus un enerģiju kompensē atpakaļ saņemtais pozitīvisms?
– Jā, tas dod gandarījumu. Visus neatkarības gadus esmu strādājusi ar cilvēkiem un jau pieradusi runāt. Man prasa: vai esmu diplomēta stāstītāja, vai skolotāja? Neesmu ne viena, ne otra, bet par lietām, ko labi pārzinu, varu runāt ilgi. Sevišķi, kad atbrauc vecāka gadagājuma cilvēki – mana paaudze. Viņi tik ļoti labi saprot visu to laiku, par ko es stāstu, un arī zemtekstus. Jaunie saka: tu jau stāsti pasakas! Bet tādi tie laiki bija. Manas paaudzes cilvēki ir īpaši sirsnīgi, jauki un pateicīgi, bet tādu viesu, kas ceļ degunu gaisā, mums nav vispār. Vai tas ir laimīgs gadījums vai likumsakarība, nevaru vērtēt.
– Bet darbi jau nebeidzas brīdī, kad aizbrauc viesi?
– Pie mājas visu laiku ir, ko darīt. Nav jau tā, ka uzbūvējām, saberzējām rociņas, un tagad sēžam un šūpojam kājas. Tā tas vis nenotiek! Nekas jau nav mūžīgs – viss ar laiku ir jāpielabo, jāatjauno, īpaši koka lietas. Līdzko apstājies un nedari, tā esi atmests atpakaļ, un tad jau nebija vērts censties! Mums par savu saimniecību jāgādā pašiem. Cik varam, tik paši arī darām. Visu esam paveikuši bez valsts vai pašvaldības atbalsta.
– Un kā tad ar dažādiem fondu finansējumiem?
– Kategoriski nē, par ko man ir žēl un dusmas, bet ir tā, kā ir. Lielajos projektos parasti neatbilstam prasībām, savukārt mazajiem nav vērts tērēt laiku. Neesam ne rakstītāji, ne bakstītāji, un arī ar atskaitēm esot daudz klapatu, bet ir tak jāstrādā! Paldies Dievam, ka visu esam paveikuši ar saviem spēkiem un saviem līdzekļiem. Neesam jau nekādi bagātnieki, bet toties ļoti centīgi un strādīgi esam gan. Kad stāvējām Baltijas ceļā, bijām gatavi lielam darbam un bija vēlēšanās strādāt Latvijas labā, lai viss ietu uz augšu. Arī daļa eksponātu, ko man izdevies saglābt no iznīcības un par kuriem varu pastāstīt, ir no tiem laikiem.
– Jūsu ieguldījums latviešu kultūras mantojuma saglabāšanā ir novērtēts ar kultūras zīmi “Latviskais mantojums”. Kā ir tapusi jūsu senlietu kolekcija?
– Tā jau glauni saucas – muzejs, bet kas nu tas par muzeju? Sena dzīvojamā māja ar visām tai piederošajām lietām. Viss ir stutēts un taisīts, lai saglābtu, nevis biznesam. Mums tās lietas šeit vienkārši ir, un arvien jau kaut kas jauns nāk klāt – ja uzrodas vecs “hlams”, kāda mums vēl nav, tad cenšamies to dabūt sev un restaurēt.
– Esot bijušas arī “bumbiereņu” un brūteskleitu izstādes…
– Jā, jā, un izkāru to visu ārā uz šņores taisni tā, kā agrāk darīja, arī tās “bumbierenes”, un tad kaimiņi šausminājās – nu, kā tā var! Bet, kad ekspozīciju noņēmu, jautāja, kur tās “bumbierenes” palikušas? Bija arī krimplēna kleitiņu izstāde. Tad man ir arī seni dvielīši, savākti pa komisijas veikaliem un dažādām citām vietām. Ir arī īpaši smalkā rišeljē izšuvumu kolekcija – dvielīši, galdauti, palagi, “ķisenkules”. To visu mazgāju, stērķelēju, “brudierēju”, un tagad šīs lietiņas izskatās jaunākas par jaunām un skaistākas par skaistām. Domājam, lai allaž kaut kas būtu citādāks un interesantāks. Oi, galvā jau griežas visādi projektiņi par jaunajām ekspozīcijām!
– Viesiem atraktīva šķiet un daudzus noteikti interesē jūsu dzimtas saistība ar slaveno Taizeli?
– Stāsts par Taizeli patiešām ir saistīts tieši ar šo vietu. Saimniecību no barona nomāja kāds vīrs, kurš esot dzīvojies pa krogiem un nomas tiesības nodzēris. 1901. gadā barons sāka izpārdot savas zemes, un mans vecaistēvs bija viens no tiem, kas nopirka Mazirbē šo Taizeļu saimniecību – par cara zelta rubuļiem. Lai gan manu vecotēvu sauca Jānis Otomers, arī viņu dēvēja par Veco Taizeli, jo tolaik jau cilvēkus zināja ne pēc uzvārda, bet mājām, kur dzīvoja.
– Kāda ir dzīve mūsdienu Latvijas provincē, salīdzinot ar centru?
– Pirms 30 gadiem jau nedomājām, ka Latvijā būs gandrīz vai tikai Rīga un vēl pāris lielu pilsētu, bet lauki paliks tukši. Lai gan – pēdējos pāris gados daudzi, kam īpašumi laukos, ir aizbēguši prom no pilsētām. Šeit ir klusums. Nav jāklausās, ne kā kaimiņi kaujas, ne agrā rītā darbina pagalmā mašīnu. Toties man aiz loga ir pašai savs rudenīgi skaistais kociņš un, galu galā, arī skats uz Eiropu – tāpat kā pilsētā.
Cilvēki, kas atbrauc pie mums, nereti jautā: un jūs te dzīvojat arī ziemā? Jā, mēs te dzīvojam arī ziemā un arī pavasarī, un vasarā, un arī rudenī! Te ir brīnišķīgi! Arī ziemā Kurzemes jūrmalā laiks ir mīlīgāks nekā iekšzemē, toties mums ir lielās vētras, kad viss, kas ir nolaužams, tiek nolauzts un aizpūsts. Tomēr ir lietas, kas bija un būs, un tās nevar aiznest neviena vētra – kā lībiešus. Un mēs esam lībieši un turam to lībiešu kanti! Ņemamies! Bet, lai to visu tā kārtīgi izstāstītu, vajag grāmatu rakstīt.
– Izklausās jau pēc nākamā projekta. Tad lai tā arī notiek!
4.12.2022. / Autors: Rita Krasta / Foto: No personīgā arhīva
