Lāči siro pa māju pagalmiem, lūkojas māju logos, ko apliecina ķepu nospiedumi uz stikla, skrāpējas gar sienām un nebaidās no auto. Vilki uzbrūk mājlopiem, un šogad apstiprināti jau 33 pelēču uzbrukumi, no kuriem lielākā daļa reģistrēti Ventspils novadā. Lasot ziņas rodas iespaids, ka attālākās lauku sētās dzīvojošie ļaudis vairs nevar justies droši, jo plēsēji iznāk no meža un no cilvēka vairs diez ko nebaidās. Vai tiešām tā ir?
Vilku, lāču un arī lūšu paradumus lūdzu skaidrot vienam no pazīstamākajiem dabas pētniekiem Latvijā, Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas dabas aizsardzības daļas vecākajam ekspertam Vilnim Skujam.
Foto: Anitra Tooma
Pēc Valsts meža dienesta informācijas šogad vilki nogalinājuši 74 aitas, četrus liellopus, piecus suņus un piecus staltbriežus briežu dārza teritorijā, bet savainotas tikušas 14 aitas un viena kaza. Ventspils novadā apstiprināti seši vilku uzbrukumi, bet kādā saimniecībā Madonas novadā vienas nedēļas laikā pelēči “mājlopos devušies” veselas trīs reizes… Kādēļ vilki pēkšņi kļuvuši tik pārdroši? Vēl taču nav ne aukstas ziemas, ne tādu “bada laiku” mežā, kad plēsējiem būtu jādodas lūkot pārtiku cilvēku sētā.
Sava veida “mācību poligons”
Vilnis Skuja stāsta, ka vilki uzvedas tieši tā, kā saskaņā ar viņu bioloģiju tas arī būtu jādara, bet uzbrukumos galvenokārt vainojama jauno vilku ievadīšana medību mākslā. “Vasaras beigās – augustā, septembrī jaunie vilcēni sāk iet līdzi vecākiem medībās un vecajiem vilkiem reizēm ir vieglāk tos “sīkos” ņemt līdzi uz tādām vietām, kur medījums nevar tik ātri aizbēgt. Varbūt vilki jau visu vasaru raudzījušies uz to aitu ganāmpulku meža ielokā, kura smaržu vilks sajūt kilometriem tālu, taču viņiem ir pieticis ar meža dzīvniekiem un “doties aitās” šķitis pārāk riskanti. Rudenī, kad mazajiem vilcēniem kājas jau ir pietiekami garas, lai viņi varētu izskriet vecajiem visur līdzi, viņiem jau ir ērtāk skatīties uz mājlopu pusi. Tādēļ rudeņos, kad vilkiem mājlopi šķiet vieglāk paņemami, tie ir arī vairāk apdraudēti. Lopkopim, kurš dzīvo meža ielenkumā ir jārēķinās ar to, ka no meža varbūt var iznāk kāds, kurš gribēs to viņa mājlopu apēst. Tāpēc arī viņam ir vajadzīgs kārtīgs žogs, suņi vai arī ēzelis vai lama aitu ganāmpulkā.”
Iedarbīgais “ierocis” – ēzelis
Zinu, ka ganāmpulkus no plēsējiem var pasargāt lieli un nikni suņi, vīrs ar bisi vai elektriskais gans – tiesa, pēdējam gan ar pāris stieplēm nepietiks, vajadzēs kādas piecas sešas. Bet ēzelis? Ko gan šis spītnieks var iespēt pret vilkiem? Tomēr, lai arī šāds sargs šķiet neparasts, tas ir gana efektīvs. Pēc kāda Šveices fermera stāstītā, kura 80 aitu ganāmpulku jau vairākus gadus uzrauga šāds sargs, ēzelis vilku varot nogalināt ar vienu precīzu spērienu, un šī aitkopja ganāmpulkam vilki ejot apkārt ar līkumu.
Savukārt Vilnis Skuja teic, ka tādi dzīvnieki kā ēzeļi un lamas, dzīvojot kopā ar aitām, arī sevi sākot uztvert kā baram piederīgu aitu. “Tikai tās ir tādas niknas “aitas”, kuras aizsargā pārējās,” tā Vilnis Skuja.
“Ja saimniekam ir kādas piecas vai desmit aitas, tad varbūt to ēzeli turēt arī neatmaksājās, jo viņš apēdīs vairāk, kā viss ganāmpulks kopā. Taču, ja ganāmpulks ir vērā ņemams, par šādiem tā aizsardzības mēriem ir vērts padomāt, jo šie lielie dzīvnieki tiešām palīdz to aizsargāt. Viņi ir diezgan agresīvi un reizēm pietiek jau ar to vien, ka vilks redz – ganāmpulkā ir kas neparasts. Viņš vienkārši sabīstas un uz to pusi vairs neiet,” saka dabas pētnieks.
Tiesa, vecam vilkam, kurš, ja tā var teikt, ir “specializējies” uz mājlopiem, ar ēzeļa klātbūtni ganāmpulkā vien var izrādīties par maz. Tādā gadījumā vislabākie palīgi būs kārtīgi aitu suņi kā, piemēram, kaukāzieši, vidusāzieši vai Pireneju kalnu suņi.
Pēc “vilku likumiem”
Tomēr nereti ganāmpulkus apdraud nevis vecs un rūdīts mājlopu plēsējs, bet gan jaunie vilki – šā gada kucēni un iepriekšējā gada vilku tēviņi, kuriem īstas pieredzes nav un mājlopi ir savā ziņā vieglāk paņemams medījums. “Tā situācija nav tik vienkārša, jo vilkiem ir strikti hierarhiska organizācija, kuru izjaucot, mēs kādu brīdi dabūjam tādu “bardaku”, kurā var notikt vis kaut kas,” saka Vilnis Skuja.
Saku, ka tad jau cilvēks lielā mērā pats ir vainīgs – ja medībās tiek nošauts bara vadonis, jaunie, tā sakot, palikuši bez “stingrās ķepas”, sāk plēst mājlopus… Vilnis Skuja piekrīt, ka arī tā varbūt var teikt. “Tiesības vadīt baru ir arī vilku kucei, ja viņa paliek. Taču var būt arī tā, ka medībās, ielencot vilku baru, nomedīti tiek visi pieredzējušie vilki, bet palikušie “jaunuļus”, kuri salīdzinot ar cilvēku, ir tādā kā pusaudža vecumā, sāk vilkt uz mežmalu, kur ganās tās aitiņas vai kādi citi vieglāk nomedījami mājlopi.”
Ņemot vērā, ka vilkus Latvijā medī, dzīvniekiem no cilvēka ir dabiskās bailes un respekts. Sastapt šo plēsēju mežā ir maza iespējamība, vilks ir manīgs, no cilvēka vairās un lielākā daļā gadījumu aizies prom, pirms cilvēks to vispār pamanīs. Tomēr, ja mežā sanācis sastapt vilku, nevajag tuvoties dzīvniekam un mierīgi jādodas projām.
Un vēl. Pamata satraukumam, ka vilks varētu uzbrukt cilvēkam, nav. Pēdējais tāds zināmais gadījums bija pirms divdesmit gadiem – 2001. Gadā. Un arī tad vilks bija slims ar trakumsērgu. Normāls, vesels vilks no cilvēka turēsies pa gabalu.
Pie durvīm klauvē “nepareizie” lāči
Lasot ziņas rodas iespaids, ka Latvija šīs vasaras nogalē piedzīvojusi īstu “lāču desantu”. Spriediet paši: “Vijciemā Ziemeļvidzemē cilvēkus apdraud nu jau pieci lāči”; “Netālu no Vijciema čiekurkaltes vairākās vietās postīti dārzi, dravas un viensētas, turklāt dzīvnieki mēģinājuši iekļūt arī telpās”; “Tie no cilvēku klātbūtnes nebaidās, apguļas verandās, uzlauž durvis saimniecības ēkām, tādēļ vairākām ģimenēm ir nācies pamest savas lauku mājas”.
Virsraksti izklausās tiešām biedējoši. Labā ziņa ir tā, ka Kurzemes mežos, arī Ventspils novadā, brūnie lāči pēdējo gadu laikā nav redzēti. Tagadējā Talsu novadā pēdējo reizi dzīvs lācis manīts 2006. gadā, kad tas bija atpeldējis no Roņu salas. Savukārt 2018. gadā Slīteres Nacionālajā parka pludmalē starp Ušiem un Ēvažiem atrada noslīkušu brūno lāci. Latvijā lāču ir ļoti maz, Igaunijā – pēc dažādām vērtējumiem – 500 līdz 700. Tāds skaits ķepaiņu mūsu kaimiņvalstī turas vēl no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Igaunijā ik gadus tiek nomedīti aptuveni 50 lāču, tas ir tikpat daudz, cik šobrīd dzīvo visā Latvijā. Tā kā normālos apstākļos lācis no cilvēka baidās, tad nekādu lielo konfliktu mūsu kaimiņiem ar viņiem nav, un nav arī dzirdēts, ka Igaunijā lāču uzbrukumā būtu gājis bojā kāds cilvēks. “Mūsu brūnie lāči, kuri mīt Eiropas daļā, salīdzinot ar saviem agresīvajiem Amerikas radiniekiem vai baltajiem polārlāčiem ir kā cita suga, jo viņu uzvedība ir krasi atšķirīga,” skaidro dabas pētnieks.
Vilnis Skuja atzīst, ka Vijciema lācēnu uzvedību, kuri pirmo plašāko ievērību guva ar video, kurā redzams, kā tie kādas mājas pagalmā mielojas ar plūmēm, nekādi nevar saukt par lāčiem tipisku. “Tā uzvedas netipisks lācis. Viņi ir pieraduši pie cilvēka. Grūti pateikt, vai iepriekš viņus kāds Igaunijas pierobežā turējis mājās, kā izskanējis ziņās, vai arī tikpat labi iespējams, ka viņi atnākuši no kādām Krievijas lāču patversmēm, kurās bez mātes palikušos lācēnus izaudzē līdz 5–6 mēnešu vecumam, un tad palaiž vaļā, lai gan būtībā viņiem kopā ar māti būtu jānodzīvo vēl vismaz gads. Lācēni instinktu līmenī ļoti ātri iemācās atrast sev mežā ēdamo, taču māte ir svarīga, lai viņiem parādītu, ka jāizvairās no cilvēkiem un apdzīvotām vietām.
Taču šādos gadījumos lāčumammas nav, un šie puspieradinātie lāči ļoti labi atceras cilvēka smaržu. Lāčiem oža vispār ir kolosāla – Krievijas pētnieki raksta, ka, teiksim, kritušu dzīvnieku viņš var saost pat vairāku desmitu kilometru attālumā. Tiesa, minētais pētījums gan vairāk attiecas uz Sibīrijas plašumiem, kur dzīvnieki mīt daudz lielākos plašumos, un tātad arī ir sastopami retāk, turklāt arī kritušu dzīvnieku smakas ir retākas.
Taču, runājot par šādu puspieradinātu lāču nākšanu uz mājām, jāsaka, ka viensēta smaržo, bet lāči jau no bērnības atceras to “cilvēka smaku”. Tas viņiem ļauj nebaidīties, un tad viņi sāk nākt pie mājas arvien vairāk un vairāk, jo tur var iekāpt plūmē un saēsties augļus, var atrast ābolus, vai arī vēl ko ēdamu komposta kaudzē. Tā viņi pierod, ka šādās vietās ir viegli iegūstama barība. Taču tas nav normāli, tie jau ir tādi “sačakarēti” lāči,” saka Vilnis Skuja.
Un ja nu gadās satikties?
Lai nesatiktos uz šauras taciņas ar meža saimnieku lāci, cilvēkam pats svarīgākais ir darīt lācim zināmu, ka viņš ir mežā. “Pa mežu nevajag klusītiņām zagties, kā to dara mednieki. Ejiet normāli, švīkstiniet kājas, sarunājieties. Ja cilvēks dodas ogot vai sēņot viens pats, var pateikt skaļi pats sev kādu vārdiņu, uzdziedāt, ar sēņu grozi vai spaini uzsist pa koku, lai visi dzīvnieki, kuri šajā mežā ir, zina – jūs nākat. Brūnie lāči, atšķirībā no tālu prom ziemeļos mītošajiem baltajiem lāčiem, cilvēku neuzskata par medību objektu. Parasti lāči cilvēkam var uzbrukt vien tad, kad paši ir sabijušies, vai kad cilvēks pienācis lācim par tuvu.
“Bīstami var kļūt tad, ja cilvēks ieiet starp starp lāceni un lācēniem, vai arī ķepainim iešaujas prātā, ka gribat atņemt viņa maltīti. Lācis gan pārsvarā ir veģetārietis, un gaļa labākajā gadījumā veido 15% no viņa pārtikas. Taču, ja lācis mežā atradis, piemēram, medībās aizšauta un bojā gājuša dzīvnieka maitu vai vilku atstātu medījumu, un cilvēks, pats to nezinādams, pieiet pie šīs lāča “trofejas”, sāk to aiztikt un pētīt, tad lācis var saprast, ka cilvēks grasās to apēst un centīsies viņu aizbaidīt. Un reizēm viņš var izskriet no savas slēptuves un iecirst cilvēkam “pliķi” vai vienkārši garām skrienot aizskart. Taču šādu gadījumu ir ārkārtīgi maz. Mūsu platuma grādos, kā to pierāda gan igauņu, gan krievu pieredze, lāči ir tā cilvēku iebaidīti, ka sajūtot viņu tuvošanos, “laižas lapās”,” stāsta Vilnis Skuja.
Bet ko darīt, ja ogošanai nejauši izvēlēts tas pats kārdinošais laukumiņš, kurā jau šiverē lācis? Tādā gadījumā pats prātīgākais ir nemukt un gaidīt, kamēr lācis aizbēgs pats. “Ja lācis ir jau tik tuvu, tad aizmukt no viņa nav iespējams. Šiem dzīvniekiem piemīt ļoti liels ātrums un arī uzrāviens viņiem ir momentāns. Ja lācis nav traks vai slims, viņš noteikti pirmais mums prom.”
Savukārt runājot par tiem lāčiem, kuri iecienījuši viesošanos cilvēku māju tuvumā, Vilnis Skuja atzīst, ka par šiem dzīvniekiem vienmēr būs jāpieņem skarbi lēmumi, mēģinot viņus padzīt un iemācīt, ka tuvoties cilvēku mājokļiem nav labi. Ja tas neizdosies, tad – neko darīt, nāksies viņus nomedīt.
Kāds no koka tevi vēro…
Stāstus par lūšiem, kuri no koka zara vēro cilvēku un tad lec viņam uz spranda, Vilnis Skuja sauc par “vecotēvu pasakām”. Tāda uzvedība šiem lielajiem, skaistajiem kaķiem nekad nav bijusi raksturīga. “Lūsis cilvēkam neuzbrūk un viņu neapdraud. Viņiem ir vajadzīga liela teritorija, kurā lūsis tad arī medī savu medījumu – stirnas. Lūsim nepieciešama apmēram 150–200 kvadrātkilometrus liela teritorija, un ja tajā ieklīst kāds “svešais” sugasbrālis, tas bez žēlastības tiek dzīts laukā. Nedaudz pārklāties var vienīgi tēviņu un mātīšu teritorijas.”
Vilnis Skuja skaidro, ka lūši pieder pie pašregulējošām dzīvnieku sugām, un paši spēj savu populāciju regulēt. Zinātnieki uzskata, ka lūši, līdzīgi runčiem, atrodot migu ar svešiem lūsēniem, tos vienkārši nokož. Savukārt ja lūši vienā teritorijā savairojas par daudz, viņi jaunu medību lauku meklējumos dosies tālāk uz citu pusi.
“Lūsis ir ļoti uzmanīgs. Es savā mūžā esmu redzējis salīdzinoši daudz lūšu, jo esmu gana daudz staigājis pa mežu. Tomēr lūši mani noteikti ir redzējuši ievērojami vairāk reižu, jo viņi ir ļoti uzmanīgi un tramīgi dzīvnieki. Ja sēņotāji iet pa mežu, lūsis paies maliņā, paslēpsies, nogulsies kaut kur mētrās, kā to dara kaķi, palaidīs viņus garām, un tikai tad ies tālāk savās gaitās.”
Lūšus medī trofeju dēļ – ko lai dara, cilvēkiem vienkārši patīk viņu skaistais kažoks, galvaskauss ar asajiem zobiņiem vai lūša izbāzenis… Vilnis Skuja saka: “Manuprāt, mēs, cilvēki, jau esam tik tālu attīstījušies, ka varam iztikt bez šāda veida trofejām, tāpēc es arī iestājos par to, ka lūsi medīt nevajag.”
22.10.2021. / Autors: Ilona Bērziņa / Foto: Pixabay
