Jānis Kalniņš – mācītājs un ērģeļbūvētājs, Ugāles mācītājmuižas saimnieks, septiņu meitu un viena dēla tēvs, triju mazdēlu vectēvs.
Lestenes barons gribējis savai baznīcai tādas ērģeles, kādu nav nevienam visā pasaulē. Sūtījis savu kalpu Vellu uz citām zemēm, lai apskatās, kur var dabūt vislabāko meistaru. Vells apskrējis Austriju, Franciju, Itāliju, Vāciju un meistaru atradis. Tas atvests no Vācijas uz Lesteni. Meistars strādājis gadiem un uztaisījis tādas ērģeles, kādu otru nav visā pasaulē. Ērģeļu stabules bijušas apustuļu izskatā. Kad kāda stabule ieskanējusies, iznācis apustulis un pūtis taurītē. Visas ērģeles bijis kā tāds milzu orķestris, bet virs ērģelēm eņģelis Gabriels cilājis spārnus, rādot takti.
(Latviešu vēsturiskās teikas; R. 1988)
Mazais Jānītis skatās operu no orķestra bedres
Mūziķu ģimenē dzimušajam mūzika kļūst par dzīves neatņemamu sastāvdaļu kopš agrīna vecuma. Jāņa Kalniņa tēvs Ojārs Kalniņš bija Nacionālās operas (tolaik Operas un baleta teātris) vijolnieks un šad tad ņēma dēlu līdzi uz darbu. Darba vieta bija orķestra bedre, tāpēc opermākslu zēns iepazina, vārda vistiešākā nozīmē, “no pašiem pamatiem”. Savukārt mamma, pianiste, strādāja Mūzikas akadēmijā (tolaik Latvijas Valsts konservatorija), kordiriģēšanas katedrā un izpildīja koncertmeistara pienākumus tādiem latviešu kora mākslas “dūžiem” kā Jānis Dūmiņš un brāļi Kokari. Skaidrs – ģimenē jāizaug jaunam mūziķim. Un Jāni aizveda uz J. Mediņa vārdā nosaukto mūzikas skolu. Noklausīšanās laikā atzīts, ka puikam nav muzikālo dotību… “Tā kā viņuprāt man tādu nebija, mācījos spēlēt klavieres mājās. 14 gadu vecumā tomēr iestājos Jūrmalas bērnu mūzikas skolā un pabeidzu trompetes klasi ar tādu repertuāru, kāds parasti ir vidusskolas absolventiem. Ko tālāk? Tēvs teica: ja gribi kļūt par profesionālu mūziķi, tad tev jābūt pirmajam, jo otrajam būs tikai nabaga maize. Bet, lai kļūtu par pirmo, jāieliek neprātīgs darbs! Vai es tam biju gatavs? Laikam gan ne; muzikālā izglītība – labi, daudz inteliģentu cilvēku tajos laikos uzskatīja mūziku par normālas izglītības sastāvdaļu, bet tas vēl nenozīmēja, ka obligāti jākļūst par mūziķi. Vidusskolā man bija labas sekmes matemātikā, ķīmijā, fizikā, varēju domāt par zinātnieka karjeru, bet… tas bija 1982. gads, laiks, kad puišus ņēma ārā no augstskolām, lai sūtītu karot uz Afganistānu”.
Gribu būt jūsu skolnieks!
Ja mūzika ir, tā sakot, iezīsta ar mātes pienu, tad tā paliek asinīs visu mūžu. Nav jābūt komponistam vai izpildītājam, var kļūt arī mūzikas bāzes, proti, instrumenta radītājs. 16 gadu vecumā pēc kāda koncerta Doma baznīcā, kas uz jaunieti atstāja satriecošu iespaidu, Jāni Kalniņu piemeklēja neprātīga “idee fix” – es vēlos būvēt ērģeles! Ja radīt mūzikas instrumentu, tad ar plašu vērienu – vislielāko, visdižāko! Vadīt grandiozo procesu, kas noslēdzas ar varenajām ērģeļu skaņām. Cik daudz leģendu saistās ar instrumentu radītājiem! Piemēram, teika par Lestenes brīnumainajām ērģelēm un to radītāju – meistaru Rāneusu. “Un tad, daudz nedomājot, piezvanīju Dombaznīcas vecākajam ērģeļmeistaram Gunāram Dālmanim un teicu – gribu būt jūsu skolnieks! Viņš mani pieņēma. Bet tolaik vēl bija PSRS. Jā, Rīgas Doma ērģeles bija starptautiski atzīta “klase”, prestiža pilns zīmols, ārzemju tūristu pievilkšanas akmens, bet ērģeļbūve te un tolaik – kaut kas neiedomājams. Tad iepazinos ar Ojāru Spārīti; mūs saveda kopā abu bijusī skolotāja, Jūrmalas 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras pasniedzēja Astrīda Vulfa – no kategorijas “es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!” Apbrīnojama skolotāja, viņu vienlaikus mīlēja un nīda, bet izlaiduma ballē puiši stāvēja rindā, lai uzlūgtu viņu dejot. Spārītis man teica: “Armija ir dzīves skola, tomēr labāk to beigt neklātienē”. Un tā kopā ar Dālmani izprātojām, ka man jāiet uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, jo no turienes armijā neņēma – slavenās “pārtikas programmas” dēļ. Iestājos. Mani nesaprata ne vecāki, ne bijušie skolotāji. Tādas iespējas – un aiziet uz “lauķiem”? Bet Lauksaimniecības akadēmijā mācīja arī kokapstrādes tehnoloģiju. Sapnis par ērģelēm bija dzīvs, un šīs zināšanas noteikti varēja noderēt”.
Ceļā uz ērģelēm atrod Dievu un… sievu
“Tai pašā 1982. gadā meistars Dālmanis man jautāja – vai tu esi kristīts, iesvētīts? Nē, protams. Ja neesi ne kristīts, ne iesvētīts, kā tad tu taisies laulāties? Viņam tas šķita pašsaprotami. Mācoties Jelgavā, gribējās tikt pie ērģelēm, paspēlēt. Annas baznīcā man pateica, ka tādu puišeli pie ērģelēm nelaidīs. Gāju uz Jāņa baznīcu. Tur mācītājs ar sievu mani uzņēma ļoti atsaucīgi, daudz runājām par dzīvi un arī garīgo pasauli. Tā vēlme apgūt un izprast ērģeles mani noveda pie Bībeles studijām un Dieva vārda. 1983. gadā mani nokristīja un iesvētīja. Uzsāku teoloģijas studijas LELB seminārā, lai kļūtu par mācītāju. Tur vēl strādāja vairāki vecie mācītāji kas pirms kara bija beiguši Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, izturējuši padomju varas vajāšanas, čekas spiedienu, ļoti zinoši teologi, ar augstu garīgo pieredzi. Viņu vidū bija Pauls Žibeiks, kurš zināja senebreju valodu, spēja citēt no galvas pusi Vecās Derības. Mācoties seminārā, gatavojoties kļūt par mācītāju, jau pašā sākumā zināju, ka tas man nebūs maizes darbs, bet kalpošana. Maizi pelnīšu, nu, protams, ar ērģeļu būvēšanu. Kur un kā, vēl nav zināms, bet tā būs!”
Tai pašā Jelgavas Jāņa baznīcā Jānis reiz ieraudzīja pie ērģelēm sēžam divas meitenes. Laikam jau smukas bijušas abas, bet viņš redzēja tikai vienu – gara bize, seja bez kosmētikas, jauna un svaiga. “Šī meitene gan man derētu par sievu”, Jānis esot nodomājis. Tobrīd viņam bija 18 gadu, meitenei Silvijai – 16. Pēc diviem gadiem abi apprecējās.
Jānis un Silvija Kalniņi ar pērn iegādāto jauno “dačuku”, kas pieskaņots Kalniņa kundzes kleitai…
Kalniņ, kāpēc jūs ēdat zāli?
Jaunā ģimene turpināja dzīvi Jelgavā. Kalniņu saime strauji auga, pasaulē nāca viena meita pēc otras. Jānis strādāja Jelgavas Sadzīves pakalpojumu kombinātā par klavieru skaņotāju. Var tikai iztēloties, cik labi šis darbiņš tika apmaksāts. Bet tad pēkšņi… caur dažādām pazīšanās pakāpēm kļuva zināms, ka Tukuma rajona Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība izcīnījusi 5 tūkstošus rubļu Sātu baznīcas ērģeļu remontam. “Tālāko var nosaukt tā: kā mēs apmuļķojām padomju valdību! Teicu savam priekšniekam – kombināta direktoram, krievam, vai mēs nevarētu ieviest jaunu pakalpojumu – ērģeļu remontu. Šis pabrīnījās: A u našego naseļeņija imejetsja organi? (vai tad mūsu iedzīvotājiem ir ērģeles?, kriev.). Galu galā ieviesa arī, un man vēl izteica atzinību”. Taču lielā darba slodze un atbildība par augošo ģimeni iedragāja veselību. Jānim konstatēja tuberkulozi un ievietoja Jelgavas tuberkulozes dispanserā. Tas notika 1991. gada jūnijā, bet pirms dažiem mēnešiem pasaulē bija nākusi piektā meitiņa, turklāt Jānis jau zināja, ka rudenī ģimenei jāpārceļas uz Ugāli, lai kalpotu Ugāles un Zlēku ev. lut. draudzēs. “Dakteri teica, ka man būšot tur jānoguļ vismaz pusgads, tad redzēšot, kas būs tālāk. Es saku: kāds pusgads, man nav laika, jādomā par pārcelšanos uz Ugāli! Šie tik norausta plecus. Biju dzirdējis, ka ļoti labi pret plaušu kaitēm palīdzot parastā dārza nezāle – virza. Dispansera teritorijā atradu stūrus, kur auga lekna jo lekna virza, un katru dienu noēdu sauju vai divas. Reiz mani šajā nodarbībā pieķēra ārsts un noprasīja: slimniek, kāpēc jūs ēdat zāli? Teicu, ka gribu izmēģināt tautas līdzekli. Protams, apzinīgi dzēru arī visas ārsta izrakstītās zāles. Lūdzu Dievu ar visu dvēseles spēku, zināju, ka par mani lūdz arī tuvinieki. Pienāca septembris, un kārtējā pārbaudē mani atzina par pilnīgi veselu. Brīnums? Jā, kāpēc gan ne?”
Zvaigznes jumtā, stallī govs
Vēl 1985. gadā kopā ar Jelgavas jauniešu garīgās mūzikas ansambli Jānis Kalniņš koncertēja vairākās Kurzemes baznīcās, toskait Ugālē un Zlēkās, iepazinās ar šo draudžu mācītāju, bezmaz par leģendu kļuvušo prāvestu Jāni Dorbi. Runājuši par brīnišķīgajām Ugāles ērģelēm, kas tobrīd bija drausmīgā stāvoklī. “Es pārdomāju un sacīju prāvestam, ka, ja varētu sadabūt kādus tūkstoš rubļus, tās ērģeles varētu salabot. Pēc mēneša Dorbe piezvanīja un teica – es to tūkstoti dabūju, vari ķerties klāt. Pieredze man jau bija – cita starpā, saremontēju Dubultu baznīcas ērģeles, tas bija moments, kad atguvu sava tēva cieņu. Nevarētu teikt, ka Ugāles ērģeles toreiz izdevās savest ideālā kārtībā, bet spēlēt varēja. Pēc tam vairāk nekā gadu braucu no Jelgavas uz Ugāli un Zlēkām kā ērģelnieks. 1990. gadā, kad Dorbe nomira, LELB arhibīskaps Gailītis mani ordinēja palīgmācītāja pakāpē un nosūtīja kalpot Ugāles un Zlēku draudzēs.”
Jaunajā vietā Kalniņu ģimene ieradās 1991. gada decembrī, dažas dienas pirms Ziemassvētkiem. “Jautāju tālaika ciema padomes priekšsēdētājam Ilmāram Lakšam, vai ir kāda māja, ko mēs varētu nopirkt? Viņš tā skatās, skatās un uzprasa – kāpēc jūs negribat iet uz veco mācītājmuižu? Kad ieraudzīju to vietu, sapratu – ir īstā! Bez dzīvojamās ēkas – milzīgs stallis; kur vēl labāku vietu ērģeļu darbnīcai? Lietu nokārtoja tā, ka ciema padome oficiāli atdeva mācītājmuižu draudzei, bet draudze pārdeva to man”.
Taču vecā mācītājmuiža bija patiesi baigā stāvoklī. Tai galā, kur Kalniņiem sākumā vajadzēja dzīvot, caur jumtu varēja redzēt zvaigznes, visur vilka caurvēji. Ar atsaucīgo draudzes locekļu palīdzību kaut cik salaboja jumtu, aizbāza sienu un logu šķirbas. “Leigutu ģimene un daudzi citi mums palīdzēja, kā vien varēja. Sākumā pienu ņēmām no kaimiņiem. Bet mēs taču bijām caur un cauri pilsētnieki, ar visām pilsētas ieražām. Tā nu mana Silvija nolēma pati doties pēc piena, ieliek jaunāko meitu ratiņos, uzauj augstpapēžu kurpītes un iet… līdz pirmajai milzīgajai dubļu pančkai, kur neglābjami iestrēga. Kaimiņiem jāiet palīgā, lai abas tiktu ārā. Pēc kāda laiciņa mūsu sētā ierodas kāda draudzes locekle, dūšīga sieva, un atved striķī piesietu govi. Tā un tā, mācītāja kungs, tev ir pieci bērni, kam vajag pienu, tāpēc še tev govs! Un rīt atvedīs arī sienu, ar ko govi barot. Dievs Tēvs! Mēs ar sievu nezinājām, no kura gala govij iet klāt, kur nu vēl slaukt! Bet iemācījāmies. Iepratāmies arī paši sakult sviestu un siet sieru. Lielajā stallī jau stāvēja kaimiņu gotiņa un “kolhoza” zirgs. Kolhoza tāpēc, ka to zirgu izmantoja daudzi. Tā nu es iemācījos arī iejūgt zirgu, un pats vagoju mūsu kartupeļlauciņu. Vienreiz pat lepni aizbraucu pretī sievasmātei uz Ugāles dzelzceļa staciju; rati nu bija, kādi bija, bet tos 7 kilometrus pieveicām smalki.
Ar mazdēliem Jāni un Henriju un sunīti Doru
Pirmās ērģeles. No Doma skolas uz Lesteni
Lai savestu kārtībā māju un iekārtotu ērģeļbūves darbnīcu, bija vajadzīga nauda. Daudz naudas. Par laimi Silvijai bija vērā ņemams pūrs – divas mājas Jelgavā. Mājas pārdeva, un darbs varēja sākties. Vairākus gadus Kalniņa ērģeļbūves darbnīca nodarbojās ne vien ar ērģeļu remontiem, bet arī ar mēbeļu un citu koka izstrādājumu gatavošanu.
“Savas pirmās ērģeles uzbūvēju 1996. gadā. Tā bija tāda sagadīšanās, ko uzskatīju par zīmi, ka manu “biznesu” vada Dievs. Tolaik manā komandā bija trīs puiši. Pabeidzam kārtējo remontu. Cita darba vairs nav. Ko darīt? Saku: man ir priekšlikums – uzbūvēt nelielas ērģeles, t. sauc. pozitīvu, un, ja izdosies to pārdot, naudu dalīsim “uz galviņām”. Bijām tikko iesākuši, kad man piezvana Jānis Ērenštreits, Doma skolas direktors un saka – viņiem vajag pozitīvu, vai es varu uztaisīt?… Darbu paveicām. Atklāšanā uz mūsu pozitīva Aivars Kalējs spēlēja Mocarta baznīcas sonātes. Domā instruments kalpoja gadus 20, beigās viņiem to vairs nevajadzēja, paņēmu atpakaļ, bet tad to vēlējās dabūt Lestenes draudze. Tā nu mans ērģeļu opus 1 skan leģendārajā Lestenes baznīcā. Tagad es domāju – kāda laime un veiksme būtu uzbūvēt Lestenes baznīcai īstās, lielās ērģeles. Varbūt tas būtu mans pēdējais lielais darbs…
Kad ērģeļu montāžas laikā iesāpas mugura. Krakova, 2020. gada 14. jūlijs.
Vai Dievam ir humora izjūta?
Tā tikai liekas, ka ērģeļmeistars klusiņām sēž savā darbnīcā un lēnītēm rada instrumentus–šedevrus. Jānis Kalniņš, iedams savu “ērģeļu taku”, ir apceļojis vismaz pusi Eiropas. Vācija, Zviedrija, Lietuva, Gruzija, Polija, nemaz nerunājot par daudzajām Latvijas baznīcām… Arī šī intervija tapusi, Jānim atrodoties Polijā, Krakovā, kārtējā ērģeļu remonta tūrē; pateicoties mūsdienu daudzveidīgajiem sakaru līdzekļiem, attālums nav problēma. Starp citu, Polijā Jānis jūtas kā mājās, jo poļu valoda ir viņa mātes valoda. Tēva valoda ir latviešu. Pirms daudziem (daudziem!) gadiem bērnudārza valoda – krievu. Tā, lūk, – var izaugt triju valodu vidē un perfekti zināt visas trīs.
Bet mācītāja darbs, pareizāk, kalpošana? Kā tas apvienojams?
“Es neesmu vienīgais mācītājs, kurš strādā arī citu darbu. Tepat mūsu novada vēsturē ir daudz piemēru: Ventspils mācītājs Teodors Grīnbergs bija pedagogs un ģimnāzijas direktors, Zlēku Johans Georgs Bitners – agronoms un publicists, Puzes Heinrihs Kavals – zinātnieks entomologs, vecais Stenders rakstīja un izdeva grāmatas. Ja kāds par mani saka, ka tādu mācītāju nestādās priekšā, mācītājam jābūt lēnprātīgākam, tad es saku: ha! Vai tad, kad Jēzus Kristus templī apgāza naudas mijēju galdus un padzina tirgotājus, Viņš bija lēnprātīgs? Vai jautrība un līksmība ir grēks? Nepavisam, jo Svētajos Rakstos teikts: esiet līksmi!”
Tātad Dievam ir humora izjūta, jo viņš devis cilvēkam spēju saskatīt jautro, smieties un priecāties. Jānis Kalniņš saka: “Viss labais cilvēkā ir no Dieva. Talanti, prasmes, mīlestība, līdzjūtība… viss. Ikviens no mums radīts pēc Dieva līdzības, un Dievs mums devis spējas pašiem domāt, izgudrot, radīt skaistas, gudras un vajadzīgas lietas. Esmu bezgala pateicīgs par to, kas man dots, par to, ko spēju. Nekad neesmu sēdējis saliktām rokām, ņerkstējis un savās nebūšanās vainojis valdību. Bieži bijusi sajūta, ka mani nes straume, patiesībā – vadījis Tas Kungs, tomēr zinu – arī pats apzināti esmu to virzījis”.
09.08.2020./Autors:Ventspilnieks.lv/ Foto: No personīgā arhīva.
