Jēkabs un Līna Sviriņi uz tvaikoņa “Skrunda”. 1937. gads.
Mūsu laikrakstā parasti esam stāstījuši par pilsētas un novada cilvēkiem, kuri joprojām dzīvo starp mums un kuru pieredze, centieni, veikums, pārliecība un gribasspēks var kļūt par piemēru vai iedvesmojošu faktoru citiem. Šoreiz stāsts būs par kādu latviešu vīru, kura šīszemes gaitas noslēgušās jau labi sen, taču viņa piedzīvojumiem bagātais, dramatisku notikumu pārpilnais mūžs ir kā leģenda, ko patiešām vērts izlasīt un pieminēt.
Sapnis par tvaika mašīnu
1889. gada jūlijā Ventspils novadā (tolaik – apriņķī), Tārgales pagasta “Jānīšu” mājās dzīvojošā kalpa Jēkaba Sviriņa ģimenē piedzima pirmais dēls, kam deva tēva vārdu – Jēkabs. Dēlam sekoja trīs meitas – Emma, Helēna, Anna un vēl viens dēls Fricis. Ģimene bija ļoti trūcīga, Jurģos ceļoja no mājas uz māju, un kādu laiciņu dzīvoja arī “Smiltnieku” mājās, kas tagad pārceltas uz Brīvdabas muzeju. Tikai retais šodien spēj iztēloties, ar kādām grūtībām nācās saskarties kalpu vai vaļinieku vecākajam dēlam, lai tiktu pie izglītības. Vecāki nevarēja dot neko, tāpēc zēns pelnījās pats: ziemā mācījās Sarkanmuižas pagastskolā, vasarā gāja ganos un nesmādēja nevienu darbu, kur varēja ko nopelnīt, un panāca savu – iestājās pilsētas skolā (tai pašā, par kuru rakstījuši gan Herberts Dorbe, gan Ernests Aistars). 1905. gada revolūcijas laikā jaunais Jēkabs Sviriņš bija to Ventspils jauniešu vidū, kuri iestājās par “jauno laiku” un, sākoties represijām, tika apcietināts, pavadīja četrus mēnešus Ventspils cietumā, tomēr skolu pabeigt izdevās, turklāt ar izcilību. Lai pasargātos no turpmākām vajāšanām, sešpadsmitgadīgais jaunietis devās uz Rīgu, kur iestājās darbā Riharda Poles (Richard Pohle) kuģubūvētavā, pie kuras darbojās arī skola kuģu mehāniķiem. Ģimenes apstākļu dēļ mācības gan vajadzēja pārtraukt, un Jēkabs devās jūrā. Tas bija laiks, kad izsenis pierasto burinieku vietā aizvien biežāk pasaules jūras sāka vagot tvaika mašīnu dzīti kuģi. 1909. gadā Jēkabs Sviriņš pirmoreiz devās jūrā ar Baltijas kuģu sabiedrībai piederošu tvaikoni – kā kurinātājs, bet drīz vien viņu paaugstināja par mašīnista palīgu. Jūras braucieni mijās ar mācībām jau minētajā mehāniķu skolā, un 1912. gadā Jēkabs līksmi rakstīja savai līgavai Līnai Bergmanei, ka nu jau iekrāts tāds mazumiņš, ka nākamajā gadā abi varēs svinēt kāzas. Tā arī notika, un 1913. gada februārī Jēkabs un Līna gāja pie altāra Ventspils luterāņu baznīcā, kur svētības vārdus viņiem teica ikvienam ventspilniekam zināmais mācītājs Teodors Grīnbergs.
Ar mazdēlu Pēcīti. 1942. gads.
Ar diviem bērniem bruņuvilcienā
Laimīgi un cerīgi uzsākto dzīvi pārtrauca karš. 1913. gada decembrī bija dzimusi meitiņa Mirdza Verēna, 1915. gada jūnijā – dēls Aleksandrs. Mazajam Sašam bija tikai mēnesis, kad Poles kuģubūvētāvā izsludināja evakuāciju, un Jēkabs Sviriņš bija viens no tiem darbiniekiem, kam bija jādodas līdzi izvedamajām mašīnām, jo tobrīd viņa ieņemamais amats bija tvaika mašīnu montieris–mehāniķis. Vilciena galapunkts bija Voroņeža. Līdz 1917. gadam dzīve ritēja vairāk vai mazāk normāli – bērni auga, Jēkabs strādāja un 1915. gadā saņēma II šķiras kuģu mehāniķa diplomu. Taču 1917. gada rudenī vēlāk par revolūciju nosauktais valsts apvērsums visu apgrieza kājām gaisā. Jau 1918. gada sākumā Poles fabriku nacionalizēja, bet Jēkabu Sviriņu sarkanā armija piespiedu kārtā mobilizēja dienestam bruņuvilcienā. Bija jau izpētīts, ka šim latviešu vīram ir zelta rokas, kas tiek galā ar jebkuru mehānismu, un viņš tika iecelts par ieroču darbnīcas pārzini. Tā kā vīrs nekādos apstākļos nebija ar mieru pamest sievu un divus mazuļus terora plosītajā Krievijā vienus, arī Līna, Mirdza un mazais Saša kļuva par bruņuvilciena “pasažieriem”. Tās šausmas, slaktiņus un asinsplūdus, ko viņi pieredzēja tā sauktā pilsoņkara laikā Krievijas dienvidos un vēl aiz poļu robežām, Jēkabs vēlākajās dzīves gaitās nekad nepieminēja, taču Līna gan šo to pa reizei atklāja. Pateicoties šīm saraustītajām atmiņām, ir zināms, kā Sviriņu ģimene tika prom no dzelžos iekaltās elles. Bija dzirdēts par iespēju latviešu bēgļiem atgriezties dzimtenē, kas tobrīd jau bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, taču komisāri savu ieroču meistaru nebūtu atlaiduši ne pa kam. Tad Jēkabs un Līna nolēma bēgt. Kādā 1920. gada ziemas naktī, kamēr vilciena apkalpe vai nu atzīmēja uzvaru vai slīcināja zaudējumu, viņiem paveicās nemanītiem izkļūt pa ieroču darbnīcas lūku un dziļā sniegā doties nezināmā virzienā. Kādā veidā Sviriņiem izdevās saistīties ar bēgļu komiteju, palicis nezināms, taču dažus mēnešus vēlāk viņi atgriezās dzimtenē. Pliki un nabagi, ar diviem izsalkušiem bērniem, kuri, Latvijā ieraudzījuši baltmaizes klaipiņu, tēvam bikli jautāja: “Papiņ, vai tad to var ēst?”
Ķeguma elektrostacijā. 1939. gads.
“Krimulda”, “Rauna” un “Skrunda”
Kā jau lasītājiem zināms, 1920. gadā Latvija bija karā izpostīta, aplaupīta un noplicināta zeme, kas tik tikko ieguvusi starptautisku atzīšanu. Trūka visa kā, un pat dzimtenē palikušie tuvinieki maz ko spēja Sviriņu ģimenei palīdzēt. Taču Jēkabam bija trumpis – viņa zelta rokas, kas ikvienu mehānismu iepazina un izprata kā dzīvu būtni. Pagāja vien pāris mēnešu, un Jēkabs Sviriņš kļuva par brāļu Kānu kokzāģētavas mehānisko iekārtu montieri. Ģimene noīrēja nelielu divistabu dzīvoklīti, meita Mirdza uzsāka skolas gaitas 2. pamatskolā, pēc pāris gadiem viņai sekoja arī brālītis Saša.
Taču Jēkabs nespēja nedomāt par jūru. Kara laikā iegūtais mehāniķa diploms dīkā gulēja kumodes atvilktnē. Kad beidzot pienāks laiks to likt lietā? Tas brīdis pienāca 1926. gadā, kad Jēkabs Sviriņš “uzmunsturējās” uz Rīgas kuģniecības sabiedrības “Brāļi Zēberg” kravas tvaikoņa “Krimulda” par mehāniķi. Darbs bija grūts, algas, salīdzinoši ar angļu, vācu, dāņu un zviedru jūrnieku algām, nelielas. Vajadzēja iegūt I šķiras mehāniķa diplomu, kas solīja jūtamu algas pielikumu. Un Jēkabs atsāka mācības. Gādāja grāmatas un naktīs savā kajītē urbās sarežģītajos tekstos un tabulās, kamēr galva sāka kūpēt. Salīdzinot ar 1915. gadu, kuģu tvaika dzinēji bija ievērojami mainījušies, modernizējušies. Mācību procesu vēl vairāk apgrūtināja tas, ka latviešu valodā attiecīgu mācību līdzekļu nebija, krievu valodā pieejamie bija novecojuši. Nācās strauji papildināt vācu valodas prasmi un pilnveidot pirmajos jūras gados apgūto angļu valodas mazumiņu. Bērni auga, un Jēkabs Sviriņš bija cieši apņēmies sniegt viņiem iespējas iegūt izglītību. Vēstulē meitai Jēkabs mudināja saņemties un dūšīgi mācīties matemātiku: “Turies, Pelīt, nepelni “dvoikiņas”, padomā vien, kā Tavs papuciņš te raujas ar mellu muti, lai neizkristu eksiņos, un Tu arī nedrīksti izkrist – tas tak būtu kauns visai mūsu “famīlijai”!” Meita jau bija ģimnāziste, kad Jēkabs Sviriņš kā eksterns nokārtoja eksāmenu Rīgas jūrskolā, saņēma pirmās šķiras kuģu mehāniķa diplomu, un uz savu nākamo kuģi “Rauna” pārgāja jau kā vecākais mehāniķis. Pēdējais brāļu Zēbergu rēderejas kuģis, kura dzinēji bija “čīfa” Sviriņa pārziņā, bija “Skrunda”. Savos jūrasbraucēja gados kādreizējais kalpa zēns bija kāpis krastā daudzos desmitos Ziemeļeiropas un Amerikas ostu, redzējis un iepazinis pasauli. Dēls Aleksandrs vairākas vasaras kuģoja kopā ar tēvu kā izdarīgs un apsviedīgs junga, nav brīnums, ka arī viņš izvēlējās jūru. 1938. gadā Aleksandrs Sviriņš pabeidza Krišjāņa Valdemāra jūrskolas tālbraucēju kuģu vadītāju nodaļu; arī karadienestu aizvadīja Latvijas karaflotē; 1939. gadā Aleksandrs bija kuģa “Kalpaks” stūrmanis.
Ar mazmeitu Laimu un veco draudziņu Reksi. Pēdējā vasara.
Un tapa Ķeguma elektrostacija!
Ir laiks piezīmēt, ka Jēkabs Sviriņš nebija vienkāršs mehāniķis, kaut arī vecākais. Viņš bija arī izgudrotājs. Tās varbūt nebija lielas lietas, kas izraisītu apvērsumu pasaules kuģu tvaika dzinējos, bet nelieli uzlabojumi daudzos dzinēja mezglos, galvenokārt vērsti uz enerģijas zudumu novēršanu un tamlīdzīgi. To pamanīja un novērtēja. Tomēr, kad 1937. gadā mehāniķis Sviriņš uzklausīja piedāvājumu – piedalīties jaunceļamās Ķeguma elektrostacijas turbīnu zāles montēšanas darbos, viņš bija dziļi pārsteigts. Tāda būve, valsts enerģētiskās attīstības cerība un… tāda atbildība! Taču, pirms ķerties pie jaunā, daudzsološā un godpilnā darba, Jēkabs Sviriņš ar Latvijas valdības rīkojumu devās pieredzes apgūšanas braucienā uz Zviedriju, Vēsterosas pilsētu, kuras tuvumā jau darbojās līdzīga hidroelektrostacija. Pēc dažiem mēnešiem viņš atgriezās Latvijā. Ķegums gaidīja. Taču pirms tam vajadzēja nokārtot dažas lietas. Jēkabs un Līna Sviriņi vairs negribēja mitināties īrētos dzīvokļos, viņi gribēja savu māju, īstu ģimenes ligzdu, ar dārzu, puķēm un augļu kokiem. Meita bija apprecējusies, arī dēlam jau noskatīta līgava. Un par jūras gados iekrāto nopirka māju. Dabūja lēti, jo īpašums bija apkrauts parādiem, taču Sviriņi zināja, ka spēs tos nomaksāt. Tāda apņemšanās ir raksturīga cilvēkiem, kas pieraduši visu gādāt pašu rokām un prātu, nepaļaujoties ne uz vienu citu. Meita ar znotu palika Ventspilī, bet Jēkabs un Līna pārcēlās uz Ķegumu. Jēkabs Sviriņš nu bija elektrostacijas turbīnu zāles būves virsmehāniķis.
Baiļu laiki
1940. gada vasarā, kad Latvijas valstiskumu nožņaudza padomju vara, Jēkabs Sviriņš palika savā darbavietā. Vēlāk viņš pieminēja to, kā visi darbinieki dzīti uz balsošanu “par padomju Latviju”. Neiet nevarēja, jo bez attiecīgā zīmoga pasē cilvēki bija pakļauti nāves riskam. Sviriņi to zināja; viņi pirms 20 gadiem jau bija redzējuši, kas notika ar tiem, kuri mēģināja pretoties boļševiku varai. Pēc liktenīgā biļetena iemešanas urnā, uz ielas iznākuši, abi raudādami apkampās, apzinādamies, ka nodevuši savu valsti. Taču vajadzēja dzīvot. Meita gaidīja bērnu, dēls tikko apņēmis sievu, jābūt kopā ar viņiem, jāpalīdz… 1941. gada pavasarī ar dažu nedēļu starpību pasaulē nāca mazdēls un mazmeita. Jēkabs izlūdzās atvaļinājumu, un abi ar sievu devās uz Ventspili pie mazdēliņa. Tas viņus paglāba no izsūtīšanas 14. jūnijā. Sākās karš. Jēkabs un Līna kopā ar meitas ģimeni palika Ventspilī, pašu mājā. Gaidīja ziņas no dēla. Tās nepienāca… Nepienāca nekad. Kuģis “Kalpaks” skaitījās vācu bumbvedēju nogremdēts, taču daudz daudz vēlāk, tad, kad šaisaulē vais nebija ne Jēkaba, ne Līnas, ne viņu meitas Mirdzas, kļuva zināms, ka Aleksandrs Sviriņš miris 1942. gadā kādā no neskaitāmajiem “lēģeriem”.
Vācu okupācijas laikā bijušais Ķeguma virsmehāniķis kļuva par kurinātāju Grauda dzirnavās (Kuldīgas ielā), pēc tam par montieri atslēdznieku kokzāģētavā “Venta”. Nevarēja smādēt nevienu darbu, jo bija jārūpējas par ģimeni. Atgriezās padomju vara. Zinādami, ko no tās var sagaidīt, Sviriņu ģimene vairākus gadus dzīvoja “uz čemodāniem”, gatavi, ka kuru katru brīdi var aizvest arī viņus. Taču – atkal visu glāba Jēkaba Sviriņa zelta rokas un darba vīra slava; Ventspils energokombinātā, t.i., elektrostacijā Plosta ielā vajadzēja pieredzējušu meistaru. Apbrīnojamā kārtā šajā amatā pieņēma nekomunistu, “buržuāziskās Latvijas” augsta līmeņa speciālistu Sviriņu. 1948. gadā “Brīvajā Ventā” ievietots cildinošs raksts “Meistars Jēkabs Sviriņš”, kur atzīmēti sirmā meistara panākumi, atjaunojot elektrostacijas darbu un daudzie izgudrojumi. Tur, “švunkstacijā”, arī pienāca pensijas laiks. Pēdējie dzīves gadi pagāja rūpēs par mīļo māju un dārzu, par ģimeni un mazbērniem. Nosvinējis 70. jubileju, Jēkabs Sviriņš grūti saslima. Ārstu nevērības vai nolaidības dēļ viņu vairākus mēnešus ārstēja no “dzeltenās kaites”, bet pa to laiku ļauns audzējs jau bija pārņēmis visu organismu, ko ilgus gadus jau bija tirdījušas sāpes par pazudušo dēlu. 1961. gada augustā Jēkabs Sviriņš aizgāja mūžībā. To, cik liels savā spēkā, atbildībā un pienākumā bija šis cilvēks, īsti var aptvert tikai no laika attāluma. Sāpju lauzts, bet nesalauzts, varbūt pats īsti to neapzinādamies, viņš par savu dzīves moto bija izvēlējis darbu un mīlestību.
30.10.2020. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: No personīgā arhīva
