Uz sarunu par Lielās dienas tradīcijām aicinājām vienu no mūsu tautas dzīvesziņas turētājām – Māru Branti.
– Kas ir Lielā diena?
– Dainas saka, ka gan Ziemassvētki, gan Lielā diena ir Dievam dārgi laiki. Agrāk šos godus svinēja trīs dienas – 20., 21. un 22. martā. Tas ir laiks, kad diena dabā kļūst garāka par nakti. Dabā pavasaris sākās Meteņos – februāra sākumā, Lielā diena ir pavasara viducis. Ja esam vienā ritmā ar šo izpratni un vienā plūsmā ar dabu, ir vieglāk dzīvot. Vissenākās dainas saulīti sauc par zelta olu. Lielā diena ir jauns sākums. Jautājums ir, ko mēs katrs pats gribam? Kam lai ir šis jaunais zelta sākums. Un vienlaikus saulgrieži un saulstāvji ir laiks, kad kaut kas ir jādod arī kopējam labumam. Kad ir vērts padomāt ne tikai par to, ko vajag man, manai ģimenei, bet arī tautai, visai planētai un visiem cilvēkiem. Īpaši šobrīd ir būtiski mieru un harmoniju lūgt arī visam kopumam – sešos no rīta, kad saule lec, jau būt dabā. Vēl jo stiprāk ir Lielo dienu sagaidīt pie strautiņa vai upītes, kas tek austrumu virzienā. Nav Latvijā daudz tādu vietu, jo jūra mums ir rietumos un lielākā daļa ūdeņu tek jūras virzienā.
– Ko pati lūgsiet?
– Manuprāt, šobrīd svarīgā lieta ir visa veida brīvība – dvēseles, izaugsmes, cilvēka brīvība visos līmeņos. Tīrība, veselība, veselais saprāts, miers, harmonija, sadarbība, līdzjūtība, vienotība.
– Kādas vēl mūsu tautas tradīcijas saistās ar Lielo dienu?
– Saullēktā varam attīrīt vecās domas, apziņas sārņus. Tam der pēršana ar pūpoliem. Tas ir veselības un auglības rituāls. Dainas runā arī par putnu saukšanu un vilku, lāču projām dzīšanu. Man šķiet, tas nāk vēl no tīrajiem slāņiem, no laikiem, kad jutām, kas notiek dabā un mūsos. Ar putnu saukšanu mēs piesaucam jauno. Pa ziemu putni lido projām, bet tagad – saucam tos atpakaļ reizē ar jauno dzīvību. Putni mūsu tautai asociējas arī ar dvēselēm, varbūt tas ir lūgums mūsu senčiem, lai viņi palīdz jaunajam gājumam, ritumam. Tad mums būs svētītas dzīves, un viss labi ies. Putnus aicina ar “līgo, līgo” un dzen projām ar “šūvo, šūvo”. Savukārt ar vilku un lāču dzīšanu saprotam atvadīšanos no vecā, no tā, ko mums vairs nevajag.
– Cik skaisti!
– Nākamais – šūpošanās. Tā ir saskaņas atrašana ar sevi, arī auglības rituāls bagātībai un materiālam piepildījumam, bet pati galvenā doma ir iešūpot visu to, ko mums vajag, ko mums gribas. Mazu bērniņu arī mamma šūpina. Tā iekustinām, atveram vaļā laimi, bagātību, veselību. Var kārt šūpoles kokā, bet tikpat labi, ja ir vismaz trīs cilvēki, šūpoles var uztaisīt, saliekot rokas krusteniski. Nav stundu jāšūpina, pietiek vienu vai divas reizītes. Tas nes prieku! Protams, arī olu ripināšana un ēšana. Apaļu raušu cepšana. Par šo dienu saka, ka īpaša svētība ir visam, ko apspīdējusi Lielās dienas saule. Kristāliska lieta ir sāls – no savas pieredzes iesaku to Lielās dienas saulē uzlādēt un lietot visu turpmāko gadu!
22.03.2021. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Ventspilnieks.lv
