Bērnu melošana ir viens no jautājumiem, kas ļoti satrauc vecākus. Nereti rodas sajūta, ka ar šo problēmu ir grūti vai pat neiespējami cīnīties. Kas jāzina par bērnu melošanu un kā veicināt patiesības teikšanu, skaidro psiholoģe Iveta Aunīte.
Speciāliste norāda, ka divu līdz četru gadu vecumā bērns parasti nemelo, bet gan fantazē. Un savas fantāzijas uzskata par tikpat īstām kā realitāti. Piemēram, atnes no dārziņa mantu un apgalvo, ka audzinātāja atļāva to paņemt. Patiesībā viņš šo mantu tik ļoti vēlējās, ka patiešām noticēja savai iedomai, ka audzinātāja atļautu, ja viņš paprasītu. Šāda situācija noteikti jāpārrunā bērnam saprotamā valodā, taču bez bāršanas un sodīšanas.
Jāatzīmē, ka vecums no sešiem līdz septiņiem gadiem ir nozīmīgs, jo bērns sāk saprast, kas ir meli. Viņš spēj saprast atšķirības un pieņemt lēmumus. No aptuveni astoņu gadu vecuma bērns sāk justies patstāvīgs, uzskata, ka viņam jau ir sava dzīve un ne viss vienmēr vecākiem ir jāstāsta. Var iemācīties melot tā, ka vecāki to ne vienmēr pamana.
“Mācieties uzticēties un nedusmoties, kad bērns atzīstas nedarbos. Sākot no apmēram 10 gadu vecuma, mums, pieaugušajiem, vairs nevajadzētu būt iecietīgiem, ja dēls vai meita melo. Ja esam bērnu pieķēruši melos, pirms jebkādas sodīšanas mums vajadzētu saprast, kāpēc viņš to dara, un tad lemt par turpmākām darbībām, jo bērnam ir jāiemācās uzņemties atbildību.”
Speciāliste atzīmē, ka bērnu melošanas biežums ir proporcionāls viņu vecāku izpratnei par godīgumu. “Var gadīties, ka melo arī godīgu vecāku atvases. Taču vairāk melos tie, kuru vecākiem ir grūtības būt patiesiem. Ja gribam bērnus iemācīt būt godīgiem, mums jābūt gataviem uzklausīt arī sāpīgas patiesības. Reizēm, redzot pieaugušo sarūgtinājumu, vilšanos, bēdas un pat asaras, bērns izvēlas mānīties, lai tikai viņam nav jāpiedzīvo vecāku negatīvās emocijas,” tā eksperte.
Turklāt reizēm bērns melo, lai izceltu sevi labvēlīgākā gaismā un celtu savu pašapziņu. Ja pieaugušajiem rodas aizdomas par šādu melu iemeslu, galveno uzmanību vajadzētu pievērst tām negatīvajām emocijām, kas šos melus ierosina. “Ja bērnus soda par nepatiesības teikšanu, tad viņi melo, lai sevi aizsargātu. Viņi melo, jo baidās. Viņi runā nepatiesību, lai izvairītos no nepatikšanām.”
Tas nozīmē, ka gadījumos, kad bērns melo, vecāku nostājai jābūt stingrai, bet tajā pašā laikā mierīgai un nosvērtai. Vecāks var sacīt, ka ikvienam ir svarīgi uzņemties atbildību par nodarīto un ka daudz vieglāk situāciju ir risināt, ja tiek teikta patiesība. Un jebkādām sekām jābūt izsvērtām, nevis īstenotām emociju iespaidā. Bērniem ir jājūt, ka vecāki ir taisnīgi un atbalstoši problēmas risināšanā.
Psiholoģe atzīmē, ka nepieciešams savu bērnu paslavēt gadījumos, kad viņš būtu varējis taisnību noklusēt: “Paldies, ka atklāti pateici, ka esi sasitis telefonam ekrānu. Man ir ļoti svarīgi, lai tu runātu patiesību un man uzticētos. Arī tad, ja tu apzinies, ka tev draud nepatikšanas. Malacis!”
Aunīte norāda, ka ir jāstāsta bērniem, cik pašiem reizēm ir bijis grūti teikt patiesību. Lielākos bērnos var veidot apziņu, ka no kļūdām mācās, tāpēc par tām ir jārunā un no tām nav jābaidās. Ja bērns melo par sīkumiem, piemēram, ar ievārījumu nosmērētu galdu, vecākiem nekādas pārrunas rīkot nevajadzētu.
“Labi. Šajā reizē nav būtiski, kas tieši notika, bet galdam jābūt tīram. Noslauki to, lūdzu!” Ja bērns nodarītajā vaino kādu citu, tad pieaugušais var teikt, ka saprot, kādēļ atvase vēlas, lai to būtu izdarījis kāds cits, jo nav patīkami, ka tā ir noticis.
Gados vecāki bērni saprot, ka reizēm tie vajadzīgi, lai saudzētu citu cilvēku jūtas. “Visbeidzot, ja paši būsiet godīgi pret bērniem, arī viņi, visticamāk, tādi būs pret jums, saviem vecākiem,” saka eksperte.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto:SXC
